Nejaušība zelta mirdzumā

2021. gada 27. jūlijs 00:00

Šī nedēļa sākās ar Annas dienu, kas izsenis atzīmēta kā saimnieču diena. Par saimnieci dēvējam arī sievieti, kas klāj godu galdus. Šoreiz stāsts par aizkrauklieti Ainu Puniņu, kura bijusi saimniece daudzās kāzās, jubilejās un citos godos.

Katrā pusē ir kāda izslavēta saimniece, kuras darbu vērtē atzinīgi ilgākā laikposmā — pat paaudzēs. Vietalvas pusē tāda bija Vija Avotiņa, koknesieši noteikti zinās Ainu Siliņu. Taču es sarunājos ar aizkrauklieti Ainu Puniņu, kura arī klājusi daudzus godu galdus.

Sākums — dzimtajā pusē

Ainas kundzes dzimtā puse ir Iršos, tur arī pirmā darbavieta — pēc Vecbebru tehnikuma beigšanas sāka strādāt par vietējās ēdnīcas vadītāju. “Biju ļoti jauna — 20, 21 gads.” Jautāta, kāpēc izvēlējās pavāra arodu, Aina teic, ka bijusi nejaušība. Sarunas laikā secinām, ka nejaušībai zelta mirdzums — jau no 1971. gada. Aina bilst, ka noteikti mīl savu darbu, ja jau tik ilgi strādā šajā profesijā, kaut atzīstas, ka bijušas reizes, kad gribējies visu mest malā un pievērsties kam citam, tomēr tas allaž atvedis atpakaļ, varbūt citā darbavietā, taču pavāra arodā.

Darba gaitas sākās Iršos, vēlāk turpinājās ēdnīcā Koknesē, tad dzīves ceļš atveda uz Aizkraukli, kur strādāja dažādos ēdināšanas uzņēmumos, vairākus gadus bija šefpavāre toreizējā restorānā “Daugava”.

Nu jau astoņus gadus darbs profesijā uzņēmis citu kursu — Aina māca topošos pavārus Aizkraukles Profesionālajā vidusskolā. Un arī tas viņai patīk. “Lai to darītu, jāmīl bērni. Man patīk ar viņiem parunāties, lielākie delveri ir mani draugi,” teic skolotāja. Vaicāta, vai labāk patīk mācīt vai pašai pie plīts stāvēt, Aina teic, protams, labāk gatavojot pati, bet jaunie taču arī jāmāca!

Kurš strādā vairāk?

Katrai labai pavārei — kurai agrāk, kurai vēlāk — kā blakne līdzi nāk būt par saimnieci godos. Kāzas, jubilejas, kristības, bēres ir tās reizes, kad bez saimnieces neiztikt. Jautāta, vai skaitījusi, cik reižu lūgta būt par svinību saimnieci, aizkraukliete teic, ka nav skaitījusi, vien piemetina, ka viņas kontā to ir daudz. “Nevar jau vairs salīdzināt agrākos laikus un mūsdienas. Ja svinības bija ēdnīcās, kafejnīcās, trauki bija uz vietas, savukārt, ja mājās, tie jau bija laikus jāsagādā. Arī no ēdieniem tagad jau daudz ko var nopirkt gatavu veikalā, agrāk viss bija jāgatavo,” saka pieredzējusī pavāre. Grūtāk bija, ja godu mājas iegadījās laukos. Parasti gatavoja uz malkas plītīm, arī ūdens bija jānes no akas. Vasarā bija svarīgi, lai ir pietiekami vēsa vieta, kur ēdienu uzglabāt vairākas dienas. “Kaut kā izdevās tos ēdienus saglabāt, pagrabi bija auksti,” atminas Ainas kundze.

Tā kā svinības parasti notika sestdienās, tad gatavot sāka jau ceturtdien, tagad to dara dienu iepriekš. Laukos šādām reizēm tika izaudzēta cūka, teļš. “Bija taču pieņemts, ka galdam jābūt bagātīgam. Kāzas svin divas dienas, lai ēdamā nepietrūktu. Vārīja aukstās gaļas, galvas sierus, pastētes, gatavoja viltotos zaķus, ruletes, rolādes, cepešus un citas uzkodas. Cepa pīrādziņus, plātsmaizes, cepumus. Neēda jau uz tikai uz vietas, ciemiņiem arī deva līdzi. Man bija, kā tagad saka, sava palīgu komanda, katrai pienākumi bija zināmi, un darbi ritēja raiti, darāmā nekad netrūka. Es vienmēr strīdējos ar muzikantiem, kurš vairāk strādā — saimnieces četras dienas vai viņi vienu nakti, beigās samaksa teju vienāda,” smej Aina. Karstajam galdam ierasti gatavoja karbonādes, kotletes, veltnīšus. “Man ļoti patika tos gatavot, gluži kā bērniņu ievīstīt. Salātu klasika bija rasols jeb gaļas salāti, siļķe kažokā. Arī mūsdienās bez šiem salātiem neiztiek. No saldajiem iecienīti bija krēmi ar ogu mērci.”

Jāizpērk kurpes un jāsargā kāposti

Vai kādreiz gadījās arī tā, ka kāds ēdiens neiznāca, kā bija iecerēts? “Tā man nav gadījies, tiešām sanācis ir viss. Es pret darbu izturējos nopietni, domāju līdzi, ko daru. Man cilvēki uzticējās, nedrīkstēju pievilt,” saka Ainas kundze.

Reiz man kāda saimniece sarunā nozvērējās, ka vairs nevienus godus rīkot neuzņemsies, jo bija jātīra telpa, kurā bija paredzēts mielasts, un jāmazgā cepešpannas, kuras ilgāku laiku bija nemazgātas, un uz sastāvējušajiem taukiem peles bija atstājušas savas pēdiņas. Aina teic, ka viņai tiešām šajos gados nekas tāds nav atgadījies. Kādreiz nācies palauzīt galvu, ja galdi uzklāti 60 personām, bet ierodas 70: “Jāpārkārto, lai varētu salikt ēdienus un arī visiem vietas pietiktu. Ja otrādi, šķīvjus noņem nost, un viss.” Laikam jau nopietnās attieksmes dēļ neviens nav centies arī izjokot. “Protams, kāzas ir kāzas, no rīta pamostoties redzi, ka kurpju nav, bet tas jau piederas pie lietas. Jādomā, kā izpirkt, un jāstrādā tālāk. Pirms pusnakts mēģināja zagt līgavu, pa nakti — kāpostus,” nosmej Ainas kundze. “Lai arī darbs vairāku dienu garumā, taču ir patīkami, jo saimnieces vienmēr tiek pagodinātas — ciemiņi iedzer uz saimnieču veselību, jaunais pāris apdāvina. Ir dāvināti cimdi, linu dvieļi, tas ir ļoti patīkami un atsver visu nogurumu.” Kādai jābūt saimniecei? “Atraktīvai, godīgai, atbildīgai, tad darbi veiksies un cilvēki būs apmierināti,” noteic pieredzējusī saimniece.

Staburags.lv ARHĪVS

Nejaušība zelta mirdzumā

Kategorijas