Ja pats esi labs, visi būs labi

2021. gada 6. augusts 00:00

Šonedēļ Vietalvas vārds izskan biežāk nekā citkārt, jo pirms 660 gadiem tas vēstures avotos minēts pirmo reizi. “Staburags” uz sarunu aicināja vietalvieti Kārli Celmu, kurš šo pusi par savu sauc jau 68 gadus un savā garajā mūžā piedzīvojis dažādus laikus. “Sevi varu pilnībā uzskatīt par vietalvieti, odzienieti, sauciet, kā gribat,” saka vietalvietis Kārlis Celms. Neraugoties uz cienījamo vecumu, Kārļa kungs ir garā možs. Dzīvē kā jau dzīvē — smagākais laiks mijas ar vieglāko. Mūsu sarunu caurvij apbrīnojama labestība, kam kā interesants ceļabiedrs pievienojas humors.
Es biju stiprs sevī

— Kur ir jūsu dzimtā puse?

— Plāterē. Šeit tika apvienotas Odziena un Vietalva. Tāpat Plātere pievienota pie Madlienas. Esmu no Plāteres pagasta “Silniekiem”. Manus vecākus savulaik izveda uz Sibīriju, bet es izlaipojos. Nevis izbēgu, bet izlaipojos. Tobrīd mācījos Vecbebru tehnikumā. Es neko nezināju par izvešanu un braucu mājās. Ieraudzīju, ka ceļu šķērsos aktīvisti jeb komunisti, kurus es pazinu. Gaidīju, lai viņi manam ceļam pārbrauc pāri. Pagaidīju un sāku braukt. Viņi brauca pa manu ceļu, man bija jātiek garām. Kad es viņiem braucu garām, viens no viņiem, vārdā Augusts, mani uzrunāja: “Ko, vai tad tu vēl esi te?” Es teicu: “Kā redzat, varbūt visi nebija vainīgi?” Es biju stiprs sevī, man bija 21 gads. Augusts man pateica: “Es domāju, tev derētu braukt uz pagastu un pieteikties.” Es atbildēju: “Tā būs jādara.” Man bija skaidrs, ka es nebraukšu. Mēs šķīrāmies. Man vēl divi kilometri līdz “Silniekiem”. Es minu riteni un domāju — iebraukšu gan savā mājā! Tēva mājām durvis aizslēgtas, bet zināju, kā tikt iekšā. Neviena jau nebija. Tad nodomāju — ko es te stāvu, mani taču jebkurā brīdī var paņemt! Es pa durvīm laukā, velosipēdam virsū un braucu uz Madlienu, Ķeipeni pie mātes brāļa.

— Radi zināja, kas noticis?

— Jā. Onkulis vaicāja: “Ko tu tagad darīsi?” Es saku: “Neko nedarīšu. Pārgulēšu pie jums un rīt braukšu atpakaļ uz tehnikumu.” Aizbraucu uz tehnikumu. Toreiz bija ļoti daudz audzēkņu. Mēs, četri čaļi, dzīvojām lauku mājā. Viņi man prasīja, kas mājās? Teicu, ka mana māja tukša. Viens no viņiem sacīja: “Man ir ieroči, ejam uz mežu!” Es iebildu: “Jūs dariet, kā gribat, bet es uz mežu neiešu. Kas mūs baros, kas tiem būs, kas mūs baros? Kur mēs pēc tam paliksim? Mūs jebkurš istrebiķeļs (iznīcinātājs — no krievu val.) var nošaut.”

— Jūsos ierunājās veselais saprāts?

— Jā. No četrām klasēm saprāts. Kad mācījos Plāteres skolā, pārzinis bija Gothards Sirmacis, ļoti solīds cilvēks. Viņš mums teica: “Bērni, atcerieties vienu — ja otrs līdīs krāsnī, vai vērts viņam līdzi līst?” Tā uz mežu neviens neaizgāja.

Skolā man priekšā Augusta meita, kura arī aktīviste, un prasa: “Kas tev mājās?” Nodomāju — kas tev par daļu? —, bet man šķita, ka gudri atbildēju: viss kārtībā. Ja būtu pateicis, ka vecāku nav, varbūt viņa būtu ziņojusi. Tā es visu laiku laipoju.

Ja ne viņu, tad nevienu citu!

— Kur pēc tam dzīves ceļš aizveda?

