Ar mafiozo tvērienu

2021. gada 23. jūlijs 00:00

399

Īstens koknesietis, trīs brašu dēlu tēvs, pieredzējis siltumenerģētiķis, mednieku kluba “Ķepainis” prezidents, apveltīts ar staltu dejotāja stāju un nerimstošu optimismu — koknesieši uzreiz zinātu pateikt: tas ir Jānis Bērziņš!

Par 19. jūlijā sagaidīto 75. dzimšanas dienu Jānis tikai nosmej: “Esmu mūžam jauns, jo ik dienu esmu kustībā, neciešu čīkstētājus un īdētājus, dzīve ir jādzīvo!”

Latvijā mēs varētu atrast simtiem viņa vārda un uzvārda līdzinieku, bet šīs nedēļas jubilārs ir neatkārtojams savā vienreizībā. Vienīgais, kuram ir savas īpašās dzīves mafijas. Šķiet, ka nav nekā, ko viņš nevarētu dabūt gatavu ar mafiozo tvērienu — ko izdomā, to arī izdara.
No Bilstiņiem uz Krievkalnu

Visu mūžu jubilārs palicis uzticīgs dzimtajai Koknesei un par savu bērnības zemi sauc Bilstiņus, kur vecāku Voldemāra un Elvīras Bērziņu mājās “Ziedi” kopā ar vecākajiem dvīņubrāļiem Laimoni un Gunāru, jaunāko brāli Ilmāru pavadītas bērnības dienas. Jāņa tēvs Voldemārs Bērziņš arī dzimis Bilstiņos, strādājis par grāmatvedi, bet mammu Elvīru Bērziņu koknesieši vienmēr atcerēsies kā ilggadēju Kokneses pagasta bibliotēkas vadītāju.

Bilstiņu zēns vēl nebija sācis skolas gaitas, kad viņam jau bija uzticēts ganīt kolhoza aitas. Atbildīgajā darbā palīdzējuši arī vecākie brāļi. Jānis stāsta: “Pirmās trīs klases pabeidzu Bilstiņu četrklasīgajā skolā. Nezinu, vai kādam vēl tā ir sanācis kā man. Ar nepacietību gaidīju, kad sāksies skolas laiks. 1. septembrī priecīgs aizgāju uz skolu, atnākot mājās, ar brāļiem spēlējoties, salauzu roku un nekāds skolā gājējs vairs nebiju. Pirmajā klasē sāku mācīties tikai nākamajā rudenī un klasē biju visvecākais.”

Pēc pirmajām klasēm Bilstiņos ceļš mērots uz Saulesmāju un Krievkalnu. Mazs atmiņu pieskāriens: “Cēlos sešos no rīta un kājām devos uz skolu. Ziemā, kad ceļi bija aizputināti, reizēm skolas namā nonācu ap pusdienlaiku. Internātā paliku tikai pēdējā mācību gadā — mācoties 11. klasē. Vidusskolas gados patika mācīties modernās dejas, kuras mums, lauku jauniešiem, mācīja tolaik jaunā skolotāja Rita Gaiša.”

Jāņa klasesbiedrenei dzejniecei Anitai Svētiņai pieder vārdi: “Vēl sirdī Saulesmāju ievas/ Un Krievkalna kļavas zied. /Skan skolas zvans. Un atkal bērni/Uz gaismas kalna pusi iet.” Arī Jānis tā var sacīt par saviem skolas gadiem, par kuriem saglabājušās vissiltākās atmiņas. Senās skolas ēkas zudušas nebūtībā, bet laiks nevar atņemt to, kas palicis dziļi sirdī.

Kornēlijas Reisneres dejotājs

Sarunas laikā, ieskatoties fotoalbumā, vienā no fotogrāfijām pretī veras jauns puisis smaidošām acīm, tikko atgriezies no dienesta padomju armijā. Un manam sarunbiedram jau raisās stāsts: “Biju tikko pārnācis mājās un uz īsu laiku kļuvu par bibliotekāru, palaidu mammu atvaļinājumā. Ko darīju bibliotēkā, neatceros, laikam vairāk skatījos uz meitenēm, nevis grāmatām!” Tas ir laiks, kad Jānis pavisam nopietni iekrīt valgos vienā no savas dzīves maģijām. Tās vārds ir deja. Vispirms viņš dejo Pļaviņu kultūras nama tautas deju kolektīvā “Daugaviņa”, bet, tiklīdz Kokneses kultūras namā Kornēlija Reisnere nodibina jauniešu deju kolektīvu, Jānis ir pirmo dejotāju pulkā. Viņš ar lepnumu teic: “Esmu viens no Kornēlijas Reisneres audzēkņiem. Par nodejotajiem gadiem viņas vadītajā kolektīvā varētu uzrakstīt apjomīgu atmiņu grāmatu, atminoties sviedriem klātos mēģinājumus, brīnišķīgos koncertus un saviļņojuma brīžus Dziesmu un deju svētkos. Pirms pāris gadiem, kad svinējām Kornēlijas Reisneres 80. dzimšanas dienu, atkal sanācām kopā: Jānis un Antoņina Midegi, Andris Freimanis, Lība Zukule un vēl citi, lai atkal dejas solī suminātu savu skolotāju.”

