Prakse un pieredze veidojas darbā

2021. gada 23. jūlijs 00:00

Emīlu Višķeru no Kokneses šobrīd dzīve aizvedusi uz Valmieru, kur pabeigta augstskola un ir darbs “ReTV” televīzijā. Sportiskais jaunietis, ko savulaik zināju kā labu velobraucēju, tagad atradis jaunu aizraušanos: viņš dara alu — pagaidām gan brīvajā laikā. Turklāt dzērienam dots ar Koknesi saistīts nosaukums, un arī iespējamā biznesa ideja saistās ar dzimto pusi. Par to saruna ar Emīlu.
Palīdz internets

— Kāpēc alus?

— Pēdējā laikā daudzi sākuši darīt jaunas lietas, ko savā ziņā veicināja pandēmija, bet tas tomēr nav par mani. Šī ideja man bija jau iepriekš. Baudot alu, bieži domāju, ka arī pats varētu to brūvēt. Tas gan nebija tik vienkāršs process, bet sapratu, ka jāpamēģina. Turklāt, kad izdodas kaut ko paveikt, ir liels gandarījums. Sākumā studēju visu pieejamo informāciju, bet svarīgi bija pašam redzēt, kā tas notiek, tāpēc to arī meklēju “YouTube” vietnē, kas tiešām daudz palīdzēja. Pārsvarā tie video ir angļu valodā, bet redzēt, kā tas notiek un izskatās, ir svarīgi, nevis tikai izlasīt. Latviski viss izsmeļoši aprakstīts mājaslapā “Labsalus” — no alus tapšanas vēstures līdz visiem darīšanas procesa sīkumiem, nepieciešamajiem piederumiem, kas ļoti noderēja. Man kā jaunam censonim tas viss bija palīdzēja teorijā, bet vizuāli praktiski — “YouTube”. Ar alus brūvēšanu nodarbojos jau kādu pusgadu, tā ka vēl neesmu profesionālis šajā jomā, bet ir doma to visu attīstīt.

— Kādu alu bija iecerēts brūvēt?

— Esmu pievērsies gaišajam alum bez kaut kādām īpašām garšām un piedevām. Daudz arī eksperimentēju, mainot iesalus, lai atrastu labāko variantu. Tas ir darbietilpīgs process, jo, uzvārot alu, paiet apmēram mēnesis, līdz to var sākt baudīt. Vienā vārīšanas reizē izgatavoju 25 litrus alus, un tas ir daudzums, kam nevajag speciālo licenci. Tas ir apmēram 40 līdz 50 pudeļu. Šobrīd man nav nekādu speciālo iekārtu, tikai vienkāršs alus brūvēšanas katls, ko uzdāvināja vecāki. Pagaidām ar to pietiek.

Vispirms nosaukums

— Alum jau ir savs nosaukums?

— Tas bija jau pirms alus — “Kokenhusen”, kā pirms vairākiem gadsimtiem dēvēja Koknesi, kas tolaik bija vācu pakļautībā. Sākumā gan tas bija “Kokenhausen”, kas izklausījās gana vāciski un forši, bet, pakonsultējoties ar speciālistiem, pareizi tomēr ir Kokenhusen, un tā arī palika.

— Sapratu, ka vecāki atbalsta šo nodarbi?

— Jā, un gaida, kas no tā visa iznāks. Viņi ir arī pirmie un lielākie degustētāji, tāpat kā pārējā ģimene. Tad ir gan kritika, gan uzslavas un ieteikumi, ko vajadzētu uzlabot. Tas ir liels atbalsts.

— Gaumes jau mēdz atšķirties!

— Jā, bet pamatā tās mums ģimenē ir līdzīgas. Degustēšanas procesā iesaistīti arī kolēģi, kuri dalās ar saviem padomiem.

— Kāds alus pašam garšo?

— Vairāk patīk ar izteiktāku apiņu garšu. Ne tik daudz rūgtuma, cik specifiskās garšas dēļ. Tāpēc tos pievienoju raudzēšanas laikā, kad vairs neizdalās rūgtums, bet tikai garša. Sākot brūvēt, arī domāju izvēlēties pamatā to, kas mums uz vietas vairāk pieejams, un tie ir apiņi. No savējo teiktā zinu, ka vecvectēvs darīja alu, galvenokārt izmantodams iesala ekstraktu, kas tolaik bija viegli pieejams. Tā ka mums dzimtā ir šī tradīcija.

Līdzīgi, bet atšķirīgi

— No visām brīvā laika nodarbēm šobrīd esi izvēlējies alus brūvēšanu? Iepriekš gan diezgan veiksmīgi nodarbojies ar velobraukšanu. Vai esi to pārtraucis pavisam?

— Jā, šobrīd galvenais ir alus, lai arī tam jau sāk pietrūkt laika. Velosipēds pagaidām nolikts malā, bet esmu gan to paņēmis uz Valmieru ar domu, ka došos uz darbu un kādas reizes izbraukšu treniņos. Tomēr tik bieži tas neiznāk.

— Savulaik abiem ar brāli Edvartu velosacensībās bija labi panākumi. Negribējās turpināt?

— Latvijas līmenī rezultāti bija labi, bet starptautiski latviešus grūti salīdzināt, piemēram, ar itāļiem, kuri dzīvo un trenējas citos klimata apstākļos, kas riteņbraukšanai ir ļoti nozīmīgi. Aizbraucot uz Eiropas čempionātu, līmenis ir daudz augstāks, un, lai to sasniegtu, vajag vairāk. Latvijā gan arī ir augstas profesionalitātes velobraucēji šosejā. Grūti jau pateikt, kā labāk, bet, beidzot vidusskolu, sapratu, ka neturpināšu to profesionāli, un vairāk pievērsos mācībām, jo bija jābeidz 12. klase. Brālis vēl kādu laiku turpināja, bet arī viņš pamazām meta mieru, jo bija jādomā par studijām. Ir jau cilvēki, kas to veiksmīgi apvieno, bet domāju, ka es savu laiku izbraucu ar pietiekami labiem rezultātiem. Pabeidzot vienu, bija iespēja izmēģināt ko citu. Augstskolā man ļoti iepatikās basketbols, un spēlēju arī vietējā Valmieras čempionātā. Pēc tam uzradās hokejs, un basketbols tika nolikts malā. Ar komandu piedalījos Vidzemes čempionātā, bet pandēmija pagaidām visu izjauca. Tagad gaidām, kad atkal varēsim spēlēt.

— Ar dvīņubrāli Edvartu esat atšķirīgi vai līdzīgi?

— Par līdzību izskatā citiem domas dažkārt dalās, bet es pats domāju, ka tomēr neesam. Atšķirīgi esam arī savās interesēs, lai gan beigu beigās ir kaut kas kopīgs, piemēram, radošums. Brālis savulaik mācījās mākslas skolā pie Alda Dobenberga, un viņam ir arī ļoti glīts rokraksts, ko bieži vien apbrīnoju. Es savukārt kādu brīdi spēlēju mūzikas grupā. Arī žurnālistikā ir daudz kas no radošuma. Tā ka abi savā ziņā esam mākslinieciski.

— Kā ar dvīņu tuvību?

— Bērnībā tā nešķita, jo visu laiku bijām kopā, mācījāmies vienā klasē, bet vienā solā gan necentāmies sēdēt. Līdz ar to skolas laiks bija tāds saspringtāks, jo gribējās darīt arī kaut ko savu, un tā kopā būšana nesaistīja visu laiku kā, iespējams, citus dvīņus. Tagad gan esam ļoti tuvi un, kad varam, tiekamies un sazvanāmies. Domāju, jo vairāk fiziski attālināmies, jo tuvāki kļūstam.

— Koknese svarīga joprojām?

— Tā tas ir, jo tur pavadīta līdzšinējā dzīve, dzīvo vecāki, un arī tagad tiekamies. Tās ir kā mājas, kur atgriezties. Tāpēc arī nākotnes plāni ar alu saistās tieši ar Koknesi.

Laba izvēle

— Šobrīd esi mans kolēģis — studēji un strādā žurnālistikā. Kāpēc šāda izvēle?

— Var teikt, ka tā bija pēdējā brīža izvēle. Iestājos un absolvēju Vidzemes Augstskolu Valmierā, un tagad esmu apmierināts ar to. Darbs patiešām patīk. Sākumā bažījos, vai varēšu un izdosies, jo šajā jomā nebija nekādas pieredzes. Tomēr tagad ir labi, rodas arī pieredze un praktiskās iemaņas. Protams, ir, kur tiekties un attīstīties, bet kopumā esmu apmierināts.

— Kas šajā darbā šķiet vieglākais vai grūtākais?

— Grūtākais noteikti bija ziņu veidošana, jo nebiju ar to daudz saskāries. To konstruēšana un strukturēšana radīja pamatīgas grūtības. Vēl jau tālu no ideālā, bet ir krietni labāk. Studiju laikā to nemācīja tik detalizēti, bet tagad strādājot apgūts ļoti daudz. Vislabākais šajā darbā noteikti ir kolēģi — forši un jauki, kuri mani atsaucīgi uzņēma, un tāda attieksme saglabājas joprojām. Tāpēc labi ir tur, kur esmu, un citur negribētu būt.

— Tagad gan jāpierod pie žurnālista nenormētā darba laika.

— Tas gan. Kad sāku strādāt, darbā jautāja, vai man ir draudzene, jo viņai vajadzēs pierast, ka mana darbadiena nebūs noteiktas stundas, bet atkarībā no paveicamā. Draudzenei nav problēmu to pieņemt, un arī pašam patīk tas, ko daru, jo katru dienu ir kas jauns un interesants. Tik daudz var uzzināt no cilvēkiem, kurus intervē. Jau studijās un ar kolēģiem esam gan arī diskutējuši, vai žurnālists paliek tāds arī pēc darba laika. Vai savā privātajā sociālo tīklu profilā vari atļauties izteikt tikai savas domas, kas, iespējams, atšķiras no citiem.
— Ko secinājāt?

— Viedokļi dalās, bet pamatā žurnālists tomēr ir un paliek žurnālists visu laiku, jo katram ierakstam, ko publicē, jābūt ar savu loģiku un pamatotam. Arī tad, ja nepārstāvi sava izdevuma viedokli.

— No koknesieša esi kļuvis par valmierieti?

— Šobrīd jā, un man ļoti patīk Valmiera. To kaut kādā veidā var salīdzināt ar Koknesi, jo pilsēta nav tik liela kā Rīga, kur noteikti nevēlos dzīvot. Valmiera ir pilna ar iespējām, viss viegli un ērti sasniedzams. Nav jābrauc ar neskaitāmiem sabiedriskā transporta līdzekļiem, lai nokļūtu no vienas vietas citā. Mierīga vide. Doma kaut ko veidot saistībā ar alu gan saistās ar Koknesi. Arī vieta jau zināma, bet pagaidām tas viss ir tikai idejas līmenī, jo tam vajag laiku un lielas finanses. Tad jau redzēs, kā viss izvērtīsies nākotnē.

Vizītkarte. VĀRDS, UZVĀRDS: Emīls Višķers.

DZIMŠANAS LAIKS UN DZIMTĀ VIETA: 1998. gada 2. maijs, Koknese.

DZĪVESVIETA: Valmiera.

IZGLĪTĪBA: augstākā.

DARBAVIETA: SIA “Vidzemes televīzija”.

VAĻASPRIEKS: alus darīšana.

Staburags.lv ARHĪVS

Prakse un pieredze veidojas darbā

Kategorijas