— Mani nosūtīja praksē uz Talsu pusi — Laidzes lauksaimniecības skolu. Direktors bija ļoti labs, dzīvoju tur kā runcis. Man nekā nebija. Pēdējo reizi, kad no mammas šķīros, viņa teica: “Es tev, dēliņ, iedošu salāpītu veļu, bet tad, kad tu brauksi praksē, es tev iedošu labāku.” Tā mēs šķīrāmies. (Kārļa kungam aizlūst balss — aut.) Pēc prakses direktors par mani rakstīja atsauksmi, ka ļoti labi esmu pildījis savus pienākumus, un lūdza eksaminācijas komisiju nozīmēt darbā uz Laidzi. “Ja ne viņu, tad nevienu citu!” — tā bija ierakstīts. 1949. gadā sāku strādāt, 1950. gadā mani iesauca armijā. Es aizgāju pie direktora, viņš teica: varbūt tev palīdzēt? Dienēju ļoti skaistā vietā — Puškinā — līdz 1953. gadam. Tad domāju, kur man iet un palikt?

Uz Odzienu pie Birutas

— Un kur jūs palikāt?

— Man bija draudzene no Bebru laikiem — šīs mājas saimnieka meita Biruta Kļaviņa. Nolēmu, ka jābrauc uz šejieni, kur gan citur? Kad demobilizējos, ar velosipēdu atbraucu uz šejieni. Man tik vien bija kā tas, kas mugurā. No 1953. gada novembra es esmu odzienietis. Pierakstījos Odzienā, tad tā bija atsevišķs pagasts Pļaviņu rajonā.

Birutas tēvs toreiz jau divus gadus kā uz gultas, mātei ar visu bija jātiek galā vienai. Birutiņa strādāja par agronomi Valmierā, Ērgļos. Tad nu abi nolēmām meklēt darbu Vietalvā. Toreiz tur bija MTS (mašīnu traktoru stacija). Mani pieņēma par dispečeru, Birutiņu — par agronomi. Stājoties darbā, atkal bija jāraksta autobiogrāfija. Tad nodomāju: pietiek! Uzrakstīju, ka vecāki Tomskas apgabalā.

— Jūs nebaidījāties, ka arī varat tikt izsūtīts, apcietināts?

— Nē. Es trīsarpus gadus nodienēju Krievijā, kas gan ar mani varētu notikt? Direktors teica: jūs ieejiet partijas komitejā. Tur sēdēja trīs sekretāri. Viens no viņiem bija Krievijas latvietis Eglītis, ļoti slikti runāja latviski, un mēs sarunājāmies krieviski. Viņš jautāja, kur mani vecāki? Atbildēju — tur uzrakstīts. Viņš teica: “Хорошо. Давайте будем вместе работать!” (Labi. Strādāsim kopā! — no krievu val.) Tā es “nomazgājos”!

Savu reizi jāpiekāpjas

— Tātad iznāk, ka jūs te ieprecējāties?

— Novembrī es šeit ierados, 31. decembrī Pļaviņās mūs sarakstīja, kļuvām vīrs un sieva.

— Kāda jums toreiz šķita Vietalva?

— Kad mēs sākām strādāt MTS, tā apkalpoja kādus 14 kolhozus. Mans pienākums bija katru dienu kolhoziem zvanīt un izjautāt, cik jums nopļauts, uzarts, iesēts un cits padarīts. Vietalvā bija kolhozs “Jaunā dzīve”, pie Vērsēniem un Salāniešiem — “Vienība”, Alunēnos — “1. maijs”. Pēc dažiem gadiem MTS likvidēja. No šiem trim atpalikušākajiem kolhoziem nodibināja sovhozu. Par sovhoza direktoru nozīmēja bebrēnieti Egilu Unguru. Mēs ar Birutiņu viņam bijām savējie un sākām strādāt par agronomiem. Ungurs bija ļoti saimniecisks cilvēks, labs organizators. Sovhozā sākās uzplaukums. Toreizējais zemkopības ministrs Ņikonovs, atbraucis ciemos, bija pārsteigts. Ungurs prata paprasīt, visam sekoja līdzi un uzskatīja, ka viņam jābūt katrā fermā vienu reizi nedēļā. Viņam rajons piedāvāja Jēkabpils Lauksaimniecības pārvaldē priekšnieka vietu, un tā viņš no mums šķīrās. Jaunais direktors vairs nebija tas. Būt par vadītāju nenozīmē tikai pie galda sēdēt, ir jābrauc, jāskatās un jārunā ar cilvēkiem.

