Madaras dzīve — nebeidzams ceļojums

2021. gada 11. augusts 10:29

908

Ja es kaut kur ieraudzītu fotogrāfiju, kurā redzama Madara un Džons, droši vien nodomātu, ka tas ir kāds zvaigžņu pāris: viņa — skaista, valdzinoša, slaida gaišmate, viņš — vīrišķīgs afroamerikānis. Taču patiesībā tā ir Madara Šasanmi, ko pļaviņieši gan zina kā Madaru Bardovsku, ar vīru. Madarai kopš ģimnāzijas beigšanas aizritējis nedaudz vairāk kā desmit gadu — kāds no klasesbiedriem savu laimi un piepildījumu radis tepat Latvijā, kādam bija vajadzīgi plašāki apvāršņi. Madara pieder pie otrajiem. Iespējams, uz priekšu vadīja neapzināta nojausma, ka ābola īstā pusīte mīt citā kontinentā. Ar Madaru gan neesmu tikusies klātienē. Fiziski viņa ir ļoti tālu — kad mums pulkstenis rāda deviņi vakarā, viņas mītnes zemē tikai 14.20, taču neklātienes sarunā par dzīves līkločiem mums kilometri netraucēja, man pat šķita, es redzu, kā viņa smaida.

Laiku velta bērniem

— Vai tu atceries savus sapņus, kad mācījies ģimnāzijas pēdējā klasē?

— Jā, es ļoti labi atceros Pļaviņu ģimnāzijas 12.a klasi, kurā mācījos. Man tajā laikā bija tikai viena problēma — gala eksāmeni. Kā šodien atminos, zvanīju un sūtīju mammai SMS: “Mammu, es pilnīgi neko vairs nemāku un nezinu!” Bija arī liels apjukums, ko darīt tālāk. Patiesībā man bija viss, ko vien varēja gribēt 12. klases skolniece: tā brīža draugs bija talantīgs sportists, taču bija liels uztraukums sākt kopdzīvi, pārcelties uz Rīgu... Bet, kas attiecas uz sapņiem pat ne vidusskolā, bet jau krietni agrā vecumā, teicu mammai, ka es precēšu nēģeri (tieši šādi es to nosaucu).

— Kur pašlaik ir tava mītnes zeme?

— Šobrīd esam Amerikā, Filadelfijā! Nu jau apaļš gads riņķī. Ikdienā daru visu iespējamo, lai pēc iespējas vairāk būtu kopā ar Miko un Abī, jo Šanhajā daudz ko palaidu garām. Skolas laikā katru dienu bērniem bija vismaz viena nodarbība vai treniņš. Miko spēlē futbolu, basketbolu un beisbolu, kā arī peld un apgūst karatē. Mana mazā princesīte Abī dejo, vingro, peld un trenējas karatē.

Kad mazie bija skolā, es pati devos uz sporta zāli, gāju garās pastaigās, kā arī daudz laika pavadīju bērnu preču veikalos. No 15. jūnija bērniem ir brīvlaiks, tagad viņi ir nometnē.

Svarīgi sevi aizstāvēt

— No sporta veidiem, šķiet, tev vairāk būtu piemērota daiļslidošana, mākslas vingrošana, bet tu sacīji, ka viens no taviem vaļaspriekiem ir bokss, arī bērni nodarbojas ar karatē. Kāpēc tāda vīrišķīga sporta izvēle?

— Šis ir sporta veids, ar kuru nodarbojos visilgāk — kopš pārcēlos uz Rīgu. Toreiz tas bija vairāk, sekojot tā laika drauga ieteikumam. Esot treniņā, ir lieliska sajūta atbrīvoties no visām pārējām domām, izlikt negatīvo un gūt piepildījumu no sajūtas, ka ik reizi kļūstu stiprāka. Protams, tas noder arī pašaizsardzībai. Miko un Abī karatē nodarbības sāka, dzīvojot Toronto. Mums bija lielisks treneris, kurš nu ir kļuvis par ģimenes draugu. Es ļoti priecājos, ka abiem bērniem patīk to darīt, jo šeit, Amerikā, ir ļoti svarīgi mācēt sevi aizstāvēt.

— Vai tu pašlaik kaut kur strādā?

— Nē, šobrīd visvairāk gaidām interviju, lai iegūtu zaļo karti un darba atļauju, tad varēšu sākt oficiāli strādāt.

