Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 13. augusts 00:00

(9. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

38. — 44. diena

Pirmdien būtu jādodas uz Mandžūriju. Vismaz tā mums tika teikts līdz šim. Kas notiek svētdienas vakarā? Skolā esot izlēmuši, ka mums labāk palikt te, jo te esam brīvāki. Bet par ko tad mēs runājam? Atrodas kāds pirmklasnieks, kas ar mani vēlas nodarbības viesnīcā. Jauki! Jo vairāk darba, jo labāk! Par mums jau te zina daudzi. Šajā Ķīnas galā “baltais” ir vai nu krievs, vai angļu valodas skolotājs. Drīz arī atnāk ziņas, ka stundu skaits arvien palielinās. Man nodarbības tagad būs katru dienu, izņemot pirmdienas.

Ārā paliek vēsāks, temperatūra nokrīt līdz -32 grādiem, un to var just. Skolēniem sports tāpat ārā — katru rītu skrien ap stadionu! Mēs strādājam savā istabiņā, vien Arčam gadās salauzt lielu koka krēslu, uz tā uzkāpjot, lai izlauztu ledu no balkona durvīm. Bet te jau neviens nekā nesaka — visi priecīgi, ka mēs tik ilgi paliekam, salauztās lietiņas ātri aizvieto ar jaunām.

Notiek arī mana pirmā nodarbība klātienē Ķīnā. Skolas direktores māsa dzīvo šajā pilsētiņā un savu mazo bērnu vēlas ātri iepazīstināt ar ārzemnieku. Piecas dienas nedēļā stundu esmu kopā ar mazo meitēnu, kamēr mamma viesnīcas istabiņā vēro nodarbību. Ķīnieši gan dažreiz ar mūsu laiku nerēķinās, un “pēcpusdienas” nodarbība pārvēršas par nodarbību septiņos vakarā, bet vismaz pēcāk izdodas vienoties par konkrētiem laikiem. Arī citu skolotāju stundas tiek novirzītas mums — ja kāds vecāks sūdzas par sliktu kvalitāti iepriekš, tad nu esam tie, kas vieš jaunas cerības. Mums vien jācer, ka tās attaisnosim.

Kā pateicību par privāto nodarbību meitenītes mamma pasniedz maisu ar dažādiem augļiem, savukārt pati nodarbības samaksa ir nedaudz virs 18 eiro. Lielākās pilsētās šādas nodarbības vecākiem izmaksā divreiz vairāk, bet mēs priecājamies par katru jaunu darbiņu.Paši atkal atsākam mācīties ķīniešu valodu interneta bezmaksas nodarbībās. Vien ķīnieši mūs nesaprot, kad mēģinām iegūtās zināšanas izmantot. Varbūt vienkārši negaida, ka “baltais” runās viņu valodā. Saņemam ziņu — 21. decembrī atsākas vilcienu satiksme uz Mandžūriju! Tiešām būsim sagaidījuši pilsētas atvēršanos! Protams, mūs droši vien tāpat liks “ieslodzījumā”, bet vismaz būs citi, kas brīvībā varēs mums palīdzēt ar veikaliem un pārējo!

Ārā ir auksti, tas ir jūtams. Vietējie veikaliņi saldējumus un saldētos produktus vienkārši izliek ielās — labāk taču nekā saldētavā! Mēs gan baudām brīvību ilgākās pastaigās. Vienā no tādām nespējam noticēt savām acīm — ārā -29 grādos vīrietis lien upē izcirstā āliņģī un peldas! Nevis tikai ielien un pasēž, bet reāli ielec ūdenī, apmet kārtīgu apli un tad pliks kājām dodas uz mājām. Tikmēr kāda sieviete no ledus klučiem būvē tādu kā ģērbtuvi — tur laikam arī citi nāk ģērbties un peldēties. Redz, kādas viņiem izklaides!

Patiesībā ķīnieši tiešām ir ļoti veselīgi, lai arī vakaros stipri dzer šņabi. Te visur ir trenažieru laukumi, pamācības, kā ar tiem rīkoties. Visi no rītiem bariņos vingro. Forši te! Mums gan vēl jāpierod — Arčam ūsās ledus, telefoni ārā atsakās darboties, jo vienkārši sasalst ragā. Ziema tikai sākusies!

