Meitenes var visu!

2021. gada 13. augusts 00:00

272

14 gadu vecā aizkraukliete Dinija Ivanova aizvadītajās ātrumlaivu sacensībās Aizkrauklē lielā ātrumā traucās pa viļņainajiem Daugavas ūdeņiem. To, ka laivā zem ķiveres slēpjas jauna, mākslinieciska meitene, nebūtu iespējams uzminēt. Ūdens motosports ir meitenes kaislība, kas veicinājusi pašizaugsmi, motivējusi pārvarēt sevi un iegūt pašpārliecinātību.
Zīmējums pārtop realitātē

— Kas tevi pamudināja pievērsties ūdens motosportam?

— Sākums meklējams Aizkraukles Mākslas skolā, kur mācījos septiņus gadus. 2016. gadā Aizkrauklē pirmo reizi notika ātrumlaivu sacensības. Kopš tā brīža vienmēr tās apmeklēju kā skatītāja. Pērn izdomāju pamēģināt uzzīmēt kādu no ātrumlaivām. Aizrāvos! Ne tikai zīmēju, bet sāku detalizētāk interesēties. Iepazinos ar sportistiem, uzzināju par emocijām, kādas pārņem, braucot ātrumlaivā, kā tas viss notiek. Reiz man radās iespēja iesēsties laivā un izbraukt. Pēc brauciena sapratu, ka tas mani aizrauj, man ļoti patika. Vecgada vakarā saņēmu ziņu, ka man būs laiva, to sāka būvēt.

— Laiva ir īpaša?

— Jā, tas ir roku darbs, taisīta tieši man, ņemot vērā mana auguma parametrus, lai man būtu ērti. Vēlāk to pēc vajadzības var pielāgot, taču tas, visticamāk, nebūs nepieciešams, jo pašreizējā klasē var braukt līdz 16 gadu vecumam. Lielākā klasē būs nepieciešama cita laiva.

Pavasarī laiva bija gatava un sāku braukt. Bija grūti, bet pamazām tā lieta aizgāja. Protams, bija kļūdas, strīdi. Viens saka tā, otrs šitā, es izdaru vēl citādāk.

— Sportiste Ieva Millere ir bijusi iedvesmojošs piemērs?

— Jā. No viņas esmu iemācījusies nepadoties un tiekties uz augšu. Lai gan ūdens motosportā var piedalīties gan vīrieši, gan sievietes, viņa kā sieviete ir iedvesmojoša. Ieva ir lielisks piemērs tam, ka šajā sportā dzimums nav noteicošais. Meitenes, sievietes var visu! Skolā mani mēdz apcelt, runāt aiz muguras, sports ir viens no veidiem, kā pierādīt, ko es spēju. Es nesēžu malā, bet eju un daru to, ko daudzi citi nespēj.

Gods startēt mājās

— Treniņu apmeklēšana un piedalīšanās sacensībās ir liela apņemšanās. Tiec galā?

— Treniņi notiek ārpus Jelgavas, Valgundē, treneris ir no turienes. Es rēķinājos ar grūtībām, zināju, ka viegli nebūs, īpaši sākumā. Galvenais — lai dienas grafiks ir saskaņots, lai varu nokļūt tur tad, kad man vajag.

— Svarīgākā īpašība šajā sportā?

— Drosme. Vajag lielu drosmi, lai iekāptu ātrumlaivā un brauktu. Tāpat svarīgi uzticēties komandai, uzklausīt ieteikumus. Braucot nepieciešama liela koncentrēšanās, vieglprātībai nav vietas.

— Tad tev nav bail?

— Pirms sacensībām esmu mierīga. Tuvojoties startam, sāku satraukties. Sacensības Aizkrauklē bija manas otrās. Pēc treniņu brauciena sapratu, ka turpmākie notikumi būs interesanti — Daugavā bija lieli viļņi. Bija bail! Esmu vēl nepieredzējusi salīdzinājumā ar citiem braucējiem, biju pati jaunākā. Satraucos, trīcēju, nezināju, kā man ies startā. Lielo viļņu dēļ braucieni uz laiku tika pārtraukti. No vienas puses, jutu atvieglojumu, no otras — sabēdājos, jo tajā brīdī biju gatava sēsties un braukt. Pēc pārtraukuma bija grūtāk savākties. Salīdzinājumā ar savām pirmajām sacensībām šajās bija lielāks uztraukums.

Pirmās sacensības notika 11. jūlijā, dienu pirms manas 14. dzimšanas dienas.

— Juti papildu atbildību, startējot mājās?

— Jau no paša sākuma viens no galvenajiem mērķiem bija startēt Aizkrauklē. Te viss sākās, šeit dzima sapnis un mīlestība pret šo sportu. Man bija liels gods startēt mājās, būt vienai no braucējiem, kuru gaitām ūdenī seko līdzi neskaitāmi skatītāji. Esmu gandarīta, ka man bija tāda iespēja, un es to izmantoju.

Par čempioni nepiedzimst

— Racionāli raugies uz šīs sezonas panākumiem?

