Dzeja

www.staburags.lv

2021. gada 6. augusts 00:00

Sarmīte Rode

***

Mēs neaizejam, projām ritam

Uz kādu jaunu satikšanos,

Kamēr mēs būsim cits citam,

Mēs ilgosimies atgriešanos.
Vasara noglāstīs ar zelta spāri,

Tik silti atmiņu lietus nolīs.

Pārcels visām bēdām pāri,

Zem ziedošām liepām vedīs.
Mēs neaizejam, tālāk ritam,

Nāks jauna vasara un ziedēs —

Mēs paliksim cits citam

Par sauli, kas nenorietēs.

Sarmīte Rode

***

Tikai nenokavēt to brīdi,

Kad rudzos magones zied,

Vasaras elpā tik tuvu

Laime klusiem soļiem iet.
Tikai atrast to stīgu,

Aiz kuras aizķerties dzīvot,No jauna upē iebrist,

Šo pasauli vienkārši mīlot.
Tikai noturēties un palikt

Vienā vasaras zieda zvanā —

Pie tavas siltās sirds

Un nebaidīties skanēt.

Sarmīte Rode

***

Kā zvaniņš dzidrs tu skani:

Esi ar mani, esi ar mani.

Kā upe tu pretī plūsti:

Mana kļūsti, mana kļūsti!

Kā cīrulītis gaisā skrej —

Nāc ar mani dej, nāc un dej!

Kā puķuzirnis ap tevi vīšos —

Pie tevis sasildīšos, sasildīšos!

Dace Ābeltiņa

***

Kails un neaizsargāts

Visu acu priekšā,

Katrs grib ieskatīties,

Redzēt, kas ir iekšā.

Visi, itin visi,

Kur lai sevi lieku,

Kā ar savu dzīvi

Lai es galā tieku?
Kails un neaizsargāts,

Sāpes kož līdz kaulam,

Tā mēs gadu gaitā

Apaugam ar čaulām.

Neizdodas aizmukt

Man no ļaužu skatiem,

Šaurās kalnu takas

Ved līdz ceļiem platiem.
Kails un neaizsargāts

Visu acu priekšā,

Sargāju es sevi,

To, kas apslēpts iekšā.

Tālu projām sūtu

Ļaužu skatu asu,

Sevi vienmēr jūtu,

Atbildi ja prasu.

Dace Ābeltiņa

***

Kad man no sirds kāds izpalīdz,

Tad darbi nav par smagiem,

Kad darīts pienākuma pēc,

Darbs veikts ar “jēliem nagiem”.

Tad samaksāt vien nespēju,

Par parādnieku kļūstu

Un daudzu gadu garumā

Sev ienaidnieku gūstu.

Dace Ābeltiņa

***

Dienas, kad saulei aizstāties priekšā

Gribas, lai netiek nevienam,

Dienas, kad kabatas lakatā mezglus

Sīksīkus steidzīgi sienam.
Dienas, kad gliemeži skrien pārāk ātri,

Gribas tos jūgt zirga ratos,

Dienas, kad nejūtu pati es sevi,

Apmaldos svešajos skatos.
Dienas, kad mākoņi balti kā migla

Veļas pār zemi un glāsta,

Dienas, kad tieku pie bezgala skaista

Un krāsaina pasaku stāsta.

Maija Stepēna

***

Cik viegli ir būt,
|kad apkārt dzied zeme

un debesis zied,

un tu vari visu —

pat skrieties ar vēju,

ja vēlies — vari iet.

Cik smagi ir būt,

kad debess plosīta vētrās

un zvaigznes nevienas... —

tās debess dzīlēs grimušas.

Cik viegli ir būt,

ja blakus man esi,

daļu grūtuma

uz saviem pleciem nesi...

Cik smagi ir būt,

ja tumsa tik bieza —

no Tevis ne stara sirds nesajūt.

Maija Stepēna

***

Nesaki, ka laimes bij’ par maz...

Cik nopelnīts, tik katram tiek.

Šai dievu zemītē, kā itin labi redzi,

par brīvu klēpī neko tev neieliek.

Nesapņo par laimi zelta pilī,

kur zelta pūķis zeltam tīklus auž,

Laime, klusi smaidot, stāv tavas druvas malā,
kad zelta vārpas silti vēji glauž.

Nesapņo par laimi svešā zemē —

tur laime nezin vārdus — Dievspalīdz...

Tur laime runā pavisam citā mēlē

un citā mēlē šūpļa dziesma skan.

Maija Stepēna

***

Kā saules lāsītes pār dienas gaišo vaigu

prieka asaras rit.

Es nevaru, nē, es nevaru no tā kaut ko sev paprasīt.

Pamāju roku, kad, tikko viļņus skarot,

man garām zelta laivā saulīte slīd...

Cik viegls ir solis, ja vari aiziet tālāk,

šo dievišķi skaisto sirdī aiznesot līdz.

Velta Muša

Atmiņu dzīparus kamolā tinot

Ir pavasar’s, zied vizbuļi,

Cīruļu treļļi un šūpoles —

Tā ir bērnība mana.

Ir vasara, zied pļavas.

Līgo! Naktsvijoļu tvans —

Tā ir jaunība mana.

Ir rudens, briest druvas,

Krīt ābols no zara, gājputni prom iet —

Tie brieduma gadi.

Ir ziema, krīt sarma no zara,

Matos to mana, sirds gurdena top —

Tā mūža novakare.

Nu, atmiņu dzīparus kamolā tinot,

Vērtē, kāds bija mūžs.

Brīžiem līdzens un košs, brīžiem pelēks un grods.

Tāds jau tas cilvēka mūžs,

Tik dažāds, tāpat kā ikviens gadalaiks.

Tomēr tas skaists.`

Ārija Āre

Kur palika vasaras vēji?

Kur palika vasaras vēji?

Es vaicāju pati sev.

Nemanot tos pazaudēju

Vai atstāju visus tev?

Kāpēc tik ātri skrēju

Cauri vasaras pļavām?

Varbūt tāpēc, ka saklausīju

Rudeni iešalcam kļavās…

Kur palika vasaras vēji?

Es vaicāju tev un sev.

Mēs paņēmām viņus līdzi

Ceļā, kuru par rudeni sauc.

Ārija Āre

***

Katra diena ir steiga, steiga

Pēc laimes, pēc prieka,

Pēc dzīves smaržas.

Es steidzos pretī katram rītam,

Katrai dienai un vakaram,

Pretī likteņa nestajiem mirkļiem.

Skrien manas dienas un jaucas

Kā sanošas bites spietā.

Te rīts, te vakars, nakts, jauns rīts,

Nevaru es laiku pārmainīt.

Pa reizītei vēlos pasēdēt dārzā,

Vienkārši lūkoties dabā,

Bet skatos — jau saulriets logā

Un saulriets dvēselē manā…

Staburags.lv ARHĪVS

Dzeja

Kategorijas