Notiek arī privātās nodarbības. Mazā ar mammu jau nāk bez maskām. Skolā gan labi kolēģi saka nedalīties ar šo informāciju, jo citi var palikt “greizsirdīgi”, ja kādam “jauniņajam” jau labi apmaksātas privātās stundas. Sevi vienmēr atceramies arī palutināt, sevišķi jau ar “karstajiem katliem”. Tikai tagad pamanām, ka šajās vietās cilvēki drēbes nevis kar uz pakaramā, bet gan tur kastēs: te tiešām apģērbs kārtīgi piesūcas ar smaržām — mums visa istaba, drēbes, mati vienmēr smaržo pēc gardas maltītes! Beidzot arī saprotam, kāpēc ķīnieši mūsu ķīniešu valodu nesaprot — viņiem cits slengs nekā klasiskajā mandarīnu valodā, tāpēc laikam tāpat nāksies izmantot tulkotāju.Priekšā traka darba nedēļa. Arčam tiek pielikta viena papildu stunda, man — deviņas. Tas nozīmē, ka nedēļas nogalē ne minūti nevarēs atvilkt elpu! Baudām pēdējās nesteidzīgās brokastis. Ar mums nāk parunāties ķīnieši — viens opis jau no paša rīta pilnīgi apreibis. Pudele šņabja maksā 3 eiro bārā un eiro veikalā. Protams, ja ar mums nofotografējas viens, tad rinda klāt. Ārā -30, vietējie tirgojas un rosās ielās. Vien ārā izlaistie suņuki ātri izdara savas lietas un metas atpakaļ siltumā.

Tikmēr Eiropā arvien tiek atcelti lidojumi uz Ķīnu, ielidošanas noteikumi kļūst arvien striktāki. Bet te jau neko — pa ielām dažreiz streipuļo paši policisti. Jā, ārā vēsāks, jāsildās ar kādu stiprāku dziru. Ārā putina, uzzinām, ka ēka, kurā ir mūsu dzīvoklis, beidzot atvērta. Tad jau ļoti iespējams, ka nākamnedēļ tiešām dosimies uz Mandžūriju.

Izdodas samainīt naudu. Ķīniešu skolotāji zvana visām bankām, līdz uziet kādu, kur mūs gatavi pieņemt bez Ķīnas bankas kartes. Izrādās, vīza, kuru mums policisti pagarināja, ir tūrisma vīza (nevis darba vīza, kāda mums oriģināli bija), un ar to mēs nevaram veikt darījumus bankās.

Manas nodarbības skatās arī direktore — beidzot jāparāda, kā tad viss strādā. Un tad arī saņemu pilnu slodzi, pat ar uzviju. Arča vēl papildstundas gaida. Arī privātskolniece priecājas par jaunajām spēlēm un katru reizi neaizmirst atnest gardumus — pat kūciņas!

Ziņās parādās noteikumi ceļošanai svētku laikā. Pagaidām Ķīnā ir četras pilsētas, kur ir saslimušie, un viena no tām, protams, ir Mandžūrija. Jāsaka gan, tur ir arī lielākais reģistrēto gadījumu skaits, kas ir 21. Pilsētas tiek slēgtas tieši tik daudzu dēļ. Bēdīgākais, ka no šīm četrām “bīstamajām” pilsētām citur nevarēs doties, jo noteikumi paredz, ka tieši šo zonu iemītniekiem sākumā jāiztur 14 dienu karantīna. Tas nozīmē, ka lielajos svētkos — Ķīniešu jaungadā, kas ir februārī, — trīs brīvās nedēļas būs jāpavada uz vietas, lai arī cerējām ceļot uz dienvidiem siltumā. Bet Ķīnā viss mainās strauji, tāpēc neko vēl īsti līdz galam nezinām.

Tikpat ātri, cik vilcienu braucieni uz Mandžūriju parādījās, tie arī pazuda. Mēs dzīvojam un sveicam katru dienu kā jaunu, kā kaut ko nezināmu. Mūs sveic vietējie. Arī viņi katru dienu mūs sasmīdina līdz asarām. Kad sanāk ieiet pavisam necilās ēstuvēs, dažiem opapiem ēdiens sāk krist no plati atplestās mutes laukā. Uzreiz izvilktajos telefonos pat aizmirstas uzspiest filmēšanas režīmu, tie vien tiek pavērsti pret mums: kaut kas taču jādara — ieradies “baltais”!

Kas ar vīrusu? Nekā, te viss vaļā, visi priecīgi. Smejam, ka ziņās parādās jau cita informācija. Izrādās, ir tāda “H pyloru” baktērija, ar ko slimo jau 700 miljonu ķīniešu. Tā ir vēdera baktērija, kas ar laiku var izraisīt kuņģa čūlu vai pat vēzi. Un to var saķert, lietojot nesterilizētus traukus pēc kāda saslimušā. Patiesībā no kā tāda būtu vairāk jābaidās. Bet tagad jau ar citām kaitēm neviens neslimo, vai ne?Tā arī noslēdzam kārtējo darba nedēļu. Nākamā, kā vienmēr, solās būt pārsteigumiem pilna. Mūsu ēka atvērta, droši vien atliks doties uz turieni un beidzot izkrāmēt koferus!

Gan Ķīnas reljefa, gan klimata daudzveidība radījusi vienu no visplašākajām ekoloģiskajām nišām pasaulē, un šīs nišas piepildītas ar daudzu augu un dzīvnieku sugām. Patiešām, praktiski visu veidu ziemeļu puslodes augi, izņemot polārās tundras augus, sastopami Ķīnā, un, neraugoties uz nepārtrauktu cilvēku darbību gadu tūkstošiem ilgi, Ķīnā joprojām dzīvo daži no eksotiskākajiem dzīvniekiem pasaulē.Iespējams, ka pārējā pasaulē Ķīna galvenokārt asociējas ar lielo cilvēku skaitu tajā. Apmēram vienai piektajai daļai pasaules cilvēku ir Ķīnas pilsonība! Lielākā daļa iedzīvotāju šeit ir ķīnieši (haņ ķīnieši), un tāpēc Ķīnu bieži raksturo kā etniski viendabīgu valsti, taču tikai dažās pasaules zemēs ir tik daudz dažādu pamatiedzīvotāju grupu kā Ķīnā. Pat haņ ķīniešu vidū pastāv kultūras un valodu atšķirības, kas variē pa reģioniem; piemēram, vienīgais, kā haņ ķīnieši no dažādām valsts pusēm var atrast kopīgu valodu, ir rakstība. Tā kā Ķīnas iedzīvotāju skaits ir tik milzīgs, bieži tiek uzskatīts, ka valsts iedzīvotāju blīvums ir vienmērīgi augsts, taču plašas Ķīnas teritorijas ir neapdzīvotas vai mazapdzīvotas.

Ar vairāk nekā 4000 gadu reģistrētu vēsturi Ķīna ir viena no nedaudzajām esošajām valstīm, kas ekonomiski un kulturāli uzplauka jau agrīnākajos pasaules civilizācijas posmos. Patiešām, neskatoties uz politiskajiem un sociālajiem saspīlējumiem, kas bieži vien postījuši valsti, Ķīna ir unikāla un izceļas ar ilgmūžību un izturību. Liela daļa Ķīnas kultūras attīstījusies ar salīdzinoši nelielu ārēju ietekmi, tikai budisma ieviešana no Indijas ir būtisks izņēmums. Pat tad, kad valstī iebruka tādas barbaru tautas kā manču, šīs grupas drīz vien lielā mērā integrējās haņ ķīniešu kultūrā.

Šī relatīvā izolācija no ārpasaules gadsimtu gaitā ļāva ķīniešu kultūrai piedzīvot ziedu laikus, bet tas arī radīja daudz problēmu 19. gadsimta vidū, kad Ķīnai nācās spēkoties ar tehnoloģiski pārākiem ārzemju kaimiņiem. Pēc tam sekoja gadsimta kritums un pagrimums, jo Ķīna nespēja konkurēt attīstītajā pasaulē. Taču šī ārējā izaicinājuma trauma kļuva par katalizatoru revolūcijai pret veco režīmu, kas sākās 20. gadsimta sākumā un beidzās ar komunistiskas valdības izveidošanu 1949. gadā. Šis notikums pārveidoja pasaules politisko ģeogrāfiju, un Ķīna kopš tā laika ir ierindojusies starp ietekmīgākajām valstīm pasaulē.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas