Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 30. jūlijs 00:00

(8. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

31. — 37. diena

Katrā ziņā vakars ir super — katru dienu ko jaunu iemācāmies! Tad, kad jāmaksā, šie nesaprot, vai tiešām mēs bijām paņēmuši tik maz iesmiņu? Ķīnieši ēd ļoti daudz, un divatā var pievarēt vairāk nekā 20 dažādu iesmiņu, kamēr mums kopā astoņi. Darbinieki pat meklē, vai mēs tos neesam kur izmetuši. Bet mēs tiešām tik maz ēdam, vismaz salīdzinājumā ar ķīniešiem. Vakariņas bija lētas un foršas.

Pirmdiena skolā ir brīvdiena, un, tā kā esam brīvībā, dodamies izpētīt to, kas vēl palicis šajā apkārtnē! Joprojām kopš pirmās karantīnas nevienu ārzemnieku neesam redzējuši. Smieklīgi gan, ka te visi mēģina ar mums sazināties krieviski.

Dienu turpinām ar Hulunbuiras Nacionālā parka apmeklējumu. “Google” mums rāda, ka tas ir krietnu gabaliņu no pilsētas, tāpēc ņemam lēto taksi, un tikai tad saprotam, kāpēc šoferis ir tik pārsteigts — parks, izrādās, vien pāris krustojumu attālumā. Tur visi pie ieejas reģistrējas, mums tiek paprasīts vien vārds un telefona numurs. Samaksājam katrs 2 eiro par ieeju, lai arī sezonā cena ir divreiz augstāka. Ejam pastaigā pa koka celiņiem, trepēm un sniegotām takām cauri priežu mežam, kur katrs koks kā īpaši nodēvēts. Ir arī vairākas informācijas plāksnes ar smieklīgu angļu valodas tulkojumu. Ir vietas, kur teikts, ka fotografēšanās tieši te nesīs laimi un garāku mūžu, ir vietas, kur var redzēt ložu atstātās pēdas no cīņas starp krieviem un japāņiem. Koka celiņi gan ir ļoti slideni, un nesaprotam, kāpēc ķīnieši tos nolakojuši — vai tad tie nesaprot, ka pusgadu te ir sniegs, kas šo visu lakoto virsmu padara par milzīgu slidotavu? Vasarā vaļā ir arī bērnu laukumu un mazi zoodārzi tepat parka teritorijā. Ziema ir laiks, kad viss ir apklusis. Tāpēc mums labāk patīk siltās zemes, tad apkārt tik daudz dzīvības! Kukainīši, rāpuļi, zvēri un nezvēri — apkārt ir dzīvība, enerģija! Nu ir tāds laiks, kad viss apstājies, vien pāris dzeņu sasalušajos kokos mēģina izkalt sev maltīti. Tagad ārā vien -19, nedēļas nogalē solās būt par 10 grādiem aukstāks.Pirmdienas vakarā, patiesībā jau tad, kad ejam gulēt (pēc desmitiem), mums abiem atraksta skola un atvainojas par traucējumu. Kas atkal atgadījies? Izrādās, tagad direktore vēlas, lai jau nākamajā rītā kārtojam somas un dodamies uz Mandžūriju. Tur viņai piederot viesnīca, un, kamēr mūsu ēka ciet, tikmēr varēsim palikt tur. Nesaprotam — kur atkal tā steiga? Mums saka, varam pilsētā iebraukt, bet mūs esot jāsagaida kādam, kam ir svaigs negatīvs “kovida” tests, un tā esot tā pēdējā diena, kad mūs kāds varot sagaidīt, netaisot jaunu testu. Sakām, tā tāda “slidena” lieta, jo, ja mēs aizbraucam uz Mandžūriju un paliekam viesnīcā, mēs tāpat uz savu ēku pārcelties nevarēsim, kad tā tiks atvērta, jo mūs jau uzreiz liek karantīnā, kas nozīmē, ka tā mums būs jāiztur viesnīcā, un tas nebūt nebūs ērtāk kā šeit, lai gan mūs mēģina pārliecināt par pretējo. Smejam, ka viņiem noteikti arī jāsaņemas mums prasīt, vai esam gatavi doties uz jaunu ieslodzījumu, jo reāli loģika ir mūsu pusē: šeit mēs esam daudz efektīvāki — varam brīvi iet iegādāties materiālus nodarbībām, varam paši nopirkt pārtiku, pastaigāt svaigā gaisā. Kā gan Mandžūrijā mums varētu būt labāk? Turklāt, ja nemaz nebūsim dzīvoklī?