Lielākais notikums — bērnu piedzimšana

— Esi dzīvojusi vairākās valstīs. Kas visspilgtāk no tām palicis atmiņā?

— Ilgu laiku dzīvoju Ķīnā, Šanhajā. Tur man katra minūte palikusi atmiņā. Man ļoti, ļoti patika Šanhajā, tās ātrais dzīves ritms, kustība, vienreizējais sabiedriskais transports, rollerīši, veikaliņi. Visu gadu tur gan ar bērniem, gan viena vizinājos ar mocīšiem. Šanhajā man bija lieliski darba kolēģi, darbs, draugi, auklītes, ar kurām vēl joprojām sazināmies. Es strādāju singapūriešu izglītības iestādē, mācīju bērniem angļu valodu. Vislielākais notikums man šajā valstī bija Miko un Abī piedzimšana. Ļoti priecājos, ka man bija iespēja satikt cilvēkus no dažādām valstīm. Lai nezustu kontakti, aicināju draudzenes un draugus no Malaizijas, Austrālijas un Filipīnām būt par Miko un Abī krustvecākiem. Protams, Latvijā mums ir labākie krustvecāki pasaulē!

Es gribēju, lai Miko un Abī mācās valstī, kur pamatvaloda ir angļu valoda. Lai gan man bija vislieliskākais kolektīvs, kolosāla alga, dzīvesvieta, kur ļoti patīk viss, es to visu izvēlējos pamest un dot saviem bērniem labāko, ko vien varu!

Ciemojas “Dzirnas”

Nekad nebiju bijusi Kanādā, bet kolēģi bija pārliecināti, ka man ļoti patiks, jo esot ļoti līdzīgi kā Eiropā. Sacīts — darīts. 2018. gada sākumā ar bērniem un viņu tēti aizlidojām uz Toronto — uz skolu intervijām. Izvēlējāmies skolu un devāmies atpakaļ uz Šanhaju. Augustā es ar bērniem (no viņu tēva biju šķīrusies) pārcēlāmies uz Kanādu. Mums tas bija jauns sākums. Mums patika Toronto, taču tur viss šķita tik lēns, dārgs un bija neiespējami kaut kur nokļūt, ja nav auto. Bieži bija jāizmanto taksometra pakalpojumi. Šanhajā mums bija divas auklītes, kuras bija kā mammas abiem mazajiem. Tagad sākumā bija jāiztiek vienai. Pirmais mēnesis bija ļoti interesants, jo mājās nebija pilnīgi nekādu mēbeļu. Mums ļoti veicās ar labiem cilvēkiem. Toronto ir lieliska latviešu kopiena. Katru sestdienu bērniem bija latviešu skola, kurā viņi mācījās valodu, dejas, dziesmas, koklēšanu un visus pārējos priekšmetus — kā īstā skolā. Tā kā es pati sāku studēt Jorkas universitātē Toronto, man bija jābūt skolā agrāk kā mazajiem. Vajadzēja kādu palīgu. Izrādās, vislieliskākā Toronto Madara bija turpat kaimiņos. Mums laimējas arī ar to, ka viena no mūsu Šanhajas auklītes māsīcām dzīvoja Toronto — viņas pat izskatījās un runāja līdzīgi. Miko un Abī bija priecīgi redzēt zināmus cilvēkus.

Viens no neaizmirstamākajiem piedzīvojumiem Toronto bija piedalīšanās Latviešu dziesmu un deju svētkos — Miko un Abī dziedāja! Togad mēs arī uzņēmām Klintaines pagasta sieviešu vokālā ansambļa “Dzirnas” dalībnieces. Jā, šīs meitenes manā bērnībā spēlēja lielu lomu — gan flautas skolotāja Aiva, klavieru skolotāja Sigita, gan mammas draudzene Silga. Tas bija ļoti jauks un neaizmirstams laiks. Bet nu esam šeit.

Liktenīgā satikšanās ballē

— Kāds ir tavs mīlestības stāsts? Kur iepazinies ar savu vīru?

— Šis jautājums ir turpinājums manai iepriekšējai atbildei. Ar Džonu iepazināmies Šanhajā. Pēc ilgāka laika biju izgājusi paballēties ar kolēģiem, savukārt Džons, kurš pēc profesijas ir advokāts, bija ceļā uz Japānu, bet lidojums bija ar nakts gaidīšanu Šanhajā. Viņš arī laiku nolēma pavadīt ballē. Tur arī satikāmies. Tā bija mūsu liktenīgā nakts, un tā arī izšķīra mūsu turpmāko dzīvi. Tas bija pirms septiņiem gadiem.

