Staburags.lv ARHĪVS

Strādā ar astoņu cilvēku prātu un spēku

Strādā ar astoņu cilvēku prātu un spēku

Neretas pagasta saimniecība “Čaidāni” ir labi zināma ne tikai vietējiem. Pateicoties vēlmei nemitīgi attīstīt, modernizēt piena ražošanas procesus, Aija un Raimonds Leiši savā sētā uzņēmuši ne vienu vien interesentu, rīkojuši seminārus. Ikdienā viņi nodarbojas ar lopkopību un mājražošanu. Aijas un viņas meitas Lauras gatavotie sieri, krējums, biezpiens un citi piena produkti ir daudzu neretiešu galdā. Savukārt Raimonda un viņa dēla Kristapa lauciņš ir robotizētā govju ferma. Par to arī pārsvarā būs šī saruna.

Gan Aija, gan Raimonds ir veterin­ārārsti. Abi savulaik strādāja Smiltenes tehnikumā, kur viņš bija ginekoloģijas kursa pasniedzējs. Strādāja arī par veterinārārstu un tehnikuma lauksaimniecības kompleksa vadītāja vietnieku. Tagad abi vada savu saimniecību, kurā strādā ar astoņu cilvēku prātu un spēku.

Ja sāktu no nulles — plānotu citādāk

— Ar ko sākās jūsu “Čaidāni”? 

— Kad 1991. gadā atnācām uz šejieni, te nevarēja ne ieiet, ne paiet. Bija tikai vecās saimniecības ēkas pamati, bez jumta, un iekšā auga ābeles. Dzīvojamā ēka arī bija drūmā kārtībā. Ar savu nelaiķi brālēnu nojaucām visu, kas jaucams, un māju uzcēlām no jauna. No vecās palika tikai skursteņi.

— Saimniecību esat pārvērtuši par mūsdienīgu, kur cilvēku roku darbu daudzviet aizstājusi tehnika.

— Pamazām ejam attīstības ceļu. Sākot no apkures sistēmas, kas tagad darbojas ar kūdras granulām. Tās ir efektīvākas par parastajām — koka. No kūdras granulām lielāks karstums, mazāks patēriņš, tās ir arī krietni lētākas. Ir starpība, vai maksāt 140 eiro par tonnu vai 105 eiro ar visu PVN. Ūdens, tajā skaitā siltā, patēriņš ir milzīgs — robotiem, iekārtu automātiskajai mazgāšanai. Esam ierīkojuši atpūtas telpu darbiniekiem, kas ir arī ēdamzāle ar visu tam nepieciešamo. Ja fermu būtu būvējuši no nulles, plānojums būtu plašāks, bet mēs pielāgojamies jau esošajam, ko laika gaitā esam uzcēluši, tāpēc aprīkojumu, telpas izvietojam maksimāli kompakti. Iespiedāmies tā, kā varam.

Var mosties daudz vēlāk

— Govju novietnes daļa gan plaša.

— Arī tā reizes septiņas ir pārbūvēta, pārtaisīta. Sākumā mazajā kūtiņā bija 40 gotiņas, bijām apmierināti. Mums ar Aiju pilnībā pietika. Slaucējas bija, sākumā pienu slauca kannās, vēlāk piena vadā. Dēls Kristaps pēc augstskolas arī neko citu nevēlējās darīt, pilsētā nepalika, un tā mēs divas ģimenes izdomājām, ka nepieciešams paplašināties. Es krievu laikos no paziņām biju nopircis četrus, 30x15 metrus lielus, pusapaļos metāla angārus. Divus no tiem likām lietā un uzbūvējām govju fermu, otri divi palika tehnikas novietnēm. Vēlāk no Dānijas atvedām slaukšanas zāles aprīkojumu. Atvedām trīs, divus pārdevām, un kopumā brauciens sanāca kā bez maksas. Toreiz šeit strādāja divas slaucējas un trešais cilvēks, kas piedzina klāt govis. Pārdzīšana bija liela, stresaina. Slaukšana sākās četros rītā, otro reizi četros pēcpusdienā. Cilvēkiem nebija laika atpūtai.    

— Tāpēc nonācāt pie idejas par slaukšanas robotiem?

— Tā bija Kristapa ideja. Es sākumā tā kā raustījos, pretojos. Citi, kuri tos bija nopirkuši, slavēja, citi nē. Beigās teicu — liekam augšā! Nācās atkal nedaudz paplašināt fermu, piecelt klāt dažas telpas.

Govi “uzliek uz zvana”

— Roboti ir tajās divās būdiņās fermas vidū?

