Vecās labās dzīves gudrības gaismā ceļot

“Veczemitānos” viesojās un materiālu sagatavoja Iveta Skaba

2021. gada 20. augusts 00:00

604

Vecās labās dzīves gudrības gaismā ceļot

Aizvadītajās brīvdienās neparasts pasākums norisinājās Skrīveros — “Veczemitānu” mājās interesenti pulcējās Permakultūras festivālā.

Ilgtspējīga un vieda saimniekošana

Permakultūra (angļu val. — “permanent culture/agriculture”) ir pastāvīga, ilgstoša kultūra, lauksaimniecība; pēc būtības — ilgtspējīga/vieda saimniekošana. Tā ir ētisks un praktisks ietvars ekoloģiskam un ilgtspējīgam dzīvesveidam, lai apzināti plānotu un radītu efektīvas, daudzveidīgas, stabilas un reģenerējošas sistēmas. Tā ir globāla sociālā kustība, kas veicina pašpietiekamību, sociālo atbildību un varas decentralizāciju sociāli, politiski, ekonomiski un tehniski. Saskaņā ar permakultūras principiem tiek radīti veselīgu dārzu dizaini, kas orientēti gan uz saimnieku, gan vides un apkārtējās sabiedrības veselību ilgtermiņā.
Permakultūra ir modes vārds labajai dzīves gudrībai, kādā dzīvoja mūsu senči. Kā uzsvēra Ilze Mežniece, Latvijas Permakultūras biedrības valdes locekle un viena no kampaņas “Dzīvā zeme” organizatorēm, mūsu senči kopa zemi, zinot, ka mazbērni, mazmazbērni un nākamās paaudzes tur vēl dzīvos, un viņi nevarēja vietu noplicināt. Savukārt mūsdienās dzīvesveids kļuvis noplicinošs, visu izmantojot un pēc tam ievedot papaijas no siltajām zemēm vai arī lielsaimnieki piepērk klāt nākamos hektārus, jo esošie vairs nedod tik daudz. Visa attīstība vērsta uz arvien lielāku patēriņu. Vārds “pietiek” ir permakultūras princips.

Viss sākas ar izpratni

Viens no permakultūras ētikas principiem ir rūpes par zemi. Tas vispirms sākas ar izpratni, ka arī mēs, cilvēki, esam daļa no Zemes ekosistēmas. Galvenais šī principa akcents — nenodarīt pāri videi, dzīvot saskaņā ar dabu un vidi, nevis spītēt tai. Rūpes par zemi ir rūpes par augsni, no tās atkarīga cilvēku labklājība.Otrais princips ir rūpes par cilvēci, kas nozīmē domāt par cilvēci globāli un rīkoties lokāli — individuālā, kopienas, globālā un arī nākotnes paaudžu līmenī. Praktiski tam būtu jāizpaužas kā savstarpējam atbalstam un palīdzībai, visiem kopā tiecoties uz dzīvesveidu, kas nekaitē citiem cilvēkiem un Zemei.

Un trešais princips — godprātīga sadale. Tas nozīmē, ka Zemes resursi ir jāizmanto prātīgi.

Iedvesmas vieta

“Veczemitānos” festivāla apmeklētājus sagaida Līga un Gusts Kāpostiņi. Sabraukuši gan skrīverieši, gan interesenti no citām Latvijas vietām. Šķiet, vistālāko ceļu, lietusgāzes pavadīti, mērojuši Agita un Juris no Tukuma.

“Secināju, ka permakultūrā ir ārkārtīgi forši cilvēki un ka gribu šos foršos cilvēkus aicināt pie sevis, šogad gan citādā formātā, jo festivāls norisinās vairākās Latvijas vietās, šoreiz jau astotais,” pasākuma ievadā sacīja Līga. Lielākoties aktivitātes notika ēkā, kas reiz bija kūts, par kuru tagad tikai liecina Līgas atmiņas. Agrāk “Veczemitānos” saimniekoja Līgas vecvecāki, tad vecāki. Kūts uzcelta 1940. gadā, jo iepriekšējā zibens spēriena dēļ nodega. Tajā turēti visi mājlopi, vēlāk tikai govis. Kad piena devējas pārveda uz fermu, kūts palika tukša un ar laiku sāka bojāties. Kad Līga ar Gustu nolēma apprecēties, vajadzēja izlemt, kur rīkot kāzu svinības. Viesu namu nedomāja īrēt, atlika meklēt vietu savā īpašumā. Kad uz kūts jumta bija uzlaidies stārķis, to uztvēra kā zīmi, ka viss jārīko te. Sācies liels pamatīgs darbs, līdz viss tika sakārtots. Tagad šī ēka tapusi par iedvesmas un radīšanas vietu.

