Cauri Krievijai uz Ķīnu

2021. gada 23. jūlijs 00:00

(7. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

25. — 30. diena

Turpinām savu piedzīvojumu! Esam saņēmuši nodarbību plānus — pagaidām Arčam tikai nedēļas nogale, man nodarbības sākas jau ceturtdien. Bet, tā kā nodarbību plānošanas dienas ir trešdienas, savu pirmo decembri pavadām ārā! Taksī dodamies uz kādu attālu kalnu! Tur atrodas memoriālais parks pasaules antifašistu karam Hailarā, un šis esot vienīgais tāds apgabals, kas atspoguļo antifašisma tēmu starp Ķīnu, Krieviju un Mongoliju. Parks atrodas Hailaras kalnā, reiz te bāzējās arī Japānas armija.

Mēs esam vienīgie “baltie”, ir vēl divi auto ar ķīniešiem, kas savus bērnus pavelk no mums attālāk. Pūš auksti vēji, un saprotam, ka uz vietas stāvēt nevar. Apskatām tankus un karavīru figūras, kas pie tiem saliktas, vecos lidaparātus, šaujamrīkus un lielu pieminekli. Ir kase, bet, tā kā neviens ķīnietis tur iekšā nesēž, mēs ātri vien visu kompleksu izstaigājam bez maksas. Pāri kalnam redzami plašumi. Liekas, tālumā zeltaini vizuļojošie jumti ir kādiem tempļiem. Ir arī milzumdaudz rūpnīcu, kas no saviem skursteņiem izlaiž biezus dūmus, un tie turpat sasalušajās debesīs gluži vai iekaras.

Atpakaļ ejam kājām, lai izbaudītu ziemu. Paliks tikai aukstāks, un vismaz gadu tāpat te esam iesprūduši līguma dēļ. Nav ko bēdāties — priecāsimies arī par ziemu, lai vēlāk no tās atvadītos uz visiem laikiem!

Ejam gar lielceļu, rūpnīcām un pilsētas nomalēm. Vietējiem esam liels brīnums. Skatāmies, kā daudzi savas mājas palodzes izmanto kā saldētavas — arī pašos augstākajos stāvos. Beidzot uzejam ēstuvīti. Tur mums pajautā, vai esam veseli un vai nākam no Krievijas. Sapērkam vēl džemperus. Esam atklājuši īstu pazemes valstību, ko varētu nosaukt par “Aliexpress” noliktavu — visām ziemas drēbēm cena līdz 10 eiro. Pat apaviem! Pievakarē saprotam, ka aukstums ir pamatīgs, jāsēž iekšā. Sākam gatavoties nodarbībām. Ķīniešu angļu valodas skolotāji angliski tik tikko runā, tāpēc nav tik viegli saprasties un saskaņot mācību uzdevumus, bet nu kas gan var būt interesantāks par šo!

Nākamajā rītā direktores māsa mūs nogādā policijas iecirknī. Viņa mums palīdz noskaidrot, vai varam palikt šeit un kas vispār notiek ar mūsu vīzu?! No sarunas policijas iecirknī nekā nesaprotam, un arī ar veselības kodiem liels “čakars”. Divdesmit minūtes bargie policisti ko stāsta mūsu direktores māsai, ik pa laikam pamezdami niknu skatu mūsu virzienā. Mēs te esam ieradušies ar desmitiem negatīvu testu rezultātiem un Latvijas pasēm. Un vēl nerunājam ķīniski. Ko darīt? Beigās mums saka — ceturtdien brauksiet uz Mandžūriju. Mašīnu dabūšot skola. Tur mūs gaidīs dzīvoklis, ārzemju skolotāji palīdzēs iegādāties pirkumus veikalā, ja mūs ieliek karantīnā (kas visdrīzāk arī notiks). Cik gan īsa tā brīvība!

Visa atlikusī diena paiet, plānojot nodarbības, tāpēc neko vairs nepaspējam apskatīt. Droši vien tikai nākamgad būs lielāka skaidrība par savu ikdienu!

Vakaru noslēdzam, staigājot pa mazajām ieliņām, meklējot ēstuves. Ķīnā tās nav lielām izkārtnēm, bet, ja ir, tāpat neko izlasīt nevaram. Bet paēst te var labi un lēti! Kad beidzot vienu atrodam, uzreiz mūs uzņem kā goda viesus. Interesanti, ka ķīniešu ēstuvēs ir arī privātās istabas, kur kompānijas var pulcēties aiz slēgtām durvīm. Tikai tur par maltīti jāmaksā, sākot no 3 — 4 eiro. Tomēr savu alkoholu visi nes paši. Mums, protams, uzreiz saka: “Sadites!” (“sēdieties” krieviski), bet izvēlamies pirmo stāvu, bez privātās istabas, kur pērkam sev ēdienus par vienu eiro. Patiesībā uzrīkojam kārtīgas dzīres, jo skola teikusi, ka nākamajā dienā dosimies ar auto uz Mandžūriju — uz savu nākamo karantīnu.