Arī pases mums vēl no policijas jādabū atpakaļ. Sakām — ja skolai tik ļoti vajag, lai esam tiem tuvāk, “ieslodzījumā”, mēs dosimies. Bet, ja viņi var pagaidīt, kamēr viss pierims, tad mēs labprāt paliktu te. Saruna beidzas ar to, ka mums jābrauc. Labi. Tātad jau nākamā diena atkal solās būt pavisam citāda!

Mostamies, otrdienas rīts. Gaidām ziņu no skolas par to, vai varam doties uz policijas iecirkni pēc savām pasēm, lai varam kārtot somas un doties uz Mandžūriju. Somas šoreiz laicīgi nekārtojam, lai nav kā pagājušajā reizē — viss saspiests iekšā tā, ka paši piekusuši, un beigās jāņem viss ārā. Un labi, ka tā! Jau pēc brītiņa mums saka, direktore pārdomājusi — labāk mums palikt uz vietas un braukt uz Mandžūriju tad, kad mūsu ēka būs vaļā. Un par ko tad mēs runājām?

Te galvā vienmēr jābūt diviem, ja ne pat visiem četriem plāniem un scenārijiem. Burtiski dzīvojam uz koferiem. Bet tā kādu laiciņu noteikti arī būs.

Otrdien varam atgriezties pie sākotnējiem plāniem — sagatavot nodarbības, gaidīt jaunos grafikus. Kā mums saka, visi ar mūsu darbu ir ļoti apmierināti un nu pamana, ka citi tās normas nesasniedz. Tāpēc būšot daži, ko laidīs vaļā, un viņu stundas tad tiks atdotas mums. Lieliski! Jo vairāk darba, jo ātrāk atgūsim pazaudētos līdzekļus!

Sekojam līdzi ziņām. Čengdu, kur dzīvo mūsu ķīniešu draugs, pie kura gribējām doties, atklāts viens “gadījums”, kas staigājis brīvībā. Un tas nabags gājis gan uz bāriem, gan restorāniem, gan skaistumkopšanas saloniem, veikaliem. Tas nozīmē, ka drīz visa pilsēta varētu tikt paralizēta. Jā, te pat viens slimnieks visus miljonus var apstādināt. Tikmēr Mandžūrija arī aprakstīta ziņās. Pilsēta trešo reizi pabeigusi visu iedzīvotāju testēšanu. Kopumā astoņi saslimušie atklāti otrajā reizē, trešajā — neviens. Tiek teikts, ka kopā bijuši 24 vīrusa gadījumi, kas cēlušies mājinieku starpā, divi no visiem bijuši bez simptomiem, viens no pilsētiņas bijis “aizdomīgo” sarakstā. Šo cilvēku kontaktpersonas jeb 1239 citi tad ievietoti karantīnā ar medicīnisko uzraudzību.

Tikmēr uz Ķīnu atcelti vēl 133 lidojumi. Bet mēs jau esam te. Mēs esam te un mēģinām izbaudīt ik dienu, lai kāda tā būtu. Mācāmies ķīniešu valodas vārdiņus, jau sākam saprast cenas, ko mums sauc. Starp citu, te sistēma ir nedaudz citādāka. Piemēram, ja maltīte maksā 28 juaņas, ķīnietis teiks, ka tas maksā “divi un astoņi”. Un te jau tiešām nav dārgi. Var atrast ekskluzīvās vietas, kā jau visur, bet te ir tik forši veikali, kur arī mēs ņemam “dārgās” preces, lai neviltos kādā sliktā, bet tāpat lielā zobu pasta un matu balzams par diviem eiro kopā? Iepirkties ir izdevīgi. Tāpēc jau ar mums runā krieviski. Ķīnieši noteikti sapriecājušies, ka viņu lielie iepirkšanās draugi ir atgriezušies, lai gan tā nemaz nav. Joprojām esam vienīgie (vismaz redzamie) ārzemnieki šajā 2,5 miljonu pilsētā.

Tiekam pie jaunajiem grafikiem. Šoreiz mums abiem uz pusi vairāk nodarbības. Ļoti tuvu tam, kam vajadzētu būt oriģināli. Protams, nedēļas nogale līdz ar to solās būt saspringta, bet par to prieks!

Nākamo dienu gan sākam ar milzu plānošanu. Sākumā dodamies uz policiju pēc pasēm. Tā kā telefona klausuli kārtības sargi neceļ, ierodamies tāpat vien, un drīz arī saņemam atpakaļ pases — mūsu vīza pagarināta līdz 3. janvārim. Šajā laikā jādabū uzturēšanās atļauja. Beidzot policijas iecirknī redzam vēl vienu ārzemnieku! Puisis ieradies no Āfrikas (vai arī no Francijas, kas zina) un arī kārto dokumentus.