Cilvēki te tādi paši kā Madlienā. Attālums vien 50 kilometri. Talsu pusē bija citādāki. Es esmu tipisks vidzemnieks, blakusmājā dzīvoja latgalieši. Mēs ļoti labi sapratāmies. Kāda tālāka kaimiņiene viņiem par mani teica, ka esmu viņiem labs kaimiņš. Viņi atbildēja: “Pašiem arī jābūt labiem!”

Nevar tā: es, es! Savu reizi ir jāpiekāpjas. Ja pats esi labs, visi būs labi.

Pagastā jābūt vadītājam!

— Jūs tāds saticīgs cilvēks esat?

— Domāju, ka jā. (Smejas — aut.) Es strādāju par agronomu. Man daudzkārt piedāvāja būt par priekšnieku. Cilvēkam pašam jāzina, ko var un ko nevar. Es jutu, ka nevaru būt par priekšnieku. Es ņemu darbu uz mājām līdzi, nevaru atslēgties.

— Esat piedzīvojis dažādus laikus. Kā jūs katru raksturotu?

— Krievu laikus es negribētu gluži norakstīt. Kolhozu sistēma nemaz nebija tik slikta. Mēs turējām govis, cūkas, putnus. Tagad mums nav nekā, bet pienu dzeram katru dienu.

Labi atceros vācu laikus. Nu bija labi Ulmaņa laiki. Ar zirdziņu 20 — 30 hektārus esmu aris, pederējis. Tagad uzbrauc kombains, heders 10 metrus plats. Cik uzreiz var izdarīt? Tas taču ir labi! Tas ir kapitālistu kombains, krieviem bija prasta tehnika, nevar salīdzināt. Ulmaņlaikos labību vēl kūlīšos sēja, krievu laikā tas jau atkrita. Sāka mehanizēt fermas, veikt ciltslietu uzskaiti. Pārejas periods nekad nav viegls. Arī runājot par Vietalvu. Te bija trīs kolhozi, sovhozs. Tagad brāļi Saliņi gandrīz visa pagasta zemi apsaimnieko. Malači! Bet pietrūkst mums tādu Saliņu. Daudzas platības paliek neapstrādātas, un tas nav saimnieciski! Kārtības nav tagad. Ulmaņlaikā katrs ceļš bija sadalīts, kam kas jāapsaimnieko. Tagad grāvji aizaug, Odziena nolikvidēta, Vietalva tikpat kā nolikvidēta. Mums uz vietas nav savu priekšnieku. Tas nekur neder, ka pagastā uz vietas nav sava cilvēka. Cik skolu savlaik bija Vietalvā? Pēdējā saremontēta, bērnu nav, to var saprast, bet, ka pagastā nav neviena vadītāja, tad... Ir jau grūti atrast īsto cilvēku, daudzi, kas kaut ko saprot, jau aizplūduši, un kas neko, no tā tāpat nekā nav.

Tāda bija dzīve

— Bet savās mājās esat bijis labs saimnieks.

— Jūs to redzat? 68 gadus esmu šeit nodzīvojis. Sevi varu pilnībā uzskatīt par vietalvieti, odzienieti, sauciet, kā gribat. Es visu laiku esmu “Kaļvus” “ķīlājis”. Mājai pēc pāris gadiem būs 100 gadu. Tagad jauns skurstenis, tas znota nopelns. Nav svarīgi, kam pieder māja, kur tu dzīvo, tur kaut kas ir jādara.

— Krietnums jums laikam šūpulī ielikts?

— Jā. Tēvs bija ļoti darbīgs. Dzīve viņam bija ļoti sarežģīta. 50 gadu vecumā apprecējās. Bijām trīs bērni. Kamēr no mums bija kāds labums, pagāja vēl 15 gadi. 73 gados tēvu aizveda uz Sibīriju. Mamma bija 20 gadus jaunāka. Glābiņš bija jaunākais brālis, ko arī izveda ar vecākiem. Gunārs turienes kolhozā bija labs traktorists.

— Tā kā jau tik ilgi dzīvojat Vietalvā, vai kādreiz domājis, ka varētu dzīvot citur?