— Saīsinājumā no vācu valodas VMS (vollautomatisches Melksys­tem — pilnībā automātiska slaukšanas sistēma), bet latviskota kā automātiska brīvprātīgā slaukšanas sistēma. Tādas mums saimniecībā ir divas. Govis uz slaukšanu nāk pašas. Ideja tāda — robota silītē iebirst barība. Tas ir tas burkāns, ar kuru govis iemāna robotā. Govij ausī ir čips, robots to nolasa, zina, kura govs atnākusi, un ielādē informāciju par viņu. Ar lāzeru nosaka precīzu tesmeņa atrašanās vietu, veic tesmeņa mazgāšanu, datora ekrānā redzam, ka pašlaik govij izslaukts viens pupiņš jeb ceturksnis. Katru ceturksni slauc individuāli. Datora ekrānā uz vietas var redzēt prognozējamo un reālo izslaukumu, piena plūsmas ātrumu. Ātrums samazinās, robots atvieno slaukšanas ierīci, ar joda šķīdumu apmazgā, dezinficē pupu. Datora ekrānā var redzēt arī visu vēsturi par govi. Piemēram, šī pirms pāris dienām divas reizes nospērusi slaukšanas ierīci. Robots uz katru pupu izdara trīs slaukšanas mēģinājumus. Ir reizes, kad stāvu klāt, apnīk skatīties, kā viņi cīnās, ieslēdzu manuālo režīmu, pieturu govs kāju un pielieku slauktuvi ar roku. Ja šāda govs regulāri netiek izslaukta, viņu, kā mēs sakām, “uzliek uz zvana”. Tas nozīmē, ka tad, kad govs nonāk robotā, to iespundē, nelaiž ārā, man un pārējiem diviem darbiniekiem telefonā par to atnāk īsziņa. Kurš apstiprina īsziņu, tas arī steidzas pie govs. Jānovērtē, kāpēc govs tā uzvedas — varbūt iekaisis tesmenis.

Stūma un mānīja

— Tas nozīmē, ka slaucējas tomēr nestāv bez darba?

— Slaucējām jeb tagad drīzāk tehniskajam personālam ir mazāk darba, jo ar šiem jautājumiem nodarbojamies mēs trīs. Mums pašiem — man, Kristapam un vēl vienam darbiniekam — ir vairāk darba, bet nav viss laiks jāpavada fermā, par katru kritisko gadījumu pavēsta robots un sistēma. Šobrīd strādā divas slaucējas, katra pilnas četras dienas. Viņas uz darbu nāk pulksten septiņos, nevis kā agrāk ceļas trijos naktī. Sakārto telpas, lopu guļvietas un pabaro teļus.

— Cik viegli vai grūti pie šādas slaukšanas bija pieradināt govis?

— Pirmos uzlika vienvirziena šķirošanas vārtus, un viņām bija laiks ar tiem aprast. Pierada pie dzelžiem, skaņām, un tālāk bija daudzmaz vieglāk. Jaunās govis bija vieglāk apmācīt. Vecajām bija sava rutīna, zināja, ka jāiet uz veco vietu. Divu nedēļu laikā pielauzām arī viņas. Pa diviem cauru diennakti — kuru stūmām, kuru mānījām un ar vienu reizi vien nepietika. Ja kāds saka, tas ir viegli, neticiet. Protams, no stresa norāvās piens, vairāk nekā uz pusi, un dažas dienas bija tikai viena trešdaļa no parastā izslaukuma. Tagad, kad viss nostājies savās vietās, piecu gadu laikā izslaukums no vienas govs gada laikā nepilniem 8 tūkstošiem litru palielinājies līdz pat 11,9 tūkstošiem. Dators rāda, ka šodien robota apmeklējums nedaudz krities un govis vidēji gājušas slaukties 2,64 reizes dienā. Ir, kas iet trīs un pat četras reizes.

Slimības atklāj laikus

— Gadās pretējais, ka ilgāku laiku kāda govs nenāk uz slaukšanu?

— Tad ar viņu kaut kas nav kārtībā. Redz, te (rāda vienu no slaukšanas programmas sadaļām) ir uzskaitītās un iekrāsotas sarkanas slinkākās. Īpaši arī viņas nedzenam klāt, bet, ja laika ziņā tās ir tuvu 20 stundām, ejam skatīties. Datorā redzu, kuras pašlaik stāv rindā uz slaukšanu, un viena no tām ir arī sarkanā. Pašlaik slaucamas ir 104 govis. Šodien 60 no viņām izslaukušās laikus, 37 var dot atļauju, un viņu izvēlē paliek iet vai neiet. Kopumā ieskaitot arī teliņus, pašlaik dzīvnieku skaits ir 231.