Trīs dēli, septiņi mazbērni

Arī meiteni, kas kļuva par viņa sievu — Skaidrīti Mārtinsoni —, Jānis noskatījis deju zālē. Vēl mācoties Krievkalna vidusskolā, viņš bija ievērojis pāris gadus jaunāko un ļoti glīto meiteni. Pēc skolas gadiem kādā Starptautiskajai sieviešu dienai veltītajā ballē kultūras namā uzlūdzis Skaidrīti uz deju, pēc kuras sekoja daudzas nākamās, aizvedot līdz kāzu valsim 1974. gadā. Bērziņu ģimenē izaudzināti trīs krietni dēli — Normunds, Raivis un Agris. Septiņi mazbērni sildījušies vecvecāku mīlestības saulītē. Miera ielā viņu mājas dārzā arī šovasar zied Skaidrītes iekoptais puķu dārzs, tikai dārza kopējas vairs nav mūsu vidū. Šī gada sākumā pēc 47 kopā pavadītiem gadiem Jānis mīļoto sievu pavadīja mūžībā.

Viss darba mūžs Jānim Bērziņam pagājis, darbojoties siltumenerģētikas jomā. Neklātienē pabeigtas studijas Rīgas Politehniskajā institūtā. “Neesmu mainījis darbavietu, mainījušies tās nosaukumi. Iesāku strādāt Kokneses un Skrīveru namu pārvaldē, turpināju rajona Siltumdirekcijā, pēc tam SIA “Kokneses komunālie pakalpojumi” par katlumājas vadītāju,” teic vīrs, kurš arī tagad nespēj būt dīkā. Koknesieši zina — ja vajadzīgs labs santehniķis, Bērziņjānis neatteiks palīdzēt. Organizatora dotības, kas tagad lieti noder medību jomā, Jānis ieguvis darba gados, kad, strādājot Siltumdirekcijā, nācies organizēt remontbrigāžu darbu un zibenīgi pieņemt lēmumus dažādās avāriju situācijās.

Mednieku dinastija turpinās

No jauna zēna, kas devās līdzi tēvam medībās, līdz mednieku kluba “Ķepainis” prezidentam — tā var ieskicēt Jāņa ilgo mednieka stāžu. “Mans tēvs bija aizrautīgs mednieks, kopš zēna gadiem gāju viņam līdzi, jo tā lieta ļoti patika un interesēja. Savulaik pie tēva mājas bija tā saucamais mednieku štābs. Jaunības gados darbojos Kokneses PMK mednieku kolektīvā, bet nu jau vairāk nekā 30 gadu mednieku klubā “Ķepainis”. Darba ir daudz, bet tā ir mana sirdslieta,” teic pieredzes bagātais mednieks. Viens no lielākajiem Jāņa un viņa domubiedru projektiem ir izveidotā šautuve “Ozolkalnos”, kas ir kļuvusi par populāru treniņu un pasākumu vietu. Katru gadu augustā notiek “Ķepaiņa” organizētie mednieku sporta svētki. Tas ir vērienīgs pasākums, kurā piedalās ne tikai līdzšinējā Kokneses novada mednieku kolektīvi, bet sabrauc mednieki no visas Latvijas. Pašreiz Jānis kaļ plānus gaidāmajiem mednieku sporta svētkiem, kas atkal 21. augustā norisināsies “Ozolkalnos”.

Vēl viena noturīga tradīcija ir mednieku gada balle, kas tiek rīkota, iesākot jaunu gadu, un kurā pulcējās mednieki ar savām ģimenēm un atceras aizvadītās medību sezonas notikumus. Jānim gan medību, gan pasākumu rīkošana lieliski izdodas — viņš vienmēr trāpa mērķī! Bet vai kluba prezidents var padižoties ar izcilām medību trofejām? Jānis atteic, ka šajā ziņā viņa kolēģi ir pārāki, bet ir buka ragi, kas novērtēti ar bronzas medaļu. Jāņa vērtīgākā “trofeja”, ja drīkst tā salīdzināt, ir 2018. gadā Latvijas Mednieku savienības piešķirtā balva par nozīmīgu ieguldījumu medniecības attīstībā.

Gadu gaitā Jānim vienmēr līdzās bijis uzticams un labi skolots dzinējsuns. Pagājušajā gadā ar savu četrkājaino medību kompanjoni, vārdā Reda, viņš piedalījās sacensībās Baltkrievijā.

Mednieku dinastija Bērziņu dzimtā turpinās, jo abi vecākie dēli Normunds un Raivis iet tēva un vectēva pēdās un ir sasnieguši labus rezultātus. “Priecājos par Raivja dēlu Robertu. 12 gadus vecais mazdēls šovasar piedalījās Latvijas čempionātā šaušanā un savā vecuma grupā ieguva trešo vietu,” ar lepnumu teic jubilārs. Visi trīs dēli ieguvuši labu izglītību, dzīvo un strādā tepat Latvijā, ir vislielākais atbalsts tēvam ikdienā.

Mafija, no kuras nevar izstāties

Kā šī vasara tikpat karsts ir arī Jāņa šīs vasaras grafiks. “No rīta pamostoties jau zinu, kas šodien jāizdara, galvā viss ir saplānots. To es iesaku arī citiem, nevajag čīkstēt, citiem nav jāredz grūtums vai nevarība, ir jāsaņemas un jādara. Ja arī neizdodas visu paveikt, tas nekas, bet vajag censties,” savu dzīves nostāju pauž koknesietis.

Svētki ir brīdis, kad apstāties un pabūt kopā ar sev tuviem cilvēkiem. Savu dzimšanas dienu Jānis šīs nedēļas nogalē svinēs sirsnīgā radu saietā. “Šajā laikā dzimšanas dienas ir arī manai krustmeitai Jutai un Skaidrītes māsai Rasmai, kopā arī visas trīs jubilejas nosvinēsim!” atklāj gaviļnieks.

Sarunas noslēgumā Jānis man negaidot uzdod jautājumu: “Kas ir mafija, no kuras vairs nevar izstāties?” Kamēr domāju, viņš atbild pats: “Vislielākā mafija ir pensionāri!”

Staburags.lv ARHĪVS

Ar mafiozo tvērienu

Kategorijas