Romantiķe ar fizioterapeites diplomu

2021. gada 27. jūlijs 11:57

843

Savulaik “Staburaga” sporta lapā itin bieži pavīdēja koknesietes Zanes Dzenes (tagad Balode) vārds, kura bija perspektīva pel-dētāja. Kad nesen kāda paziņa stāstīja, ka mūsu bijusī novadniece tagad strādā tepat kaimiņos — Jēkabpils reģionālajā slimnīcā, aicināju Zani uz sarunu. Viņa gan absolūti nealkst pēc publicitātes, tāpēc arī nav pieejama sociālajos tīklos plašam sekotāju pulkam (izņemot vistuvākos draugus), arī intervijai viņa, šķiet, vairāk piekrita tāpēc, ka nav radusi atteikt cilvēku lūgumiem un savu iespēju robežās cenšas viņiem palīdzēt.

Pēc vidusskolas beigšanas daudziem, arī pašai Zanei, šķita, pats par sevi saprotams, ka nākotni viņa saistīs ar sportu. Taču dažkārt liktenis izdara tādus pavērsienus, ka viss sagriežas kājām gaisā. Varbūt tieši tādām reizēm piedien teiciens — cilvēks domā, Dievs dara. Zane nenoliedz, ka tā meitene, kas tagad ir mana sarunbiedre, pirms deviņiem gadiem Kokneses vidusskolas 12. klases solā pat sapņos nebija iedomājusies tādu nākotni, kāda viņai ir tagad. Tas nenozīmē, ka sliktāka, bet citādāka gan.

Par dzīves kūleņiem, par sevis meklēšanu un vēl daudz ko citu — saruna ar Zani.

Visi šokā

— Skolas laikā ne reizi vien rakstījām par taviem sasniegumiem, startējot gan individuāli, gan pārstāvot Rīgas pilsētas komandu. Kāpēc neizvēlējies kļūt par peldēšanas treneri?

— Tieši tā arī bija. Pēc skolas absolvēšanas mana pirmā un vienīgā izvēle bija Sporta pedagoģijas akadēmija. Tur es ar izciliem rezultātiem iekļuvu budžeta mācību grupā ar stipendiju un domāju, ka kļūšu par peldēšanas treneri. Ko vēl vairāk varētu gribēt, vai ne? Taču tas viss strauji mainījās trīs mēnešu laikā. Man bija ļoti saspringts treniņu un mācību režīms. Sāku ieslīgt diezgan dziļā depresijā. Nevarēju saprast, kas dzīvo manu dzīvi, jo tobrīd tā noteikti nebiju es. Turklāt sākās arī veselības problēmas. Kā ar plāksteri norāvu savu lielo dzīves sāpi peldēšanu un devos uz dekanātu, lai iesniegtu dokumentus par studiju pārtraukšanu. Visi bija šokā, izņemot mani. Bet es tiešām ticu, ka visam tam tā bija jānotiek, lai es beidzot ņemtu dzīvi savās rokās un pieņemtu savus lēmumus.

— Un kas notika tālāk?

— Pēc akadēmijas pamešanas es par pēdējo naudu nopirku prāmja biļeti uz Stokholmu, sametu mantas savā mazajā “poliņā” (VW Polo) un devos solobraucienā uz Norvēģiju pie manas mammas. Viņa dzīvo burvīgā pilsētā Alesundā. Mamma palīdzēja iekārtoties darbā, un kļuvu par “kvalificētu” apkopēju. Darbs bija lielisks, cilvēki draudzīgi un kaut kas pilnīgi jauns manā dzīvē.

Pašiem jāiet un jādara

— Tagad tu esi fizioterapeite. Kas tevi rosināja izvēlēties šo profesiju?

— Kad dzīvoju Norvēģijā, ar mammu apmeklēju sporta centru, kur iepazinos ar krievu tautības fizioterapeitu. Vēroju, kā viņš darbojas ar pacientiem, tas mani ieinteresēja, un mūsu sarunu iespaidā sāku meklēt studiju programmas fizioterapijā. Man paveicās, ka skolā biju izvēlējusies kārtot arī bioloģijas eksāmenu, līdz ar to zvaigznes sastājās man labvēlīgā pozīcijā. Nodzīvoju Norvēģijā deviņus mēnešus un atgriezos Latvijā uz dokumentu iesniegšanas laiku. Tā es sāku mācīties Rīgas Stradiņa universitātē, kur ieguvu profesionālo bakalaura grādu veselības aprūpē un fizioterapeita kvalifikāciju.

— Nu esi kļuvusi par jēkabpilieti. Vai nevilina ārzemes?

— Jā, Jēkabpilī dzīvoju kopš pērnā gada oktobra. Atklāti sakot, vienmēr biju domājusi, ka pēc studiju beigšanas atgriezīšos Norvēģijā vai kādā citā valstī. Man nekad nebija plāns palikt Latvijā, bet satiku nu jau esošo vīru, un mani plāni atkal mainījās. Mans vīrs ir ārsts rezidents, topošais ģimenes ārsts. Ar viņu saskatījāmies studējošo pašpārvaldē.

— Tu esi baudījusi lielpilsētas ritmus, vai dzīve Jēkabpilī neliekas pārāk garlaicīga?

— Nebūt nē. Es no sirds domāju, ka mēs jebkuru vietu pasaulē varam radīt par savām visinteresantākajām mājām. Galvenais — nesēdēt uz vietas un negaidīt, ka draugi, piedzīvojumi un sapņi iekritīs klēpī no gaisa. Mums pašiem ir jāiet un jādara, lai kaut kas notiktu. Jēkabpils ir burvīga vieta ar skaistu apkārtni, sirsnīgiem cilvēkiem un lieliskām iespējām.

— Dzīves lielāko daļu tu esi pavadījusi Koknesē. Kura vieta tev visvairāk palikusi sirdī?

— Kokneses parks. No turienes palicis daudz un dažādu jauku atmiņu. Pastaigas, sarunas, smiekli. Tas viss notika parkā.

Sajūsmina Mongolija

— Sarunā pa telefonu teici, ka viens no taviem vaļaspriekiem ir ceļošana. Kādās valstīs esi bijusi?

— Oi, kopš 2019. gada mans apmeklēto valstu skaits krasi pieaudzis: Krievija, Mongolija, Ķīna, Vjetnama, Kambodža, Taizeme, Malaizija, Singapūra, Indonēzija, Grieķija, Melnkalne, Kanāda, Norvēģija u. c. Pēc augstskolas absolvēšanas abi ar vīru devāmies garā ceļojumā — ar autostopiem (tas izdevās par 75 procentiem) no Latvijas līdz Indonēzijai.

— Vai ir kāda valsts, kur vēlētos atgriezties vēlreiz?

— Jā. Mēs noteikti atgriezīsimies Mongolijā. Pasakaina zeme. Tā bija fantastiska pieredze un apbrīnojami dabas skati. Elpu aizraujoša zeme.

—Vai ir kaut kas tāds, ko, tavuprāt, varētu ieviest Latvijā no ceļojumos redzētā?

— Manuprāt, precīzāk būtu jautāt, ko esmu guvusi no ceļojuma, jo ieviest mūsu sabiedrībā citu sabiedrību vērtības būtu ļoti sarežģīti. Mēs katrs uz savu dzīvi raugāmies dažādi. Un tāpēc šīs intervijas lasītājam varu uzdot vienu jautājumu, uz ko pats var rast atbildi: “Vai dzīvē svarīgākais ir tā mantiskā vērtība vai tomēr pieredze, ko iegūstam, ceļojot un satiekot cilvēkus.”

— Vai ceļojot gadījušies arī kādi kuriozi?

— Jā, protams, kur tad bez tiem! Esam gan braukuši mazā mašīnā astoņi cilvēki 400 kilometru pa Mongolijas tuksnesi, gan tikuši novirzīti uz policijas staciju Ķīnā, kad mēģinājām tikt ar sabiedrisko autobusu no Lielā Ķīnas mūra atpakaļ uz Pekinu.

Laimes formula — piedošana

— Ja gadās krīzes situācija, kā tu tiec ar to galā?

— Nemelošu, agrāk metu pret sienu jebko, kas bija pa rokai. Tagad trīs reizes dziļi ieelpoju, apdomājos un ķeros pie lietas.

— Kas tu esi vairāk pēc rakstura — ciniķe vai romantiķe?

— Laikam jau tomēr romantiķe. Es tiešām varētu katru vakaru vērot saulrietu un katru rītu saullēktu. Priecāties, cik viss mums apkārt ir skaisti!

— Kāda ir tava laimes formula?

— Piedošana. Manuprāt, cilvēki pārāk bieži strīdas, nerunā viens ar otru, “vārās savā sulā” un zaudē pašu svarīgāko, kas mums dzīvē dots — laiku! Ļoti priecājos, ka esmu to tik laicīgi savā dzīvē sapratusi, kā arī to, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.

***

Vienā lappusē nav iespējams ietvert cilvēka dzīvi. Arī intervija ar Zani ir tikai tādi pieskārieni dažiem būtiskākajiem viņas dzīves notikumiem. Savulaik, kad viņa piedalījās sacensībās, peldētājas sūrais darbs, pūliņi, kas bija zināmi vien viņai pašai, tika atalgoti medaļām. Peldot dzīves jūrā, Zanes atalgojums ir gūtās atziņas, kas nākušas ar pašas pieredzi.

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS: Zane Balode.
Dzimšanas gads, vieta: 1993. gads Rīga.

Dzīvesvieta: Jēkabpils.

Izglītība: beigusi Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolu, Rīgas Stradiņa universitāti (profesionālais bakalaura grāds veselības aprūpē un fizioterapeita kvalifikācija).

Nodarbošanās: fizioterapeite Jēkabpils reģionālajā slimnīcā.

Ģimene: precējusies, vīrs Guntis.

Vaļasprieks: ceļošana, dārzkopība, aktīvā atpūta (pārgājieni, riteņbraukšana, sporta spēles), galda spēles.

Staburags.lv ARHĪVS

Romantiķe ar fizioterapeites diplomu

Kategorijas