Viņpus Daugavas — sēļu pusi izzinot

Kokneses pensionāru vārdā — Anita Liepiņa, jo “viena vieta uz brieža bij’ brīva”

2021. gada 17. augusts 00:00

Lietussargs, atvadījies no pēcpusdienas lietus smalkajām lāsītēm, paklausīgi sakļāvis savus krāsainos spārnus. Ceļojumu termosā skumst neizdzertā kafija. Aiz loga pelēcīgs rīts, bet mums ikdienas krāsainībai krājumā pagājušajā nedēļā piedzīvotie priecīgie kopā būšanas mirkļi, jaunie iespaidi un satikto cilvēku stāsti. Šoreiz mūsu ceļš veda uz Sēliju, priecājoties līdzi sēļu puses ļaudīm, jo kopš 1. jūlija arī viņu dzimtā puse ir ieguvusi Latvijas kultūrvēsturiskā novada statusu līdzās Latgalei, Vidzemei, Kurzemei un Zemgalei.

Izbauda bērnības garšu

Rīts sākās ar kopīgu kafejas baudīšanu Elkšņu pagasta “Dzelmītēs”, kur, saimnieces Jolantas Kovnackas stāstījumā par kafejas fabrikas rašanās vēsturi klausoties, varējām arī izgaršot viņas vecmāmiņas Alīdas kafejas īpašo — bērnības — garšu. Uzzinājām, kā tiek audzēti cigoriņi, kur iegādāt labākās sēklas, kā notiek to apstrāde pirms pārtapšanas gardajā dzērienā, kas, viegli garodams no krūzītēm, visapkārt izplatīja tik raksturīgo cigoriņu aromātu. Tikām cienāti ar sātīgām, kaņepju sviesta bagātīgi apziestām, pašceptas maizes rikām un aromātisku plātsmaizi. Ieskatoties ražotnē, varējām uzzināt visu mūs interesējošo par dažādām kafejas receptēm un to pagatavošanu. Saņēmām vērtīgus padomus maizes ierauga veidošanā. Nogaršojām arī saimnieces gatavoto kvasu. Atstājot Viesītes pusi, līdzi paņēmām ne tikai atmiņas, bet arī pa kafejas turzai, ķiploku buntei un citiem mājās gatavotiem labumiem.

Ceļojums pagātnē

Ceļa turpinājums mūs veda Ērberģes virzienā. Kamēr vēl nav sācies mācību gads un savu darbu nav atsākuši Mazzalves skolas ļaudis un skolas gaiteņos neskan bērnu čalas, varam paspēt paviesoties pagātnē, kad Ērberģes muižā saimniekoja baroni un viņu lielmātes. Un tiešām — uz muižas kāpnēm vīd barona fon Hāna kundzes Marijas staltais stāvs. Mūs jau gaida. Un tad tik sākas piedzīvojumi: pastaiga ar pašu baronu fon Hānu, aplūkojot muižas parku, kur, viņa lustīgās dabas aizrauti, varējām arī kopīgas fotosesijas sarīkot. Sekoja baroneses lepnuma pilnais stāstījums par muižas dārgumiem. Bija iespēja pieglausties pie trīssimt gadu vecā ozola, kuram ir ļoti īpašs stumbra mizas raksts — krasi atšķirīgs katrā ozola pusē. Ik pa mirklim nez no kurienes ieradās ragana, kura mūs ievilināja rotaļīgās izklaidēs. Muižā ieklausījāmies senās mūzikas skaņās, kopā ar baronu un baronesi nodejojām pāris deju tūres, satikām Zilo dāmu — barona fon Hāna mirušās māsas tēlu, kurš muižā ik pa laikam liekot sevi manīt. Tādi kā mazliet noreibuši no tagadnes un pagātnes, īstenības un leģendu sajūtu kokteiļa turpinājām ceļu.

Neparastais muižas parks

Nākamā apstāšanās — Kurmenē. Te gan, jāteic, ir acīm redzams mūsu gadsimta patiesais brīnums: pašā Lietuvas pierobežā, pašā “nekurienē” rīdzinieku acīm raugoties, notiek īsta atdzimšana. Tiek atjaunots muižas parks, mācītājmuiža un muižas klēts pirmais stāvs. Medību trofejām greznotajā zālē mūs sagaida runcis Komarovskis, kuram tas gods nest grāfa Komarovska uzvārdu.

Šo grāfu privātajām vajadzībām 1870. gadā tika uzcelta privātā kapela. Šobrīd Kurmenes katoļu baznīca. Tās atjaunošana, piedaloties vietējās draudzes locekļiem, daudziem labdariem, brīvprātīgajiem un priestera Andreja Mediņa draugiem, notika neticami īsā laika sprīdī — tikai nedaudz vairāk kā gada laikā. Tagad tā atvērta ikvienam interesentam visu diennakti. Parkā mūs pārsteidz fazānu papu spilgtie tērpi un mammu pelēcīgi raibais, pieticīgais krāsojums. Satiekam alpakas, aitu pulciņu, strausus. Kurmenes muižas parks var lepoties ar 18. gs. mākslīgi veidotajām pilsdrupām, kas tolaik bijusi “modes lieta” parku dizainā. Šobrīd tās ir atjaunotas un atradušas praktisku lietojumu. Kādu? Atstāsim nelielu intrigu. Ja 29. jūnijā viesosieties Kurmenē, būsiet patiesi pārsteigti par tur notiekošo.

Bet mēs, pusdienas draudzes saietu ēkas kafejnīcā paēduši un muižas vēsturi iepazinuši, pēc garās pastaigas parkā atkal dodamies ceļā.

Saistošs, aizraujošs stāstījums

Ir tik labi iekārtoties ērtajā autobusa sēdeklī un turpināt izzināt mežiem bagātās Sēlijas vēsturi. Gides Daigas aizraujošais stāstījums mūs burtiski ievilina domās pārcelties tajos laikos, kad pirmie sēļi vēl tikai medīja, lasīja sēnes un ogas, kad tikai retumis šo zemes nogabalu šķērsoja kāds zemes ceļš. Varējām “ieraudzīt”, kā tika izbūvētas pirmās šaursliežu dzelzceļa sliedes, kā pasažieri vagoniņu sānmalās sēdēdami “sabira” vienkop, bānītim straujāk sākot gaitu vai stāvākos ceļa posmos. Iztēlojāmies, kā vēlākos gados šajos mežos sāka slieties greznas dzelzceļa stacijas. Guvām skaidrāku priekšstatu par muižnieku dzīvi un īpašumiem. Medību muižas bija arī mūsu šīs dienas apskates objekti. Tikpat saistošs bija arī stāstījums par sēļu valodu, vietvārdiem, ēšanas kultūras atšķirībām.

Ziedu un augu pārbagātība

Saulainajai dienai tuvojoties vakaram, debesīs iespruka pa lietus mākonītim. Bet tas mums neiztraucēja tikšanos ar Agritu Laizāni Daudzevas puses “Gundegās”. Ieaicināti sētā, varējām izklīst rūpīgi koptajā, vairākos zonējumos izkārtotajā daiļdārzā un, apbrīnojot krāšņo augu dažādību, izstaigāt katru tā stūrīti. Saimniece labprāt dalījās savā pieredzē un atbildēja uz mūsu neskaitāmajiem jautājumiem gan par augu kopšanu, gan šķirņu dažādību, gan pieredzi projektu īstenošanā. Ziedu un augu pārbagātības noburti, lietus lāšu “pasvētīti”, varējām doties mājup.

Atceļā sveicām Olgu un Zitu vārdadienā. Izskanēja sumināšanas dziesmas.

Tikai, pārnākot mājās, attapos — ne vien sviestmaizes, bet pat kafija neskarta palikusi somā. Tik piepildīta bija šī diena!Par mūsu iespaidiem un sajūtām bagāto dienu pateicamies viens otram, Kokneses pašvaldībai, gidei Daigai Dūniņai, šoferim Aldim Ārem un organizatorei Zentai Bērziņai.

Staburags.lv ARHĪVS

Viņpus Daugavas — sēļu pusi izzinot

Kategorijas