— Kas notiek, ja nav elektrības?

— Tādiem brīžiem ir ierīkots ģenerators. Iegādājāmies ļoti jaudīgu, vairāk nekā 100 kilovatu, un pietiktu pat daļai Neretas. Attiecīgi — jo jaudīgāks, jo ilgāk kalpos. Līdzko pazūd elektrība, tas automātiski ieslēdzas. Pārrāvumi ir diezgan bieži, vismaz reizi mēnesī. Kad to tikko uzlikām, nākamajā dienā uz 24 stundām pazuda elektrība.

— Dators nozīmē ne tikai piena uzskaiti, bet arī analīzi?

— Piena laboratoriju klāt piepirkām atsevišķi. Tur nonāk maza piena pilīte un notiek pārbaude — vai nav vielmaiņas slimību, kāds ir tesmenis, reproduktīvā sistēma, piemēram, vai nav olnīcu cistas, vai govs ir grūsna. Piemēram, tagad skatos, ka vienai govij konstatēta ketoze — palielināts skābes daudzums kuņģī, un veidojas acetonvielas. Ko šajā gadījumā darīt? Ir speciāla barības piedeva, tāds caurspīdīgs šķidrums, kas stāv mucā, pievienotā pie barošanas sistēmas. Kad šī govs nāks uz slaukšanu, dators speciāli viņai paņems šo piedevu un pievienos ēdināšanas traukā. Kamēr robots govi slauks, viņa saņems nepieciešamo zāļu devu. Piena analīžu ir daudz, uz visiem ārpus normas esošiem gadījumiem var laikus reaģēt, un līdz ar to klīnisku gadījumu, nopietnu saslimšanu nav.

Top datorizēts govju barotājs

— Ko nozīmē strādāt bez šādas laboratorijas?

— Tad jāpaļaujas uz slaucēju, ka viņa pamanīs slimības pazīmes. Tāpat vizuāli jāpamana, ka govs sākusi meklēties. Piemēram, tagad datorā precīzi redzu laiku, kad govs gatava apsēklošanai, lai gan vizuāli viņa to sāktu izrādīt pēc pāris dienām.

— Vai barība ziemai jau sagādāta?

— Graudus paši neaudzējam, neatmaksājas. Tos pērkam no Uģa Rubeņa saimniecības Daudzevā. Graudus gan paši maļam. Kopumā barības ir tik daudz, ka vēl pērnā gada rezerves nav apēstas. Lietojam totāli samiksētu barību. Tas nozīmē, ka visas sastāvdaļas — rapsi, mikroelementus, miltus, skābbarību un kukurūzu, sāli un sodu — samaisa mikserī un izbaro. Abiem ar Kristapu mums ir 250 hektāru zemes un katru gadu atjaunojam ap 70 hektāriem. Līdz ar to ražība uzdzīta tik augsta, ka varam atļauties samazināt kopējo zemes platību, atsakoties no nomātās zemes.

— Nesen man piena ražotājs Seces pusē teica — painteresējies, kāpēc zemniekiem par pienu maksā maz, bet veikalā cenas kāpj. Ko par to varētu teikt Raimonds?

— Cena jau vienmēr liksies par zemu. Ja pats par sevi necīnīsies, nekas pats par sevi nenotiks. Runas par tirgus apstākļiem, valsts politiku ir tikai tāds bla-bla-bla. Katrs mēs esam baigie individuālisti, un nav tādas kopējas lietas. Ja sāktos karš, tad gan visi saiet čupiņā, bet tagad karš notiek tā, ka skatos biržas cenas pienam, skatos, kā viens piena kombināts strādā, kā otrs, paskatos, cik man maksā. Jēkabpilieši man sola krietni vairāk, nekā saņēmu. Sauca mani pie sevis. Zvanīju savam piena savācējam un sacīju — visi palielina cenas, kāpēc man joprojām nekas nemainās? Teicu, ka iešu prom. Pēc divām dienām zvans  — mēs tev arī to pašu maksāsim, tikai neej prom.

— Neiztikt bez jautājuma par nākotnes plāniem.

— Miera nav. Par Eiropas projekta līdzekļiem top automātiskās barošanas līnija. Pašlaik ielieti pamati, un mājai jābūt gatavai līdz rudenim. Būs speciāli vagoniņi, kurus darbinās ar elektrību. Tajos, atkal ar datora palīdzību, iebērs dažādās barības sa­stāvdaļas. Vienai liellopu grupai viena recepte, citai cita. Receptes veidos, barību paņems, samaisīs un izbaros automātiski. Šobrīd visu šo procesu veic cilvēks.