Staburags.lv ARHĪVS

Paldies par prieka asarām!

Paldies par prieka asarām!

Tokijas olimpiskajās spēlēs Latvijas 3x3 basketbola komanda izcīnīja zelta medaļas, trillera cienīgā mačā pārspējot Krievijas spēlētājus. Jaunjelgavas vidusskolas dienesta viesnīcā notikumiem tiešraidē līdzi sekoja strītbola komandas spēlētāju Agņa Čavara un Naura Mieža pirmais treneris Andris Eglītis, kurš tobrīd ar jauniešiem aizvadīja treniņnometni. 

Andris Eglītis, A. Kraukļa VEF basketbola skolas treneris, ir sava darba īstens fanātiķis, ļoti prasīgs un godīgs cilvēks. Viņš savu dzīvi veltījis basketbolam un sportam kopumā. Pie viņa basketbola iemaņas slīpējuši daudzi Latvijas augsta ranga basketbolisti. Olimpisko strītbola finālu treneris kopā ar kolēģiem un audzēkņiem vēroja tiešraidē Jaunjelgavas vidusskolas dienesta viesnīcā, kur jau vairākus gadu desmitus tiek aizvadītas treniņnometnes. Vīri un zēni nespēja valdīt emocijas, olimpiskais zelts tika nosvinēts ar prieka asarām, aplausiem un skaļām ovācijām.

Daudzi basketbolisti trenējušies nometnēs Jaunjelgavā

— Bijāt to skaitā, kas sagaidīja basketbolistus lidostā. Kādas bija emocijas?

— Neaprakstāmas! Vīriem izdevās, visa Latvija lēja prieka asaras! Tik lielu līdzjutēju atbalstu sen nebiju jutis, saņēmu neskaitāmus apsveikuma zvanus. Dienā, kad basketbolisti atgriezās Latvijā, bija liels vējš, lija lietus, bet tas nenobiedēja karstākos līdzjutējus ierasties un sveikt puišus ar panākumu. Skaists un emocionāls notikums. Cilvēki sekoja līdzi notikumiem Tokijā, dzīvoja līdzi basketbolistiem. Pat stiprākie vīri nespēja valdīt prieka asaras, kas lauzās ārā pēc nu jau vēsturiskās uzvaras. 

— Kādi atmiņā palikuši tagadējie olimpieši Agnis Čavars un Nauris Miezis?

— Jaunjelgavā nometnes rīkojam jau kādus gadus 40. Paldies skolas direktorei Laumai Mīlīgai par iespēju šurp braukt! Apstākļi ir teicami! Savā ziņā arī Jaunjelgava ir devusi savu ieguldījumu basketbola izaug­smē. Šeit nometnēs trenējušies vairāki Latvijas izcilākie basketbolisti, tostarp arī Čavars un Miezis. Abi vīri jau zēnu gados izcēlās kā līderi, īpaši Nauris.  

— Basketbola vēsturē šis ir otrais lielais ieraksts. 1935. gadā Latvijas komanda izcīnīja pirmo Eiropas čempionu titulu. Cik liela vērtība ir olimpiskajām zelta medaļām?

— Starp citu, filmā “Sapņu komanda”, kas stāsta par Latvijas basketbola izlasi un tās vadītāju pirmajā Eiropas basketbola čempionātā, galvenā varoņa,  labākā spēlētāja lomas atveidotājs aktieris Mārcis Manjakovs arī ir mans audzēknis. Katrs panākums, katra izcīnīta uzvara, pat ja tās būtu tamborēšanas sacensības, tā mums ir liela svētība. Latvija ir maza, bet spēcīga valsts. 

Bija skaidrs, ka Latvijas izlase ir vieni no pretendentiem uz medaļām Tokijas olimpiskajās spēlēs. Puiši pirms diviem gadiem uzvarēja Eiropas čempionātā. Tuvojoties olimpiādei, sasparojās arī citas valstis, pretinieki kļuva stiprāki. Sportā nekas nav garantēts. Krievu spēlētāji ir spēcīgi, jauni puiši. Mūsu priekšrocība bija pieredze. 

Pieredze, komandas darbs atnes zeltu 

— Kā ar trenera aci vērtējat mūsu basketbolistu sniegumu?

— Viņus raksturo divi labas spēles pamatelementi — pieredze un komandas darbs. Katrs no spēlētājiem zina, kas laukumā jādara, un dara to precīzi. Lomas ir sadalītas, kāds uzņemas līdera pienākumus, cits veic melno darbu un gādā par aizsardzību. Domāju, ka 3x3 basketbols ir pierādījis sevi būt un palikt par olimpisko spēļu disciplīnu. Tas ir ātrs, dinamisks, neprognozējams, skatāms un baudāms sporta veids. 

Ierastais basketbols, laukumā esot pieciem komandas spēlētājiem,  nekur nezudīs. Trenējoties basketbolisti pilnveido iemaņas, spēlējot viens pret vienu, divi pret divi un trīs pret trīs. Tiek attīstīta sadarbība. Strītbols ir daudz ātrāks par ierasto basketbolu. Basketbolistiem jābūt ātriem, strītbolā nepieciešama vēl labāka fiziskā sagatavotība nekā ierastajā basketbolā. Strītbolā nav laika pārdzīvot par neveiksmi vai kļūdu. Tā ir ļoti dinamiska spēle. Labi, ja spēlētājam ir dabas dots talants, taču izcili sportisti iegulda milzu darbu treniņu procesā, lai pilnveidotu savas prasmes. Visa pamatā ir uzcītīgs darbs. 

— Uzvara Tokijā raisīja pārmetumus un diskusijas par nepietiekamu finansiālo atbalstu basketbolam.

— Pats basketbols no valsts tiek atbalstīts, ar finansējuma piesaistīšanu grūtāk bija tieši strītbolam. Jebkurā gadījumā sporta nozarei būtu nepieciešams lielāks atbalsts. Sportistu panākumi popularizē Latviju. Gan jau daudzi olimpisko spēļu vērotāji atkal meklētājā Google.com skatījās, kur tāda Latvija vispār ir. 

— Kā pandēmija ietekmēja basketbolu?

— Sekas ir, un tās būs jūtamas vēl kādu laiku. Visvairāk tas skars vecāko grupu sportistus, kuri gatavojās tagad startēt un parādīt sevi. Mazākie pievilks, viņiem ir stimuls. Puiši redz, ka ir iespēja izsisties līdz zelta medaļām, un strādā. 

— Treniņnometnes ir nemainīga vērtība talanta izkopšanā?

— Nometne prom no mājām attīsta jauniešu patstāvību. Blakus nav vecāku, pašam jāsaklāj gulta, jāgādā, lai istaba ir tīra. Nometnē bērni uzņemas atbildību par sevi, pārvar grūtības. Varbūt kaut ko darīt negribas, bet tas ir jādara. Agrāk Jaunjelgavā aizvadījām sporta nometnes, kas ilga 26 dienas. Sakarā ar epidemioloģiskajiem ierobežojumiem vienas grupas nometnes laiks saīsināts līdz nedēļai. Ik dienu jaunieši aizvada vairākus dažādus treniņus — fiziskās sagatavotības, nodarbības zālē, kur strādājam pie metienu pilnveides, un rīta rosme. Diena ir piesātināta, brīvajā laikā spēlējam novusu un dambreti. Telefoni bērniem pieejami vien dažas stundas dienā. Pandēmija ietekmējusi bērnu un jauniešu domāšanu. Var just, ka mazinās koncentrēšanās spējas. Mazākie, spēlējot dambreti, uzmanību var noturēt 10 līdz 15 minūtes. 

— Olimpiskais zelts rokā, tur­pmāk jācenšas latiņu noturēt?

— Redzēsim. Cik  zinu, katram strītbola olimpietim ir pa traumai. Fizioterapeits strādāja un noturēja puišus, tagad viņiem jāiziet rehabilitācija. Domāju, ka turpmāk konkurence strītbolā kļūs arvien sīvāka. Atslābt nevarēs.