“Grābekļi” mājas būvniecībā

Lai arī šķiet, ka festivāla aktivitāte “Kā ko būvēt un kā nebūvēt: pieredze un “grābekļi” laika pārbaudē” vairāk šķita piemērota vīriem, ar interesi to noklausījās un noskatījās sanākušās dāmas. Ilze un Oskars Mežnieki no Daugavpils novada Ambeļu pagasta dalījās pieredzē par māla un salmu ķīpu mājas būvniecību.
Skaistais stāsts par šo māju sākas 2011. gadā ar pamatiem, kuros tika ielikts daudz betona, taču varēja likt četras reizes mazāk. “Izrakām 60 cm platus pamatus, salikām akmeņus, kurus kur tik vien varēja dabūt. Tad mums pajautāja, vai virsū liksim mūra pili?” būvniecības sākumu atceras Oskars Mežnieks. Pirmajā rudenī tika uztaisīts karkass. No kokmateriāliem priedes ir maz, pārsvarā baltalksnis, melnalksnis un apse. “Visam pamats ir zināt materiālu īpašības,” uzsver Oskars. Melnalksnis un apse ir būvkoki, ja īstajā laikā nozāģēti. Oskars teic, ka labs būvniecības stils ir vispirms uztaisīt jumtu un tad jebkuros laikapstākļos var darīt pārējos darbus, piemēram, ar koku var arī salā darboties. Jumta klāšanu ar skaidām apguva krietni vēlāk. Apses dēlīši horizontālā klājumā ir Latvijā mazlietota tehnika (un droši vien ne jau velti), bet bez jumta plēves apakšā lietojama vien nojumēm, kur nav būtiski, ja šur un tur pil cauri.

Nākamajā gadā ķērušies klāt sienu izbūvei. Vēl viens sarežģījums — Latvijā ir ļoti grūti dabūt salmu ķīpas, un tās nav stingras. Lai cik laba prese būtu, tās tik un tā nav pietiekami blīvas. Mežniekiem palīgā ieradās 24 studenti no Daugavpils Universitātes, kuri interesējās par ekobūvniecību. Tad arī sākās pirmie eksperimenti, kā likt ķīpas. Ar studentiem tika paveikts liels darbs sienu izbūvē, taču, kad viņi aizbrauca, saimnieki saprata, ka ķīpas likuši nepareizi, sienas nācās jaukt ārā un sākt no jauna. Kļūdas gadījās pieļaut, arī pārbūvējot. Šobrīd māja tiek apdzīvota no agra pavasara līdz vēlam rudenim.

Dāmu paradīze

Turpmākās aktivitātes festivāla dienaskārtībā bija ļoti saistošas daiļā dzimuma pārstāvēm. Par dabīgo kosmētiku stāstīja trīs interesantas dāmas — Anta Kučere no Kokneses pagasta z/s “Janavas”, skrīveriete Inguna Kronberga un zaļā dzīvesveida piekritēja Anitra Tooma. Viņas ne tikai stāstīja, bet arī rādīja, kā mājas apstākļos tos var pagatavot jebkura sieviete.
Izrādās, tas nemaz nav sarežģīti. “Es esmu mistera Bīna sievišķais variants,” tā savu stāstījumu iesāka Anitra. “Viņš spēj sev zobus salabot, tā arī es sev visu taisu un daru. Reiz žurnāliste Gunta Tabore saka, hidrolātu var uztaisīt ar katlu un divām bļodiņām.” Un tā arī ir. Lai pagatavotu hidrolātu, vajadzīgs katls, tvaicējamais trauks vai siets, lielāka un mazāka bļoda. Katlā ielej nedaudz ūdens, augus tas nedrīkst skart. Augus sasmalcina, tie var būt dažādi, un ber tvaicējamajā traukā. Anitra izmantoja vērmeli, kliņģerītes, melisu, piparmētru, monardu, kaķumētru, izopu, kaņepi, pelašķi, budleju. Vidū izveido brīvu vietu un liek mazo bļodiņu. Virsū uzliek lielo bļodu, kurā ieliets auksts ūdens. Abas bļodas nedrīkst saskarties. Kad aukstais ūdens kļuvis grādus 50 silts, bļodu ņem nost, un redzams, ka mazajā bļodiņā sakrājies hidrolāts. To izkāš un lej pudelē, kurā ielieta eļļa. Pēc tam eļļu atlej, to var izdarīt, atsūcot ar šļirci. Hidrolātam nepieciešams arī laiks, lai tas iegūtu savu īsto aromātu. Šajā procesā paliek pāri daudz samērā silta ūdens. Anitra to nekad neizlej kanalizācijā tāpat vien, bet atrod tam pielietojumu. Tas tika rasts arī šoreiz — trauku mazgāšanā. Anitra sanākušos cienāja arī ar kombuču un pastāstīja, kā to pagatavot.

