Vērts redzēt. Ziedu pušķis, kas atmiņā nepaliks, bet skaists tik un tā

Vērtē Līga Sudare, Mg. philol., latviešu valodas un literatūras skolotāja

2021. gada 13. augusts 00:00

Vērts redzēt. Ziedu pušķis, kas atmiņā nepaliks, bet skaists tik un tā

Ja teju gadu nav bijis iespējas uz galda nolikt vāzi ar svaigi grieztiem ziediem, tad pirmais puķu pušķis pēc tik ilga pārtraukuma šķiet skaists un iepriecinošs, pat ja lieliski apzināmies, ka pagātnē ir redzēti burvīgāki un svaigāki ziedi. Līdzīgi ir ar Jaunā Rīgas teātra (JRT) jauniestudējumu “Krizantēmas” — noteikti ir redzētas labākas izrādes, bet tas šo izrādi nepadara par sliktu, turklāt prieks par iespēju atkal baudīt teātri klātienē šo tik un tā padara par īpašu notikumu.

Režisora Gata Šmita iestudējums, kas balstīts angļu rakstnieces Barbaras Pimas romānā “Vai gazele rāma”, stāsta par divām nedaudz apvītušām “rozēm” — māsām, kuras palikušas vecmeitās, bet tāpēc nav zaudējušas cerības uz laimi un pārmaiņām. Darbība risinās nelielā Anglijas ciematiņā, ko scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis asprātīgi attēlojis kā tādu seno lietu muzeju, kur par eksponātiem kļūst ne tikai iekārotā vīrieša iekosts bumbieris vai zeķe, bet arī paši ciematiņa iedzīvotāji, viņu atmiņas par pagātni un nākotnes cerības.

Māsām, ko maigi un burvīgi atveido Sandra Kļaviņa un Baiba Broka, apkārt dzīvo nedaudz komisku (varbūt pat traģikomisku) un nedaudz pārspīlētu tēlu plejāde — te ir no saviem darba pienākumiem un no sievas noguris mācītājs (Andris Keišs), kuram patīk mētāties ar gudriem citātiem un kuru saista jaunības mīlestība ar vienu no māsām; te ir komiski sarkanais itāļu grāfs (Gundars Āboliņš), kurš bezcerīgi iemīlējies otrajā māsā, taču šķiet, ka dārzkopībā viņam veicas labāk nekā mīlas dzīvē; te ir mazā un šerpā atraitne, kurai patīk iedzert, uzpīpēt un teikt visu, kā ir, ko lieliski attēlo Jana Čivzele, neskatoties uz to, ka šajā lomā jaunajai aktrisei ir “pielikti” vismaz kādi 40 gadi. Un tad vēl liriskā Regīnas Razumas attēlotā dāma, mācītāja sieva (Elita Kļaviņa), jaunais vikārs (Dāvids Pētersons)…

Liekas, ka ar šo aktieru ansambli jau pietiek, lai radītu humora pilnu saspēli, kas vienmēr bijusi viena no JRT izrāžu jājamzirdziņiem, taču te ir vēl kāda “odziņa” — otrajā cēlienā, kad mazā ciematiņa lielo mieru sašūpo paša bīskapa ierašanās, izrādās, ka to atveido komiķis Jānis Skutelis! Taču nevajadzētu domāt, ka tāpēc izrāde pārvēršas par “Pusnakts šovu septiņos” — Skuteļa atveidotais bīskaps ir godkārīgs, iznesīgs, ieturēts, taču zem šīs maskas slēpjas tieši tas pats, kas visiem citiem, proti, teju izmisīga vēlme pēc mīlestības, kas dažreiz mums visiem kaut uz brīdi liek zaudēt savus lieliski izveidotos tēlus, atklājot cilvēcīgi muļķīgo pusi.

Bet kāpēc tad ievadā rakstu, ka puķes tomēr nav pirmā svaiguma, ja jau aktieri visi tik lieliski, humora izrādē netrūkst un arī scenogrāfijas risinājumi interesanti? Tāpēc, ka, neskatoties uz labi pavadīto laiku, šo izrādi ir viegli aizmirst, tā īsti nepieskaras nekam tādam, kas būtu dzīvs un aktuāls, te viss šķiet skaists, pazīstams, taču liekams un aizmirstams vecmodīgā muzejā. Bet, no otras puses, varbūt tā vairs nav iestudējuma vai dramaturģijas vaina — varbūt šis ilgais attālinātās dzīves laiks kaut ko mainījis mūsos, tāpēc vienkāršai un cilvēcīgai mazo ļaužu kopā būšanai mēs vairs īsti nespējam pietuvoties?

Gribas pievienoties arī teātra kritiķes Ditas Jonītes retoriskajam jautājumam: “Vienā brīdī pat piezogas jautājums — cik jauka šī komēdija šķistu tad, ja to spēlētu galīgi nepazīstamu aktieru ansamblis?” (“Savāds mierinājums. Recenzija par izrādi “Krizantēmas’”JRT”, delfi.lv) Tas ir labs jautājums, bet es, nojaušot atbildi, laikam nemaz negribētu riskēt un pavadīt trīs stundas, lai noskaidrotu, vai izrādes ironiskais humors un vieglā saspēle ir labas dramaturģijas nopelns vai tomēr kārtējais pierādījums JRT aktieru profesionalitātei.

Domājot par “Krizantēmām”, šobrīd atmiņā visvairāk ir tieši atmosfēra zālē — atkal visi skatītāji sēdēja viens otram plecu pie pleca bez nekādām plastikāta sienām, bez maskām un distancēm. Arī karsti un bezgaisīgi bija kā vienmēr, bet bija arī tas gandrīz vai svinīgais klusums, kas iestājas, sākoties izrādei, arī ovācijas izrādes beigās un acīmredzamā aktieru pateicība par iespēju būt uz skatuves — viss bija kā vienmēr, it kā nekad nebūtu bijis citādāk. Un tas dod cerību, ka arī viss pārējais tomēr puslīdz ieies vecajās sliedēs, jo tomēr negribētos, ka “Krizantēmas” paliek kā muzejiska liecība par aizgājušo — par laiku, kad mazos ciematos viens otram tuvu jo tuvu dzīvoja vienkārši cilvēki ar sarežģītām jūtām un lielām cerībām.

Staburags.lv ARHĪVS

Vērts redzēt. Ziedu pušķis, kas atmiņā nepaliks, bet skaists tik un tā

Kategorijas