Vietalvas vēsture no senatnes līdz 1700. gadam

2021. gada 10. augusts 00:00

Šogad Vietalva atzīmē sava vārda 660. gadadienu. 1361. gadā Livonijas laikā Vietalva ir pirmo reizi minēta rakstītajos vēstures avotos. Tomēr Vietalvas apkaime bijusi apdzīvota vēl ilgi pirms vācu krustnešu un garīdznieku veiktās Senlatvijas iekarošanas un piespiedu kristīšanas.

(Nobeigums. Sākums “Staburaga” 3. augusta numurā.)

Zviedru laikā jauna baznīca

Katoliskās Livonijas laikā latviešu piederība baznīcai un kristietībai bija visai formāla — bija jāmaksā baznīcas nodoklis un jāpiedalās dievkalpojumos latīņu valodā, kuru latvieši nesaprata un praksē saglabāja senču dainisko dzīvesziņu.

Pirmās ziņas par baznīcu Vietalvā ir no vēlajiem viduslaikiem, par ko liecina vēstures avoti, to skaitā ziņas par 230 kilogramus smagu dievnama zvanu ar uzrakstu “DOMINUS TECUM* FEHTELN 1442” (Dievs ar tevi! Vietalva 1442 — autora tulkojums). Tā droši vien bija neliela koka baznīca, kuru apkalpoja Ērgļu vai Bērzaunes draudzes mācītāji. Pēc Livonijas sabrukuma un daudzajiem kariem jaunie Vidzemes valdnieki — Zviedrijas karaļi — šeit ieviesa reformēto jeb evaņģēliski luterisko ticību, un daudzviet sagrauto baznīcu vietā cēla jaunas, arī Vietalvā zviedru valdīšanas laikā uzbūvēja jaunu baznīcu un to vairākkārt atjaunoja. Vēstures avotos ir teikts, ka 1671. gadā Vietalvā atkal uzcelta koka baznīca, kura tika pakļauta tikko izveidotajai Kalsnavas—Vietalvas luterāņu draudzei, kuras mācītājs Heinrihs Grajus dzīvoja Kalsnavas mācītājmuižā.

Gliks nebija pirmais

Taču ja baznīcas vēl laukos tika uzceltas, tad skolu latviešu bērniem laukos Livonijā un poļu laikā Vidzemē vispār nebija. Un tikai zviedru laiku beigās, 17. gadsimta pēdējā ceturksnī, Vidzemes laukos tika ierīkotas pirmās luterāņu draudzes skolas latviešu bērniem. Par zemnieku karali dēvētais Kārlis XI, rūpējoties par vietējo zemnieku apgaismošanu, no Vācijas uz Vidzemi aicināja krietnus darbiniekus. No tiem īpaši jāizceļ luterāņu baznīcas superintendants Johans Fišers, kurš Vidzemē ieradās 1675. gadā un uzreiz ķērās pie skolu organizēšanas. Bieži vēstures grāmatās tiek uzskatīts, ka pirmās Vidzemes latviešu skolas ierīkoja Ernsts Gliks 1683. gadā Alūksnē, kur kalpoja par cietokšņa mācītāju, un, kad kļuva par Kokneses—Alūksnes iecirkņa prāvestu, ierīkoja arī draudzes skolu Koknesē. Tas ir fakts, ka Gliks paveica ļoti lielu darbu skolu izveidē, tomēr viņš nebija pirmais. Superintendanta Fišera ierosmē 1686. — 1687. gadā skolā tika izveidotas divas luterāņu draudzes skolas Ziemeļvidzemē, un 1678. gadā mācītājs Hermanis Grajus izveidoja skolu Vietalvā — piecus gadus agrāk nekā Gliks Alūksnē! 17. gadsimta beigu lauku skolas un skolotāji gan nekādi neatbilst mūsu priekšstatiem par izglītības iestādi. Skolotājs parasti bija kāds vācu amatnieks vai dažreiz mazliet pilsētas skolā mācījies latvietis. Tā laika skolas tika ierīkotas zemnieka mājiņas istabā vai rijā, vai pat smēdē, un tā laika skolā mācīja vispirms lasīšanu jeb boksterēšanu, pēc tam Bībeli, baznīcas dziesmas un katehismu. 17. gadsimta beigās Vietalvas skolā mācījās 24 bērni. Lielais Ziemeļu karš starp Krieviju un Zviedriju, kurš sākās 1700. gadā, bagāto Vidzemi pārvērta reti apdzīvotā postažā, un ļoti daudzas baznīcas un skolas tika sagrautas vai nodedzinātas. Latviešu izglītošana tika atsviesta par pusgadsimtu atpakaļ. Tikai 19. gadsimtā, kad apgaismība sasniedza izglītotākos latviešus, kad sākās tautiskā atmoda, strauji izplatījās lauku skolu tīkls un pārveidojās arī skolas mācību saturs par labu dabaszinātnēm un valodām.

Vietalvas vārda vēsture

14. —18. gadsimta rakstiskajos avotos vārds ‘Vietalva’ nav sastopams, jo tolaik latviešu valodā to sauca Vietole. Vācu tekstos minēti nosaukumi ‘Vetallen’, ‘Vehtel’, vēlāk — ‘Fehteln’. Vācbaltiešu luterāņu mācītājs, vēsturnieks un folklorists Augusts Vilhelms Hupelis savā 1782. gadā izdotajā grāmatā “Topographische Nachrichten von Lief- und Estland” III daļā Vietalvu sauc par Vietoli, šāds vietvārds ir sastopams arī dažās citās senās grāmatās. No tā izriet, ka vārds ‘Vietalva’ ir izveidojies tikai 19. gadsimta sākumā vai vēlāk, bet pirmatnējais bijis Vietole.

Latviešu tautiskās atmodas laikos, kad Vietalvas Labdarības biedrības darbinieki un viņu palīgi Vietalvā, Odzienā un citos kaimiņu pagastos vāca dažādus folkloras materiālus, slavenais skolotājs un kultūras darbinieks Juris Kalniņš-Prātkopis bija savācis ļoti daudz latviešu folkloras materiālu. Viņš arī bija dzirdējis tautas nostāstus, kuros teikts, ka gar Vesetas krastiem mežos, netālu no Vietalvas centra, šur tur bija atrodamas lielas un dziļas apaļas bedres, kuras esot cēlušās senos laikos, rokot alvu. Sirmā senatnē šajos Vesetas krastos esot bijušas alvas atradnes, tomēr Kalniņam neviens neko konkrētāku nevarējis pateikt. Juris Kalniņš no šīs teikas par alvas rakšanu izskaidroja Vietalvas vietas vārda izcelšanos: alvas vieta > vieta alvas > Vietalva. Varbūt, ka tā arī bija, tomēr vēlākos laikos, veicot urbumus, alva Vietalvā nav atrasta. 20. gadsimta 30. gadu Vietalvas aptiekārs un novadpētnieks Nikolajs Avens, savācis ļoti daudzus senus nostāstus un tautiskās atmodas darbinieku atmiņas, nav atradis pierādījumus alvas raktuvēm senatnē. Tās lielās apaļās bedres Vesetas krastos var būt dabīgi radušās zemes veidošanās un pārveidošanās laikā, jo Vietalvā ir ļoti savdabīga grunts ģeoloģiskā uzbūve. Tā vēl līdz mūsdienām īsti nav noskaidrots, kāpēc Vietalvu šādi sauc.

Staburags.lv ARHĪVS

Vietalvas vēsture no senatnes līdz 1700. gadam

Kategorijas