Labā tēja zemei
Vārdu salikums “komposta tēja” nepārprotami liek saprast, ka tā būs domāta dārzam. Un tā arī ir. Pirms Ilze Mežniece sāk rādīt, kā šo “tēju” pagatavot, viņa piebilst — nav tādu problēmu dārzā, ko nevarētu izlabot ar organiku, izņēmums būtu kāds ķīmisks piesārņojums.
Komposta tēja ir labs līdzeklis visām dārza kaitēm, un tas ir viegli lietojams. Marlē vai tīkliņveidīgā materiālā ieber pāris sauju komposta, kas jau pārdedzis. Kompostu liek spainī, kurā 10 litru ūdens. Spainī ievieto akvāriju aerācijas sūknīti. Darbības princips — jūs ievietojat ļoti bagātīgi aerētā (ar skābekli bagātinātā) ūdenī aerobās baktērijas (kompostā sastopamās lielā vairumā) un ļaujat tām radīt ļoti daudz jaunu, veselīgu baktēriju, kuras tāpat turpina vairoties lielā ātrumā. Jau pēc 24 (jo ilgāk, jo labāk, bet ne ilgāk par 72) stundām jūs iegūstat šķīdumu, kurš pārpilns ar augsnei un augiem labvēlīgām baktērijām. Izsmidzinot šo šķīdumu uz augiem attiecībā 1:3, jūs pabarosiet augsni un līdz ar to arī augu. Izsmidzinot nešķaidītu, iespējams apkarot slimības un kaitēkļus. Nav nekā labāka mūsu dārzam, dobei, arī lielam graudu laukam. Ilze uzsver: “Ņemiet vērā, ka līdzīgi apstākļi dabā varbūt var rasties pavasara palos straujā krāčainā upē, kurā ienests daudz augsnes jeb trūdu materiāla, un mēs visi zinām, cik auglīgs ir palu nestais materiāls, un to var redzēt, kādas ir palieņu pļavas.”

Ne visi kukaiņi jāapkaro

Iespējams, daudzus dārzkopjus šovasar nokaitinājuši kukaiņi, kas postījuši kultūraugus. Viena no festivāla tēmām bija kukaiņu māja.
Kā pastāstīja Līga, pirms gada tepat norisinājies seminārs par derīgajiem kukaiņiem dārzā. Entomologa Voldemāra Spuņģa vadībā izgatavota kukaiņu māja. Kad viņš atbrauca iepazīt apkārtni un paskatīties, kur tiks būvēta māja kukaiņiem, secināja, ka te grūti atrast kādus kaitīgos kukaiņus. Pa kādam ir, bet nav invāzijas. Tas tāpēc, ka apkārt daudz neskartās dabas. Kad zāle nopļauta, dobes apkoptas, kukaiņiem nav, kur dzīvot. Laputis un citi kaitēkļi vienmēr vietu atradīs. Savukārt derīgajiem kukaiņiem vajag kaut kur apmesties. Pēc entomologa sacītā, visvairāk labuma no kukaiņu mājas esot tad, ja viņiem tiešām nav, kur palikt. Kā Līga sacīja, vērot kukaiņu māju ir ļoti interesanti. Kukaiņi ir dažādi, un arī viņu dzīves ir dažādas, un to visu var vērot kā akvāriju un meditēt. “Saurbtajos baļķīšos salido kukaiņi, piemēram, lapsenes. Sākumā mājvietu iztīra. Tad iedēj olas un mājiņu aizmūrē ciet. Viena ar lapiņu, cita ar māliem, vēl cita ar ģipsi. Pēc kāda laika ārā izlien nākamā paaudze. Katrai lapsenei ir vismaz viens dārza kaitēklis, ko apkarot,” saka Līga. Viņasprāt, sociālajos tīklos dārzkopju grupās tas esot centrālais jautājums — kas tas ir, un kā to iznīcināt? Neskatoties, vai tas ir derīgs vai nav derīgs, viss ir jāiznīdē. Arī sarkanblaktis, kas mēdz savairoties, taču neko sliktu nedara un kādu tās vienkārši tracina. Tas nozīmē, ka mums ir jāmāk sadzīvot ar kukaiņiem un jāsaprot, ka viņi mēdz darīt arī labu.

Māca gatavot skrubjus un krēmus

“Skaistumkopšanas līdzekļus mēs pašas protam pagatavot,” sacīja Anta Kučere, kura zināšanas apguvusi arī Francijā un, diendienā strādājot, pilnveidojusi pati.
Anta izrādīja savu destilācijas aparātu, kā arī pastāstīja par atsevišķu ārstniecības augu izmantošanu.