— Tavs vīrs ir afroamerikānis. Dažkārt pret citādas ādas krāsas cilvēkiem ir muļķīgi aizspriedumi. Esi to kādreiz arī izjutusi?

— Mans vīrs piedzima Nigērijā, Lagosā. Viņa ģimene pārcēlās uz Ameriku, kad Džons vēl bija mazs. Viņa tētis bija mācītājs, kurš tika pārcelts kalpot dažādās valstīs — kādu laiku dzīvoja arī Londonā. Jā, mans vīrs ir šokolādes vīrietis, kā es saucu melnādainos cilvēkus. Šis iemesls ir viens no tiem, kāpēc man nepatīk dzīvot šeit, Amerikā. Konkrēti neesmu izjutusi to, ka pret Džonu kāds izturas vai saka ko nievājošu. Varbūt tāpēc, ka cenšos to neredzēt. Zinu, ka Šanhajā ķīniešiem bija nepatika pret melnajiem cilvēkiem. Iemeslu tam viņi nekad nevarēja formulēt.

Amerikā patiešām ir problēma ar “melno” un “balto” situāciju. Džonam jautāju, kā viņš ar to var sadzīvot, bet viņš atbild, ka ir jau pieradis, jo tā bijis jau kopš bērnības. Džons, viņa ģimene un draugi man ir izstāstījuši simtiem ļoti nepatīkamu gadījumu par šo tēmu. Ielās esmu redzējusi, ka cilvēki vaļīgāk palaiž suņa saiti, kad ierauga pretim nākam melnādainu cilvēku.

Manuprāt, to visu nevar saukt par muļķīgiem aizspriedumiem, tie drīzāk ir slimi aizspriedumi, ne tikai melnajiem cilvēkiem no balto cilvēku puses, bet arī otrādi. Dažkārt šķiet, ka melnādainie cilvēki domā, ka visi baltie ir tikai slikti. Taču ir arī ļoti draudzīgi cilvēki, kuri draudzējas savā starpā, neiedalot viens otru baltajā un melnajā grupā.

Nedroša valsts

— Obrija Dilona Malona “Ciniķa dienasgrāmatā” kāds anonīmais par Ameriku saka: “Vieta, kur bez domāšanas var pateikt visu, ko domā.” Kā tu īsumā formulētu, kas ir Amerika?

— Piekrītu šim anonīmajam. Šeit viss ir pavisam citādāk, nekā mēs redzam filmās, tā teikt, “bez filtriem“ jeb, kā es to saku, ļoti prasti. Atceros, kad sākumā lidoju pie Džona uz Ņujorku, mani pārsteidza ielās dzirdētais — cilvēki bez aizspriedumiem sarunvalodā izmantoja milzum daudz rupju un nevajadzīgu vārdu. Visvairāk mani pārsteidza, ka mammas publiski var nosunīt bērnus ar visrupjākajiem lamuvārdiem, piedevām vēl uzšaut pliķi, un tas neliekas nekas sevišķs. Es varētu raksturot amerikāņus kā cilvēkus, kuri izliekas, ka ir pārdroši, bezbailīgi un bez aizspriedumiem. Amerika — tā ir valsts, kurā pat bērni var spēlēt spēļu automātus un jebkurš var nopirkt ieroci piemājas veikaliņā. Tā ir nedroša valsts.

— Ja tas būtu tavā varā, ko tu no Amerikas ieviestu Latvijā?

— Palūgtu “Dollar Tree” veikala īpašnieku atvērt vismaz vienu veikalu Latvijā. Šis ir veikals, kur viss maksā vienu dolāru, un tur var nopirkt visu — no veļas pulvera līdz olām. Virtuves piederumi, mājas piederumi, tīrīšanas līdzekļi, mantas bērniem, grāmatas, mākslas piederumi, kosmētika, higiēnas preces, medicīna, ēdiens, dekorācijas dzimšanas dienām! Absolūti viss. Man, piemēram, ļoti patīk viņu lielie pusdienu šķīvji, kurus izmantojam jau vairākus gadus.

Visam nepiekrīt

— Par amerikāņiem ir stereotips, ka viņi ir rasisti, zemu izglītības līmeni, resni, smaidīgi. Vai tu tam piekrīti?