Ķīnas juaņas iet uz beigām, izrādās, naudu nemaz tik viegli nevar samainīt. Tiekam sūtīti no bankas uz banku, līdz visas slēgtas un nākas gaidīt nākamo rītu, lai dotos jaunos meklējumos. Ķīnā nekas nav tik vienkārši.

Arī nākamajā dienā naudu neizdodas samainīt. Vairāki simti eiro mums līdzi, bet tā arī paliekam “nabagos”, jo, lai naudu samainītu bankā, nepieciešams konts tajā noteiktajā bankā, bet mums tāda nav. Par citām valūtas maiņas iespējām mums neviens nekā pateikt nemāk. Nākas vien naudu ņemt no kartes, jo, kamēr neesam Mandžūrijā, skola mums samaksāt nevar.

Mēs darbojamies no “brīvās” pilsētiņas. Smejam, ka angļu valodu tā dīvaini dažreiz māca. Ir tādi neparasti vārdiņi, dīvaini stāsti. Piemēram, par puisīti, kuru neviens nespēja sasmīdināt. Skolā visi jaunie bērni vienmēr mēģināja izcelties ar jauniem jokiem, lai sasmīdinātu nesasmīdināmo zēnu, bet beigās izrādījās, ka viņš vienkārši ir kurls. Jā, neparasti, bet kaut kā jau tā angļu valoda tiek ieviesta.

Temperatūra pazeminās, ārā ik pa laikam putina. Tumšs jau četros vakarā. Ārā beidzot ir -27 grādi (sešos rītā), dienā līdz -22. Bet kas ar “kovidu”? Šur tur atkal atklāts pa “gadījumam”, tajā pašā Čengdu. Tur uzreiz sarīkota masveida testēšana — 1,1 miljons testu uztaisīts, vēl pāris miljoni priekšā. Ķīna ir efektīva. Tikmēr mums saka, ka Mandžūrija nākamajā nedēļā būs atvērta. Jau tagad tie, kas tur bijuši iesprostoti, ir palaisti atpakaļ uz savām pilsētām. Tas nozīmē, ka drīz būs lielāka skaidrība.

Nedēļas nogalē cītīgi strādājam — katrs savā istabā. Par to pagaidām jāmaksā, bet, kad beidzot būsim Mandžūrijā, skola to visu apmaksās.

Ķīna ir lielākā no visām Āzijas valstīm ar vislielāko iedzīvotāju skaitu pasaulē. Tā aizņem gandrīz visu Austrumāzijas zemes masu un aptuveni četrpadsmito daļu no pasaules zemes platības. Starp lielākajām pasaules valstīm Ķīnu platībā pārspēj tikai Krievija un Kanāda, tā ir gandrīz tikpat liela kā visa Eiropa.

Paši ķīnieši savu zemi dēvē par Žongua. Ķīnai ir 33 administratīvās vienības, kas ir tiešā centrālās valdības pakļautībā; tās veido 22 provinces, pieci autonomie reģioni, četras pašvaldības (Čongkina, Pekina, Šanhaja un Tjaņdziņa) un divi īpaši administratīvie reģioni (Honkonga un Makao). Protams, ir arī Taivāna, ko Ķīna uzskata par vienu no provincēm. Pekina ir Ķīnas Tautas Republikas galvaspilsēta un arī valsts kultūras, ekonomikas un sakaru centrs. Šanhaja ir galvenā rūpniecības pilsēta; Honkonga ir vadošais tirdzniecības centrs un osta.

Ķīnas robežās zeme ir ļoti daudzveidīga un pat sarežģīta. Ķīnas topogrāfija aptver augstāko un vienu no zemākajām vietām uz Zemes, un tās reljefs svārstās no gandrīz necaurejama kalnaina reljefa līdz plašām piekrastes zemienēm. Klimats svārstās no ārkārtīgi sausiem, tuksnesim līdzīgiem apstākļiem ziemeļrietumos līdz tropu musoniem dienvidaustrumos.

Uzziņa. ◆ Ķīnai ir vislielākais temperatūras kontrasts (salīdzinājumā ar citām valstīm) starp ziemeļu un dienvidu robežām.

◆ Vidējais mūža ilgums vīriešiem te ir aptuveni 73 gadi, sievietēm — apmēram 79 gadi.

◆ Lasīšanas un rakstīšanas prasme— 98% vīriešu un 94% sieviešu.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas