Vietalvas vēsture no senatnes līdz 1700. gadam

2021. gada 3. augusts 00:00

Šogad Vietalva atzīmē sava vārda 660. gadadienu. 1361. gadā Livonijas laikā Vietalva ir pirmo reizi minēta rakstītajos vēstures avotos. Tomēr Vietalvas apkaime bijusi apdzīvota vēl ilgi pirms vācu krustnešu un garīdznieku veiktās Senlatvijas iekarošanas un piespiedu kristīšanas.

Senlatvieši Vietalvas apkaimē

Mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī teritoriju no Pļaviņām un Kokneses līdz Madonai un Ērgļiem apdzīvoja viena no senlatviešu maztautām — sēļi, kuru apdzīvotās zemes lielākā daļa bija Daugavas kreisajā krastā ar centru Sēlpilī. Sēļu saknes mūsdienu Vietalvā un citos kaimiņu pagastos saglabājušās valodā — joprojām šejienes gados vecākie iedzīvotāji runā sēļu nedziļajā izloksnē, kas ievērojami atšķiras no vidusdialekta jeb latviešu literārās valodas.

Vienīgais Vietalvas apkaimes arheoloģiskais piemineklis no sēļu laika, šķiet, ir Odzienas Draudavu senkapi (pašlaik Aiviekstes pagastā), kas aizsākumā saskaņā ar arheologa Jura Urtāna pētījumiem bijuši mūsu ēras 3. — 5. gadsimta uzkalniņa kapulauks, kuram blakus 14. — 16. gadsimtā izveidota kristiešu kapsēta, kura daļēji saglabājusies līdz mūsdienām.

Vietalvas pagasta vēsturiskajā teritorijā ir otrs senlatviešu arheoloģiskais piemineklis — Puduļu pilskalns, kurš ir vecā Pļaviņu—Vietalvas lielceļa malā apmēram kilometru uz austrumiem no Odzes ezera. Arheologs Ēvalds Mugurevičs, balstoties uz senlietu pētījumiem, 70. gadu sākumā secināja, ka Puduļu pilskalna apdzīvotības sākums datējams ar 7. — 8. gadsimtu, un izvirzīja hipotēzi, ka pilskalna izveide un apdzīvotība varētu būt saistāma ar seno latgaļu ienākšanu šajā novadā, kur līdz tam dzīvoja sēļi. Papildus šiem diviem senatnes pieminekļiem, kuri ir daļēji saglabājušies līdz mūsdienām, Vietalvā un Odzienā ir daudzas senlietu savrupatradumu vietas, kur senlaiku rotas, darbarīki un ieroči uzieti būvdarbu vai zemes apstrādes laikā.

Ar laiku asimilējās latgaļos

12. gadsimta beigās, pirms lībiešu un senlatviešu kristianizācijas sākuma, Austrumlatvijā bija vairākas seno latgaļu (nevis latgaliešu!) valstiņas — Jersika (tagadējā Latgale un Austrumvidzeme), Tālava (Vidzemes vidiene, ziemeļi un ziemeļaustrumi) un Koknese. Vēstures avotos nav tieši noskaidrojams, kurai valstiņai piederēja tagadējā Vietalva un Odziena, tomēr no datu konteksta var noprast, ka rietumdaļa ietilpa Kokneses valsts sastāvā, bet austrumdaļa Jersikas valstij piederošajam Negestes jeb Nigastes pilsnovadam. Kaut arī 12. gadsimtā Vietalvas apkaimē valdīja senie latgaļi, šeit joprojām dzīvoja arī sēļi, kuri ar laiku asimilējās latgaļos.

Vietalva Livonijas laikmetā

Livonijas krusta karu laikā līdz 1215. gadam krustneši un garīdznieki seno latgaļu un sēļu valstis militāri pakļāva, vardarbīgi kristianizēja un iekļāva jaunizveidotajā Livonijas konfederācijā jeb bruņinieku ordeņa un bīskapu valstiņu savienībā. Viena no varenākajām bruņinieku dzimtām Livonijā bija Tīzenhauzeni, no kuriem pirmie divi brāļi — Engelberts un Heinrihs — no Tīzenhauzenas Vācijā šeit ieradās jau 1215. gadā kā krustneši. Bruņinieks Engelberts kļuva par Rīgas pirmā bīskapa Alberta māsas vīru, bet viņa dēls bruņinieks Johans apprecēja bijušā Kokneses valdnieka Vescekes meitu un kļuva par Rīgas arhibīskapa vasali, lēnī saņemot Kokneses pilsnovadu.

Viņa dzimta izpletās un ar laiku kļuva par plašu Vidzemes teritoriju pārvaldniekiem — no Kokneses un Aiviekstes līdz Ērgļiem un Bērzaunei, un arī Vietalvas apkaime ietilpa Tīzenhauzenu lēņu zemēs. Kā redzams no Vidzemes bruņniecības arhīviem, 1361. gadā Rīgas arhibīskaps Fromholds fon Fifhūzens (vācu avotos — Fromhold von Vyffhusen jeb Bromhold von Fünfhausen; līdz šim rakstos par Vietalvas vēsturi šis arhibīskaps dēvēts par Promoldu, bet jaunākie avotu pētījumi liecina, ka tas ir radies veclatviskajā izrunā vācu burta ‘V’ deformējot par ‘P’ — A. R.) dāvina Vietalvu Bartolomejam fon Tīzenhauzenam kā feodālo muižu. Pēc Bartolomeja nāves 1382. gadā viņa dēls Engelbrehts manto Ērgļu pilsnovadu, kurā ietilpst arī Vietalvas muiža. Ap 1440. — 1450. gadu no Vietalvas muižas tiek atdalīta Odziena, un tad tā tiek pirmo reizi minēta vēstures avotos.

P. S. Par Vietalvas apkaimi es definēju divu seno savstarpēji cieši saistīto muižu un pagastu — Odzienas un Vietalvas — teritoriju, kas sniedzās no Vestienas un Sausnējas ziemeļos līdz pat Klintainei un Pļaviņām dienvidos; padomju vara 1975. gadā likvidēja Odzienas pagastu (ciemu), tā dienviddaļu pievienojot jaunizveidotajam Aiviekstes ciemam un Klintaines ciemam; arī Vietalvas pagasta/ciema dienviddaļa pievienota Aiviekstes ciemam.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Vietalvas vēsture no senatnes līdz 1700. gadam

Kategorijas