— Jā, viņi ir rasisti, kuri dažkārt, šķiet, ienīst viens otru tikai tāpēc, ka neesi balts vai melns! Viņi ir ļoti, ļoti, ļoti lieli rasisti! Nepiekrītu par izglītības līmeni — šeit izglītības sistēma ir citādāka nekā Latvijā. Sākot vidusskolu, ir pašam jāizvēlas, kādus priekšmetus vēlies apgūt. Jāsasniedz noteikts punktu skaits, lai pabeigtu šo priekšmetu. Nav jāpabeidz vienā gadā, bet līdz vidusskolas absolvēšanai. Tāpat arī universitātēs, koledžās. Augstskolas un koledžas ir ļoti, ļoti dārgas, un pārsvarā visi jaunieši ir spiesti ņemt kredītu, lai maksātu par izglītību. No tiem amerikāņiem, kurus zinu, pārsvarā visi, pabeidzot vidusskolu, uzreiz sāk strādāt un vēlāk studē, lai nebūtu jāņem kredīts.

Par resnumu piekrītu. Cilvēki ļoti maz kustas, visur pārvietojas ar auto (autovadītāja apliecību var iegūt no 16 gadiem), ēd neveselīgu pārtiku, strādā garas darba stundas. Neierasti redzēt apalīšus īsiem krekliņiem, apspīlētām bikšelēm, tā vēl vairāk izrādot savu ķermeni. Atceros, kā savulaik centos noslēpt katru savu lieko kilogramu, bet šeit tas nav raksturīgi. Smaidīgi — jā, viens otru veikalā sauc par “baby “ love”, “sweety”... Vienmēr satiekoties, vispirms prasīs, kā tev klājas.

— Kā tev bija iedzīvoties svešā vidē?

— Manuprāt, te neesmu īsti iedzīvojusies. Es te nejūtos simtprocentīgi droši, nespēju pieņemt arī cilvēku nepatiku vienam pret otru. Mēs noteikti šeit nepaliksim uz pastāvīgu dzīvi, bet pagaidām mums te jādzīvo un jānokārto formalitātes, jo, ja ar mazajiem šobrīd izbrauksim no valsts, mums būs ļoti grūti atbraukt atpakaļ gadījumā, ja gribēsim apciemot Džona ģimeni. Viss šis process būs jāsāk no sākuma, turklāt tas maksā lielu naudu. Vissvarīgākais, kāpēc vēlos nokārtot Miko un Abī visus dokumentus, lai tad, kad viņi izaug, var būt gan Latvijas, gan Amerikas pilsoņi, tā nodrošinot legālu dzīvošanu, izglītības ieguvi utt.

Puse no tā, ko vēlas

— Pavisam nesen iesoļoji Jēzus vecumā. Vai piekrīti apgalvojumam, ka dzīve sākas pēc 33? Iepriekšējā bija praktizēšanās.

— Man ļoti patīk mani 33. Dzimšanas dienā runāju ar mammu “whatsapā” un teicu, ka man savos 33 gados ir puse no tā, ko esmu vēlējusies savā dzīvē, un otru pusi noteikti sasniegšu nākamajos 33.

— Facebook.com tu raksti “Labākā sajūta pasaulē — mani bērni un vīrs mīl! Ilgojos pēc vecākiem un brāļa, viņa draudzenes, bet zinu, ka drīz svinēsim kopā!” Varbūt plāno atgriezties Latvijā?

— Es mīlu savus bērnus visvairāk pasaulē! Man ir ļoti laimējies būt mīlētai un mīlēt savu vīru! Ļoti pietrūkst mammas kāpostu tīteņu un tēta biezpiena cepumiņu ar supergardo kafiju. Zinu, ka mans brālis ļoti grib, lai dodamies atpakaļ uz Latviju, arī vecmāmiņa Anniņa vienmēr jautā, kad mēs dosimies mājās. Noteikti jau tas būtu lieliski. Šobrīd man ir vēlme doties jebkur, tikai nepalikt šajā valstī. Sagaidīsim visus papīrus un tad domāsim. Miko ļoti grib uz Latviju, bet tajā pašā laikā viņam ļoti patīk skola, kurā šobrīd mācās! Pieļauju domu, ka pēc dažiem gadiem mēs varētu atgriezties Latvijā, bet ne uz palikšanu pavisam. Tagad cenšos pierunāt vīru aizvest mani uz viņa dzimteni un pabūt tur kādu brīdi pēc Amerikas.