— Jā, šogad man galvenais ir braukt, gūt pieredzi un izprast visas nianses. Par čempionu nepiedzimst, par tādu kļūst! Sezonas sākumā apzinājos, ka, visticamāk, braucēju reitingā būšu lejasgalā. Sacensību pieredze nelīdzinās treniņiem. Sacensībās es braucu kopā ar vēl 16 citām laivām, treniņā esam divatā. Tās ir lietas, kuras nevar iemācīties, bet apgūt laika gaitā, izbaudot uz savas ādas.

— Kā tavi vecāki reaģēja, uzzinot, ka vēlies nodarboties ar ūdens motosportu?

— Mums bija garas diskusijas. Esmu meitene, šis sporta veids šķietami vairāk piemērots puišiem. Tētim patīk ūdens, laivas un viss, kas ar tām saistīts. Viņš ir mans lielākais atbalstītājs. Grūtāk bija pierunāt mammu. Viņai ir bail no ūdens, neomulīgi kļūst, jau skatoties uz viļņiem, kā laivas uzsit gaisā, kur nu vēl pieņemt, ka es tādā varētu braukt. Sacensībās viņa par mani uztraucas. Kad mamma uzzināja, ka man jau top laiva, viņa pamazām sāka aprast ar faktu, ka es braukšu. Ja esmu kaut ko ieņēmusi galvā, tad mani nevar atrunāt. Ja es kaut ko vēlos, tad iešu līdz galam, lai to sasniegtu.

— Ūdens motosports nešķiro dzimumus.

— Tieši tā. Tas ir maldīgs priekšstats, ka tas ir vīru sports. Zēnu īpatsvars turpina samazināties. Kopš sāku trenēties, jūtu, ka apkārtējiem pret mani ir mainījusies attieksme, tā ir kļuvusi nopietnāka. Mani vairs neuztver kā vieglprātīgu pusaudzi, esmu sportiste, līdzvērtīga citiem braucēju saimē.

Līdz ar to nedaudz mainījusies esmu arī pati, esmu kļuvusi vairāk pieaugusi, nopietnāka.

— Pusaudzes vieglprātīgais laiks nesaista?

— Viss cits nostumts malā. Jūtos pāris gadus vecāka, nobriedušāka. Ūdens motosports ir saistības, kas prasa lielāku atbildību no manis. Reizēm paraugoties uz vienaudžiem un citiem jauniešiem, kas aiz stūra blēņojas ar cigaretēm vai alkoholu, jūtos no viņiem tāla. Jā, man ir 14, esmu jauniete, bet izklaižu vietā par savu prioritāti esmu izvirzījusi sportu.

— Kā tiec galā ar neveiksmēm?

— Katru iznākumu pieņemu tādu, kāds tas ir. Pārdomājot un analizējot, skats uz notikušo nešķiet tik drūms. Svarīgi no kļūdām un pieredzes mācīties, lai nākamreiz neiebrauktu tajā pašā grāvī. Diži nepārdzīvoju, ja kaut kas neizdodas — nekas, nākamreiz būs labāk! Visu uzreiz nevar gribēt mācēt un spēt, tas nāks ar laiku.

Sadursme neilgi pirms finiša

— Vai ir gadījies kāds amizants notikums?

— Diez vai to var saukt par amizantu, bet to nu gan es neaizmirsīšu. Pirmajās sacensībās piecus metrus pirms finiša līkumā saskrējos ar citu braucēju. Pārdzīvoju, jo laiva ir pilnīgi jauna! Trieciens pa laivas spārnu radīja nelielu apjukumu, bet es turpināju braukt. Par to mani krastā daudzi slavēja. Braukt gan vairs nebija daudz ko atlicis, bet labie vārdi uzlaboja noskaņojumu pēc laivai nodarītās skādes.Apzinos, ka ir daudzas lietas, kas var noiet greizi, vienmēr pastāv risks. Tā ir šī sporta sastāvdaļa.
— Vai izjūti pandēmijas sekas?

— Izejot no ātrumlaivu zonas, likās, ka apkārt valda tukšums. Iepriekšējos gados piekrastē pulcējās daudz vairāk skatītāju. Bija dīvaina sajūta, “Kovids” un epidemioloģiskie ierobežojumi ir ietekmējuši cilvēku paradumus un iespējas apmeklēt šādus pasākumus.

— Kas vēl tevi raksturo, aizrauj?

— Man patīk viss, kas saistīts ar ūdeni, joprojām tuva ir māksla. Esmu piedzīvojumu meklētāja. Vecākiem esmu jaunākā meita, man ir astoņus gadus vecāka māsa. Reizēm viņi mani vēlas vairāk pasargāt, bet mani vilina tas, ko man neļauj. Ļoti iespējams, ka vēlāk manas intereses mainīsies, šobrīd mani raksturo ūdens un māksla.

Vizītkarte. Vārds, uzvārds: Dinija Ivanova.

Dzimšanas vieta un laiks: Aizkraukle, 2007. gada 12. jūlijs.

Nodarbošanās: septembrī sāks mācības Aizkraukles novada vidusskolas 8. klasē, ūdens motosportiste, beigusi Aizkraukles Mākslas skolu.

Vaļasprieki: ūdens motosports un māksla.

Ģimene: tētis, mamma, māsa.

Horoskopa zīme: Vēzis.

Staburags.lv ARHĪVS

Meitenes var visu!

Kategorijas