Vēsture atkārtojas
Latvijā turpinās kapusvētku laiks, kas allaž pulcē daudz cilvēku, arī neraugoties uz pandēmiju. Kapusvētki mums ir unikāla tradīcija, kas tik izteikta, šķiet, nav nevienai citai tautai pasaulē. Aizgājēju piemiņu godinām vairākas reizes, jo ir mums kapusvētki, svecīšu vakari un katra baznīcas gada beigās — Mūžības svētdiena. Ja ne visi aiziet uz baznīcu, tad kapusvētkus apmeklē vairāk, tāpēc ir svarīgi tajos būt klāt, uzrunāt cilvēkus un teikt Dieva vārdu, jo, iespējams, kādam, kas iepriekš par to nav domājis, tas iekrīt sirdī un liek aizdomāties par kristīgām lietām. Ne Pļaviņu, ne Kokneses kapsētās vairs nenotiek ekumeniskie dievkalpojumi, jo katoļu draudzes tos rīko atsevišķi. Pieņemam šo situāciju, jo acīmredzot katra konfesija tajos vēlas īstenot to, kas viņiem šķiet būtiski tradīciju vai Svēto Rakstu izpratnes ziņā.
Šomēnes paiet desmit gadu, kopš sāku kalpot Pļaviņu Sv. Pētera un Gostiņu evaņģēliski luteriskajā draudzē. Laiks iet ātri, un arī šis pagājis, gluži nemanot. Joprojām ceļu uz Pļaviņām regulāri mēroju no Rīgas un jau vairākus mēnešus kalpoju arī Kokneses evaņģēliski luteriskajā draudzē. Viena no labajām lietām, kas šo gadu gaitā palikusi nemainīga, ir tā, ka Pļaviņās joprojām ir divas draudzes ar saviem dievnamiem. Esam izturējuši arī šos sarežģītos laikus, un baznīcas visu laiku bija atvērtas lūgšanām.
Mums, līdzīgi kā citiem draudzēs, pamatā ir vidējās un vecākās paaudzes cilvēki, un tāpat kā visi vēlamies, lai tās papildinātos, īpaši ar gados jaunākiem cilvēkiem, ģimenēm un bērniem. Tomēr pamats ir stabils. Savulaik padomju laikos varas funkcionāri sprieda, ka nevajag jau īpaši cīnīties ar baznīcu, jo tur taču ir tikai pāris tantiņu. Kad tās aizies mūžībā, viss iznīks pats par sevi. Tā gan nenotika, bet zuda pati padomju iekārta ar tās ideoloģiju. Jābūt gan reāliem, jo tīri skaitliski iedzīvotāju Latvijā kļūst mazāk, un ar to jārēķinās. Tomēr, neraugoties uz to, unikāls ir fakts, ka tik nelielā pilsētā darbojas divas luterāņu draudzes, ir arī citas konfesijas un to dievnami.
Covid-19 arī kristiešiem ir liels izaicinājums, un tas daudz ko ietekmējis, jo cilvēki jūtas nedroši. Tomēr, racionāli raugoties, baznīca ir viena no drošākajām vietām, salīdzinot cilvēku plūsmu un daudzumu pat vismazākajā veikalā. Var jau teikt, ka ir tikpat labi skatīties dievkalpojumu televīzijā, klausīties radio vai tiešsaistē. Jā, arī tādā veidā var saņemt Dieva vārdu, un, iespējams, šī prakse daudziem kļūs par tradīciju, kas ir ļoti ērta. Tomēr ir lietas, ko nav iespējams gūt attālināti, piemēram, Svēto Vakarēdienu, kad Jēzus ir klāt ar savu miesu un asinīm. Arī cilvēku fiziskā kopā būšana ir svarīga, ko nevar saņemt caur elektroniskajiem saziņas līdzekļiem. Ar telefona starpniecību jau vari sazināties ar jebkuru ikvienā pasaules vietā, bet tas nav tas pats, kas satikties. Cilvēki pēdējā laikā vispār atsvešinās, un pandēmija to vēl vairāk veicināja ar aizliegumiem un ierobežojumiem.