Daudz jauku atmiņu

— Kad pēdējoreiz biji Latvijā?

— 2020. gada janvārī. Bijām ilgāku laiciņu — gandrīz divus mēnešus. Miko un Abī paspēja pamācīties Montesori mājā Rīgā. Vienmēr esot Pļaviņās, kādā konkrētā vietā atceros, ko, kā un ar ko bijām un ko darījām. Man patīk stāstīt šos stāstus Miko un Abī. Viņiem ļoti patīk manas mammas bijusī darbavieta — krievu skola, kur tagad ir mūzikas skola un centrs “Pepija”. Kad dzīvoju Pļaviņās, visvairāk laika pavadīju skolā, mūzikas skolā un kultūras namā dejojot. Katru dienu ceļā no skolas iegriezos pie mammas pēc kāda saldumiņa. Daudz, daudz jauku domu un atmiņu…

— Vai bērni runā latviski?

— Runā, bet krietni par maz. Saprot gandrīz pilnīgi visu. Manis pašas vaina. Kad 2020. gada vasarā mazie dzīvoja mēnesi ar maniem vecākiem Pļaviņās, runāja perfekti latviski. Esam bijuši dažas sestdienas latviešu skolā Filadelfijā, bet nodarbības bija pārsvarā angliski, un neredzēju īpašu izaugsmi, tāpēc to vairs neapmeklējam.

Tic visiem un vienmēr

— Bez kā nevari iedomāties savu dienu?

— Bez saviem bērniem, vīra, latte kafijas, konfektītes.

— Viens no Madaras vārda raksturojumiem ir šāds: Madara — neatkarīga personība, neļauj sevi atklāt pārāk dziļi. Vēlas sevi pierādīt, bet ne citu atzinības dēļ, bet galvenokārt sevis dēļ. Vai tas ir par tevi?

— Absolūti! Mēs visi esam egoisti un vēlamies visu labāko sev un savai ģimenei. Pierādot sevi sev pašai, rodas vēlme iet un darīt vēl vairāk un labāk.

— Tavas labākās un sliktākās īpašības?

— Sliktākā — man ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami pateikt: atvaino, piedod! Ne tādās mazās situācijās, bet tādos dziļos strīdos un situācijās. Sanāk pateikt dzēlīgus vārdus, kurus patiesībā nedomāju. Labākā — es palīdzu cilvēkiem, visiem un vienmēr, es ticu pilnīgi visiem un vienmēr.

Brīnumsieviete

— Ar kādu pasaku varoni tu sevi asociētu?

— Nemelošu. Es meklēju atbildi pie saviem bērniem un vīra. Miko un Abī saka, ka tik stipra un priecīga pasaku varoņa nav, bet ir filmu varone — Wonderwomen (brīnumsieviete), kura ir tik stipra kā mammīte. Savukārt vīrs manī kaut ko saskatījis no filmas “Melnā atraitne” (Black widow) varones.

— No kā tu baidies?

— Es jautāju to vīram un bērniem, jo man liekas, ka man nav tādu lietu, no kā es baidos. Bērni teica, ka es baidos no zibens un potēm; vīrs saka: no tā, kā viņš brauc ar mašīnu. Iespējams, visvairāk man bail no kādām bērnu ikdienas traumām un saslimšanām.

— Kādu virsrakstu liktu grāmatai par savu dzīvi?

— Nebeidzamais ceļojums.
***

Manuprāt, Madaras nebeidzamais ceļojums nav tikai pārvarētie kilometri. Tas ir arī ceļojums pašai sevī, kuru raisa satiktie cilvēki un piedzīvotie notikumi. Un dažkārt tas ir pat pārsteigumiem bagātāks nekā acīm skatītais.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Madara Šasanmi.

Nodarbošanās: pagaidām “supermājsaimniece”.

Dzimšanas laiks un vieta: 1988. gada 8. jūnijs, Pļaviņas.

Dzīvesvieta: Amerikas Savienotās Valstis, Filadelfija.

Izglītība: augstākā, beigusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju.

Ģimene: dēliņš Miko, meitiņa Abigaila Felīcija (ikdienā sauc par Abī), vīrs Džons.

Vaļasprieki: ceļojumi, peldēšana, bokss, garas pastaigas.

HOROSKOPA zīme: Dvīņi.

Staburags.lv ARHĪVS

Madaras dzīve — nebeidzams ceļojums

Kategorijas