Par ķermeņa skrubju un krēmu pagatavošanu pastāstīja Inguna Kronberga. Viņas gatavoto skrubju sastāvā ir sāls un kāds augs. “Ja dušai, tad var pievienot eļļu, lai skrubis nav tik agresīvs. Pirtī ejot, skrubim eļļa nav vajadzīga,” teic Inguna. Uz festivālu viņa bija atvedusi jau sagatavotus skrubjus, kuriem sastāvā pelašķi, vērmeles un biškrēsliņi. Taču augus var arī jaukt. Pēdējā laikā vairāk tiek izcelts jūras sāls, tomēr jebkurš sāls ir un paliek nātrija hlorīds. Ja nav jūras sāls, var izmantot arī rupjo vārāmo sāli. Vislabāk ādu attīra rūgtie un skābie augi, taču var pagatavot arī ar saldi smaržīgajiem augiem, piemēram, rozēm. Inguna nodemonstrēja arī šādu paraudziņu, un dāmu deguntiņi pie tā pakavējās ilgāk. “Fantastisks skrubis sanāk no ievu mizām, ko labi ievākt pavasarī,” teic Inguna. “Ieva ir rūgtais augs, ļoti labi attīra, tas ir arī piedošanas koks. Tas tiešām ir dvēselei.” Pirms ziedēšanas ievām miza ļoti labi iet nost. To sasmalcina, lai vieglāk blendēt, un sajauc ar sāli. Arī smarža šim skrubim ir fantastiska. Karstās vasaras dienās labs ir piparmētru skrubis. Runājot par eļļām, kuras pievienot skrubjiem, tomēr ieteicamāka ir vīnogu kauliņu eļļa, jo tā ir plānāka un labāk iesūcas ādā. Savukārt olīveļļa ir bieza. Inguna arī parādīja, kā pagatavo skrubi, un procesam ar interesi tika sekots līdzi.

Skaistumkopšanā nepieciešams tāds līdzeklis kā krēms. Krēmi nopērkami veikalā — tādi, kuros vairāk ķīmijas un mazāk, lētāki un dārgāki. Izrādās, arī tos nav sarežģīti pagatavot mājas apstākļos. “Āda ir lielākais orgāns, tas ir mūsu mētelītis, ārējā čaula, un par to jārūpējas gan no iekšpuses, gan ārpuses. Mēs daudz runājam, ko mēs ēdam, bet mazāk par to, ko ziežam uz sejas,” saka Inguna. Dažādas ādas problēmas lika Ingunai aizdomāties par krēmu gatavošanu, un šīs zinības viņa arī apguvusi. Krēma pagatavošanai vajadzīga eļļa, cietie tauki, bišu vasks. Eļļas tiek bagātinātas ar augiem, piemēram, asinszāli. Kā cietos taukus izmanto cūku taukus vai kokosriekstu eļļu. Sajauc 700 g eļļas ar 500 g tauku vai kokosriekstu eļļas, šim daudzumam pievieno 6 — 10% bišu vaska. Vasks darbojas gan kā emulgators, gan konservants. Ūdens peldē visu maisa kopā, līdz paliek viendabīga masa. Tad pielej klāt ziedūdeni (līdz 40% no daudzuma). Var pievienot arī kādu ēterisko eļļu. Šādu krēmu var uzglabāt vien trīs mēnešus.

Pozitīvas emocijas, labi vārdi

Sestdiena aizvadīta, festivāla dalībnieki pamazām izklīst. Priecīgi par iegūtajām zināšanām, priecīgi par tikšanos ar domubiedriem un interesantiem cilvēkiem.
Noslēgumā šīs dienas pasākuma saimniece Līga atzīst, ka pagaidām viņa vēl ir iesācēja šajā jomā. “Mēs vienmēr esam mēģinājuši iztikt bez visādām ķīmijām,” viņa teic. Vaicāta par festivāla rīkošanu, Līga teic: “Dažreiz man tā ir, ka es uzņemos, un tad domāju, kā to visu realizēt. Man palīdz vīrs, ģimene, kas ir mans spēks, un citi cilvēki, un tas ir iespējams. Domāju par festivāla programmu, par cilvēkiem, ko varētu piesaistīt. Man ļoti palīdzēja Ilze Mežniece. Es priecājos, ka satiku jaukus cilvēkus, lai arī daudzi neatbrauca. Šodien gūts tik daudz pozitīvu emociju, dzirdēts daudz labu vārdu, un tas dod spēku un pārliecību, ka varētu sarīkot vēl kādu pasākumu.”

Lai arī viesu čalas “Veczemitānu” pagalmā ir aprimušas, tomēr āmuru klaudzoņa nerimstas. Ar Oskara Mežnieka palīdzību tiek liktas jumta skaidas vienai smilšu kastes daļai, kas pārtaps par “dubļu virtuvi”.

+ 1

Staburags.lv ARHĪVS

Vecās labās dzīves gudrības gaismā ceļot

Kategorijas