— Tikai Vietalvā. Te koki ir manis stādīti, potēti, te manas mājas. Nekur citur negribu iet.
— Kādreiz esat atgriezies dzimtajā pusē?

— Jā, daudz reižu. Tagad palikusi gruvešu kaudze. Uz mana tēva zemes Plāterē tika nodibināts kolhozs “Nākotne”. Bet es negribētu tur atgriezties. Tēvam bija 34 hektāri zemes, bet viņš jau arī piepirka klāt. Ar cilvēkiem, kuri dzīvoja divās mājās — četru un divpadsmit dzīvokļu, kas uz tēva zemes, esmu sarunājies. Man nav nekas pret viņiem. Cilvēki jau nav vainīgi, tāda bija dzīve.

Divas labas atbildes

— Mūs spārnoja Atmodas laiks, bet daudzi šodien vīlušies. Kā jūs domājat, kāpēc tā?

— Es domāju, ka mums nav laimējies ar priekšniekiem — “lielo špici”. Piemēram, Lembergs. Viņš taču ir laupītājs! Visu laiku šausmīgas bremzes. Nav sliktas tautas, bet slikti ir daudzi cilvēki. Tā vienmēr sanācis, ka Latvijā ir kaut kādi lieli korķi iekšā. Vējonītis bija Vējonītis. Egils jau ir gudrs cilvēks, bet bija cerība kaut ko vairāk sagaidīt. Visur vajag labu saimnieku. Ja nav laba vadītāja, tad ir, kā ir. Runājot par valdību, tas sastāvs arī bija tāds... Tobrīd Kariņš uzņēmās atbildību. Cik tur labs, bet turas.

— Jau gandrīz divus gadus pasaule dzīvo vīrusa ēnā. Ko jūs par to teiktu?

— Esmu sapotējies un domāju, ka visiem vajadzētu potēties. Tas ir drausmīgi, ka tik daudz cilvēku mirst.

— Jūs aktīvi sekojat līdzi notikumiem?

— Diezgan. Skatos “Panorāmu”, raidījumus par lauksaimniecību. Seriāli un šausmu filmas neinteresē.

— Jūsu atbalsts ir meitas ģimene?

— Jā. Mārīte jau no mazām dienām gribēja būt par skolotāju. Sākumā mācījās Odzienā, tad Rīgas 1. vidusskolā, kas ar matemātikas novirzienu. Pēc tam atlika iet uz universitāti. Izmācījās par matemātikas un fizikas skolotāju, strādā joprojām. Man ir divi mazbērni — Reinis un Inga. Mazmeita tikko beidza Banku augstskolu, mazdēlam jāpabeidz Tehniskā universitāte. Vispār viņam interesē visi darbi, palīdz man pie bitēm, ar tām esmu saistīts no bērnības. Mans tēvs kādreiz par mums, bērniem, teica: “Nezinu, kas viņiem bija pirmais — mātes piens vai medus.” Reinim interesē datori, viņš tos jauc, remontē, es tur “ņi bum-bum”. Man ir uzdāvināts planšetdators. Mūziku sameklēju, man ļoti patīk tautasdziesmas un Raimonda Paula dziesmas. Citi arī nav brāķējami, bet Pauls ir labākais.

— Par veselību nesūdzaties?

— Esmu pārtērējis laiku vecumdienās. Man ir pilni 93 gadi. Vainas ir dažādas. Pensionāram ir divas labas atbildes uz jautājumu — kā tev iet? Viena — atbilstoši vecumam. Otra ir skaistāka. Ja atbildēšu, ka labi, teiks, ka es lielos. Ja atbildēšu, ka slikti, teiks, ka es neprotu dzīvot. Staigāju bez rungām, vēl puslīdz normāli ar prātu. Man ir labi. Ko es vēl varu gribēt?

Pieturzīmes. ◆ Vārds, uzvārds: Kārlis Celms.

◆ Dzimis 1928. gada 8. maijā Plāteres pagasta “Silniekos”.

◆ Mācījies Plāteres pagasta skolā.

◆ 1949. gadā beidzis Vecbebru tehnikumu.

◆ Kopš 1953. gada dzīvo Vietalvas pagastā.

Staburags.lv ARHĪVS

Ja pats esi labs, visi būs labi

Kategorijas