Šajā ziņā bijis daudz absurdu lēmumu, kaut vai aizliegums vienā automašīnā braukt cilvēkiem no divām mājsaimniecībām, bet tajā pašā laikā autobusā vai vilcienā vienlaikus tiekas no desmit un vairāk. Vienā dienā aizslēdz daļu veikalu, bet citus atver, un jau nākamajā ir kaut kas pavisam pretējs. Tāds absurda teātris, un var tikai brīnīties, vai tiešām kāds nopietni domā, ka tas viss kaut kādā veidā palīdz? Tāda darbošanās imitācija, lai citi nepateiktu, ka nezinām, ko darīt, un neko nedarām. Visu laiku ir kaut kāda kustība, bet tas atgādina grābstīšanos pa tumsu, tāpēc arī cilvēkiem tas nerada uzticību lēmējiem.
Noteikti esmu pret vakcināciju, jo nav iedarbīgāka līdzekļa cīņā ar slimībām kā Dieva dotā imunitātes sistēma. Turklāt nekas cits efektīvāks tās sagraušanā nav izdomāts kā vakcīnas. Tas ir kā eksperiments ar nezināmu iedarbību ilgtermiņā. Līdz ar to tas teorētiski nelielais ieguvums īstermiņā diezin vai atsver visas iespējamās blaknes nākotnē. Turklāt šo procesu pavada tāda totalitāri manipulatīva apiešanās ar cilvēkiem. Vēl no padomju gadiem atceramies teicienu par brīvprātību piespiedu kārtā, un tagad notiek tieši tas pats. Tas gan ir kā labs treniņš, kā mācīties dzīvot mazākumā, pastāvēt situācijā, kad daļa sabiedrības tevi uzskata kā potenciālo apdraudējumu, kura dēļ nevaram atgriezties ierastajā dzīvē. Šis spiediens pieaug, un notiek cilvēku diskriminācija vārda tiešā nozīmē. Vispirms ir pārliecināšana, tad pielabināšana ar dažādiem labumiem, un, ja tas nenostrādā, seko draudi. Nekas jauns tas nav un vēsturē jau bijis. Tāpēc mani nepārsteidz, ka Vācija atteikusies no obligātās vakcinēšanas, jo acīmredzot ļoti labi apzinās, pie kā šāds spiediens varētu novest. Arī holokausts nesākās ar vardarbību, bet vispirms ar boikotiem, profesiju aizliegšanu un citām šķietami mierīgām darbībām. Neatbalstu dažādas pretvakcinācijas akcijas ar sešstaru zvaigžņu spraušanu, bet ir jāpadomā, ka notiek vēršanās pret savu tautu. Jācer, ka tomēr nenonāksim līdz galējam solim, bet pagaidām no valdības intensīvi tiek testēts, cik tālu var manipulēt ar sabiedrību, lai cilvēki brīvprātīgi pakļautos.
Nevajadzētu bārstīties ar nepārbaudītiem faktiem, ka viss zinātniski pierādīts, jo arī ne visi mediķi apgalvo, ka ir labi vakcinēties. Kāpēc viņu viedokli neņem vērā, bet tikai vienu? Iespēja izvēlēties dzimumu un to mainīt arī esot zinātniski pamatota un medicīniski pierādīta, bet vai uz to mums jāiet? Ne viss ir jāpieņem nekritiski. Tādas pretrunas var atrast daudz, un vairāk ir jautājumu nekā skaidru atbilžu. Tas no praktiskās puses, bet garīgās — Dievs mums katram lēmis, kad šajā pasaulē ienākt un kad no tās aiziet. To neviena vakcīna nespēs aizkavēt. Protams, jāpiesargājas, bet kopumā jādzīvo kārtīga dzīve un jālūdz Dievs.
Latviju pāršalca prieks par zelta medaļu Tokijas olimpiskajās spēlēs 3x3 basketbolistiem. Nevaru teikt, ka pats aktīvi sekoju līdzi sportam, bet, protams, ir gandarījums par šo sasniegumu. Tomēr vēl labāka ziņa par olimpisko zeltu ir fakts, ka Centrālā vēlēšanu komisija reģistrējusi parakstu vākšanu likumprojektam par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Latvijas Republikas Satversmē, lai katram bērnam ir tiesības uz māti sievieti un tēvu vīrieti. Lai izdodas!
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra