Neretas Sudmalu saliņa laiku lokos

2021. gada 27. jūlijs 00:00

Pēdējie Neretas novada svētki izskanējuši. Taču vietas un cilvēki paliek. Saglabājam vecās un veidojam jaunas tradīcijas. Neretas kultūras nama direktore Inita Kalniņa auklē ideju iedibināt jaunu tradīciju — Neretas Sudmalu saliņas svētkus. Tie varētu notikt katru vasaru jūlija pēdPēdējie Neretas novada svētki izskanējuši. Taču vietas un cilvēki paliek. Saglabājam vecās un veidojam jaunas tradīcijas. Neretas kultūras nama direktore Inita Kalniņa auklē ideju iedibināt jaunu tradīciju — Neretas Sudmalu saliņas svētkus. Tie varētu notikt katru vasaru jūlija pēdējā sestdienā. Šogad neretieši gatavojas pirmajai Sudmalu saliņas svētku svinēšanai, kas notiks jau šosestdien. Piedāvājam Lidijas Ozoliņas sagatavotu ieskatu Neretas Sudmalu salas kā sabiedriskās atpūtas vietas vēsturē.ējā sestdienā. Šogad neretieši gatavojas pirmajai Sudmalu saliņas svētku svinēšanai, kas notiks jau šosestdien. Piedāvājam Lidijas Ozoliņas sagatavotu ieskatu Neretas Sudmalu salas kā sabiedriskās atpūtas vietas vēsturē.

(Nobeigums. Sākums 16. jūlija “Staburagā”.)

Visātrāk beidzās saldējums

“Parasti pirms pasākuma visiem apkārtējiem pārtikas veikaliem un ēdnīcām tika uzdota noteiktas bufetes taisīšana,” savās atmiņās raksta Neretas vidusskolas absolvents Jānis Brūtgāns. “Tai tad arī no veikala krājumiem aizveda paredzēto dzeramā un ēdamā daudzumu. Pēc tā iztirgošanas atlikušo sameta mašīnā, un prom. Visātrāk jau izbeidzās saldējumi. Tad pienāca kārta smērētām maizītēm, limonādei, pīrādziņiem. Gadījās pat, ka alus un šņabja aptrūkās, bet tas kā pati ienesīgākā prece turējās parasti, arī prom braucot.

Lielajos dziesmu svētku sarīkojumos arī leišu pusei netrūka savu kiosku. Pirmajos gados pat vārīti vēži, kurus mūsu upēs sen ar uguni nevar atrast, lielos smaržīgos grozos kutināja degunus. Mums, puikām, jau tieši saldējums un bufetes pievilka visvairāk. Jo kas gan puikām tāda kora dziedāšana, kaut kādas kantātes vai pļāpāšana lugās. Pūtēju orķestra marši vai joku plēsēji — tā bija pavisam cita lieta.Naudiņas jau ne man, ne maniem draugiem nekad nebija. Toties ēstgriba, dauzoties tādā siltā vakarā, — kā vilkiem. Tad nu rēķini, vai sarkanu vēzi vai kraukšķošu saldējuma turziņu. Bet varbūt glāzi degunā cērtošas limonādes ar paciņu biskvītu. Vai tūtu vislētāko marmelādes spilventiņu cukurā vai arī gluži karsto, eļļā vārīto pīrādziņu ar maltu gaļu, kāpostiem vai ābolu ievārījumu paņemt būtu prātīgāk.

Bija taču atsevišķas bufetes, kas apmaiņai pret pilnu pretī ņēma tukšu pudeli, tā padarot to uz pusi lētāku. Bet gadījās pat tik labas tantes, kas, pudeļu iepirkšanas plānu pildot, uzpirka pudeles tāpat, lai kastes nebūtu jāved tukšas. Tad nu maisam gals vaļā! Turi tikai acis platas, gar krūmājiem staigājot. Apgrozies vietās, no kurām tikko aizgājusi kāda kompānija, un visas kabatas pudelēm pilnas. Nu arī ēd pončikus, cik vien lien! Žēl tikai, ka no saldējuma būdas un leišu vēžiem vairs ne smakas.

Un, kad nu vēders pilns, bet no limonādes jau žagi sāk raustīt, pats īstākais laiks baudīt mūziku. Dejošana tādiem vīriem bijusi nebijusi. Ja nu mīļā miera labad ar māsu un kādu tās draudzeni. Citādi ne es to īsti pratu, ne man kāds prieks tur lieliem pa kājām maisīties. Daudz labāk atsēsties uz kāda augstāka pakāpiena un skatīties, kā pogainie Viesītes dzelzceļa depo muzikanti spaida savu taurīšu klapes un melodijas, cita par citu skaistākas, savijas nebeidzamā virtenē. Skatīties, kā bundzinieks — itin sīks vīrelis — dārdina savu rībināmo, bet, kad pašās beigās gandrīz kā plaukstas sasit spožos vara šķīvjus, tad tīri ausis aizkrīt. Un cik bijīgi dudina melnās klarnetes ar savām spožajām podziņām!

Vēl jūs prasīsiet, kā tad ar uguņošanu un raķetēm. Ugunskuri bija katros Jāņos pašā saliņas laukuma vidū. Un nevis kaut kādi nieka, bet vismaz divmetrīgi, kuru liesma rūkdama paceļas augstāk par koku galotnēm. Tādās reizēs turpat dežurēja arī vismaz divas ugunsdzēsēju mašīnas pilnā gatavībā. Tikai dzēst gan nebija ko, jo ūdens visapkārt, bet tuvākās mājas puskilometru.

Ar raķetēm gan bija, kā bija. Šauts jau tika, bet šāvēji varēja būt vienīgi paši miliči vai varbūt kādi no partijniekiem. Parastais mirstīgais pie tādas mantas tikt nevarēja. Un, ja arī tiktu, tad turpat jau uz līdzenas vietas iesēstos ķurķī. Kā tad Āriņu Janka, vēl skolas puika no vecākām klasēm, tūlīt pēc kara tika pieķerts raķetes šaušanā un iesēdināts uz tādu laiku, ka uz brīvām kājām atgriezās, kad jau bija tīri vai pusmūžā.”

Neretas ziedu laiki

Laika zobs un klimatiskie apstākļi saliņas būvēs un aprīkojumos veica savu veicamo. Vismaz ik pa pārdesmit gadiem saliņas apsaimniekotājiem nācies nomainīt bojātos skatītāju solus, estrādes dēļu grīdu un pat sienas. Tā solu remonts notika 20. gadsimta 60. gadu vidū. Jau toreiz tika spriests, ka vajadzētu saliņas vidū veidot uzbērumu, lai skatītāju solus varētu pacelt slīpumā. Tad katram pavērtos redzamība uz visām pusēm, tajā skaitā pārskatāmāks būtu uz skatuves notiekošais. 80. gadu vidū Tāļa Zālīša vadībā sākās iecerētā skatītāju zonas pārbūve. Rekonstrukcija, uzlabojumi, ikdienas remonti notiek arī mūsdienās. Visiem par prieku 21. gadsimta 20. gadu sākumā Neretas Sudmalu salā viss sakopts, renovēts, sakārtots tā, ka prieks apmeklēt pasākumus.

Nedaudz atskatoties aizgājušajos gados, jāatminas, ka 20. gadsimta 70. gados sākās padomju varas brieduma gadi un Tāļa Zālīša laiks Neretas izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā. No 1971. gada 1. jūlija, kad Tālis Zālītis stājās Neretas ciemata izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā un darbojās gandrīz 19 gadu — līdz aiziešanai pensijā. Tie Neretai bija ziedu laiki. Tāļa vadībā Neretas saimniecība tika sakārtota, lai godam nodotu jaunam turpinājumam. Priekšsēdētāja redzeslokā bija visas jomas — saimnieciskā, ceļi, medicīna, kultūra utt. Arī Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas saglabāšana, Riekstiņi, Nereta un par Dzirnavu salu pārvērtusies Sudmalu saliņa.

Ir 1978. gads, un Dzirnavu salā līdz ar vasaras sākumu atvests milzīgs pelēkais laukakmens, kurā tēlnieks Indulis Ranka kaļ Jāņa Jaunsudrabiņa portretu kā savu — mākslinieka — dāvanu Neretai. Mākslinieku vada vārdi: “Noliekot vietā akmeni, tu palīdzi veidot pasauli.”

Par tradīciju bija kļuvušas talkas katru gadu augusta beigās pirms Jāņa Jaunsudrabiņa jubilejas Riekstiņos, Neretas parkā un Dzirnavu saliņā. Tagad talcinieki pēc padarītā darba uz noslēguma mielastu pulcējās Dzirnavu saliņā pie “Akmens bārdas”. Tā skulptūru nosauca dzejnieks Aleksandrs Pelēcis. Šādā talkas reizē 1980. gada augustā sirmā skolotāja Olga Kundrate atcerējās senus notikumus saliņā: “Tolaik, pirms kādiem 50 gadiem, neretieši iestudēja lugu “Vermlandieši” un gribēja to parādīt Sudmalu salā. Bet todien nogāza spēcīgs lietus. Sala tik slapja, ka varēja brist līdz potītēm. Ko darījām? No rīta visi jaunie sanāca ar spaiņiem. Smēlām no salas ūdeni un lējām upē. Pēcāk visu laukumu nomēzām ar slotām. Pēcpusdienā bija saule un dubļi savilkās. Vakarā laukums teātra spēlei un ballei bez vainas. Tāli, atceries, ko nevar viens pacelt ar klēpi, to iespēs daudzi ar riekšavām!”

Jaunā kvalitātē

No 1987. gada augustā J. Jaunsudrabiņa piemiņas pasākumos pie “Akmens bārdas” piestāj gan koris “Līga” J. Branta vadībā, gan talcinieki, literāti un citi pasākuma dalībnieki. Te piestāj un varenās skulptūras pakājē brīdi paklusē arī tūristu grupas. Tas šādi turpinās, līdz Trešā atmoda nes pārmaiņas sabiedrībā, un paaudze, kura cēla, veidoja, attīstīja saliņu, pamazām atdod vietu jaunajiem. Taču Jānis Jaunsudrabiņš, “Akmens bārda” un Sudmalu saliņa nav aizmirsti. Viss turpinās. Tikai jaunā kvalitātē. Neretas grāmatā ieraksts: “1991. gads. … 24. augustā Neretā atkal talka, kas veltīta Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņai. Nav mūzikas un svinīgā iesākuma kā citās reizēs. … Vakarā Dzirnavu saliņā ballīte. Ir atbraucis arī diriģents Jānis Brants kopā ar kundzi. Šoreiz bez kora, taču gribējis būt uzticīgs Neretai.”

Kļūst pievilcīgāka

Jauko Sudmalu salu Neretas pagasta pārvalde sakopj regulāri. Taču kopš 2018. gada vasaras tā kļuvusi apmeklētājiem vēl pievilcīgāka. Neretas novada pašvaldība sadarbībā ar biedrību “Aizkraukles rajona partnerība” veica remontdarbus LEADER programmas projektā. Projektā piešķirtais publiskais finansējums ir 39 404,24 eiro un 4378,24 eiro pašvaldības līdzfinansējums, līdz ar to kopīgā projekta summa 43 782,49 eiro apmērā izlietota, atjaunojot skatītāju soliņus, kuri atšķirībā no iepriekšējiem koka soliņiem uzmontēti uz betona kājām un līdz ar to daudz izturīgāki. Arī solu virsmas daudz izturīgākas pret laikapstākļu ietekmi, jo veidotas no impregnētiem dēļiem. Tāpat kā līdz šim te ir 700 sēdvietu. Izlīdzināta un nobruģēta līdzās estrādei esošā teritorija. Izveidoti arī bruģēti pakāpieni uzkāpšanai uz estrādes. Kora podesti noklāti ar terases dēļiem. Savu laiku nokalpojušās skaņas aizsargbarjeras skatuves sānos demontētas, un to vietā ierīkotas jaunas. Par projekta naudu pastiprināta tilta pār Dienvidsusēju konstrukcija, lai tas būtu drošs kravas automašīnu iebraukšanai. Par Neretas novada pašvaldības līdzekļiem ierīkots jaunu elektrības kabeļu pievads, kas atvieglo pasākumu apskaņošanu un dažādu elektroierīču darbināšanu. Iegādāta kvalitatīva nojume pasākumu apskaņošanas aparatūras novietošanai un apkalpojošā personāla vajadzībām.

***

Tā nu jau vismaz pusotru gadu simtu neretiešiem vecā, romantiskā Sudmalu sala saistās ar patīkamām jaunības atmiņām, dejām, rotaļu priekiem, saskatīšanos un iemīlēšanos tradicionālajos zaļumu svētkos. Koki veido lieliskas dabīgas dekorācijas brīvdabas izrādēm, kas arī šeit notikušas diezgan bieži. Aiz upes vienā pusē paceļas gravainais Kundrātu kalns, bet otrā pusē, drusku tālāk — Ķesteru kapu kalns. Ja naktī iziet šajos kalnos, tad mūzika un dziedāšana it kā romantisku ilgu pilna skan no salas ar sevišķu skaidrību un spēku pret zvaigžņotām debesīm. “Mainās tikai cilvēki, bet viņu prieki un bēdas pastāv mūžīgi!” Tā teica Jaunsudrabiņš, un tā arī ir.

Staburags.lv ARHĪVS

Neretas Sudmalu saliņa laiku lokos

Kategorijas