Nākamajā dienā esam gatavi solītajam braucienam. Tikai tad mums pasaka: “Cerams, ka jums atļaus mājas karantīnu, nevis liks īpašā viesnīcā.” Atliek vien paļauties uz to, ka tur būs vieglāk, būsim uz vietas, dzīvesvieta līdz ar ūdeni, elektrību un internetu būs apmaksāta. Protams, neesam gatavi vēl divām nedēļām ieslodzījumā, bet mūs arvien mēģina pārliecināt, ka tā būs labāk. Esam sakārtojuši somas, gaidām ziņu par šoferi. Mums saka, Mandžūrijā tagad var iebraukt ar auto, tikai ārā neviens no turienes netiek. Tad skola pēkšņi uzraksta — esot jāpiezvana kaut kādam ministram un drošības pēc jāpārliecinās. Izrādās, ministrs ārzemniekus no šīs nedēļas Mandžūrijā vairs nelaiž...

Tūliņ tiek piemitināts, ka mums jādodas uz policijas iecirkni tepat Hulunbuirā — mums taču vīza beidzas! Bet ko tad mēs visu laiku bijām teikuši? Paspējam iespiest telefonu tai pašai sievietei, kas ar mūsu skolu jau runājusi, un viņa saka, ka no viesnīcas jādabū palikšanas apliecinājums. Labi. Lieka nauda iztērēta taksī, jo šis ir ilgs — pusstundas — brauciens. Tad vēl skola pēdējā brīdī izdomā mainīt stundu plānus. Katra diena ir tādā mazā haosā!

Atgriežamies viesnīcā, saņemam uzturēšanās apliecinājumu. Tas nav tik viegli, kā mēs rakstām, bet sīkumos visu aprakstīt būtu gari un traki. Pēcpusdienā atgriežamies tajā pašā policijas iecirknī. Dzīvojam ar domu, ka mums piešķirs uzturēšanās atļauju. Uztaisām foto, ko viņiem vajag, iedodam dokumentus, kamēr bargās policijas dāmas turpat atraugājas. Protams, viss notiek ar telefona palīdzību, kur klausulē runā mūsu palīgi no skolas. Samaksājam labu naudiņu, lai uzzinātu, ka mūsu vīzas pagarinās par mēnesi, lai uzturēšanās atļauju varam kārtot Mandžūrijā. Pagaidām vieni izdevumi.

Dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Ievērojam, ka automašīnām pie riepām vai bagāžnieka durvīm sarkanas lentītes — laikam veiksmei. Nez vai tas mums arī palīdzētu?

Skolā mums saka — palieciet vēl septiņas — 10 dienas Hulunbuirā, tad Mandžūrijā jābūt labāk. Protams, gala atbilde vienmēr ir tāda, ka labāk ir tā, kā ir iznācis. Tas gan ir pavisam kas cits, ko dzirdējām vakar.

Ceturtdien ir mana pirmā nodarbība tiešsaistē. Visi ķīnieši jau vienādi — mani pieslēdz nepareizajai nodarbībai, ko drīz arī sāku vadīt. Tikai pēc 10 minūtēm šie pasaka: “Tev cita klase!” Protams, viss ķīniešu simboliem — ej un saproti, kas ar ko un kā jādara. Bet īstā nodarbība ir forša, beidzot arī sākam strādāt. Beidzot! Pēc visiem šiem mēnešiem pūļu mēs esam te, kur plānojām būt jau septembrī! Ķīna ir liela un interesanta zeme, un te var tikai augt, pārvarēt sevi, attīstīties, atvērt prātu un iemācīties daudz jauna!

Straujiem soļiem tuvojas nedēļas nogale, un mēs gatavojamies stundām, kas tad arī visvairāk iekrīt. Tā kā esam burvībā, to arī izmantojam, un, lai cik grādu ārā būtu, dodamies pastaigās. Te veikals pie veikala — ķīnieši to vien dara kā iepērkas! Īpašas pērles ir pazemes tuneļi, kur pārdod visu. Viss glīts, kārtīgs — nekāda miskaste! Protams, simtiem temperatūru mērījumi, bet pie tā jau esam pieraduši!

Manas pirmās nodarbības jau novadītas, Arča savu pirmo skolotāja praksi sāk sestdien. Sākumā ir visādas tehniskas ķibeles, un pat internets viesnīcā izdomā atslēgties tad, kad tas visvairāk nepieciešams. Kad mūsu nodarbību laiki sakrīt, jāiet pat citā istabā, jo viens otram pāri runāt nevaram. Viesnīcas darbinieki ir atsaucīgi un iedod mūsu lietošanā arī blakus istabiņu. Abi oficiāli esam sākuši savas darba gaitas. Beidzot varam sākt atpelnīt izdevumus un iekrāt līdzekļus. Tagad ceļot īsti nekur nesanāk. Tagad jāgaida, kad vīrusa ēra būs galā, kad visi būs samierinājušies ar jaunu slimību pasaulē un atkal viss nostāsies savās vietās.

Saņemam ziņas, ka Mandžūrijā arvien tiek aizvērti rajoni — pat dažas skolotāju ēkas. Tas nozīmē, ka tur dzīvojošie (pat tie, kas tikai atnākuši ciemos) vairs nevar no noteiktās ēkas iet ārā, valdība piegādā pārtiku un ūdeni. Cilvēciņi kombinezonos vairākas reizes veic testus. Smejam — cik labi, ka nekur netikām! Mūsu atļauja ir pagarināta par mēnesi — labāk taču palikt vietā, kas ir droša un atvērta!Noslēdzam Arčas pirmo darba dienu, mūsu pirmo darbīgo nedēļas nogali. Izrādās, ķīniešu skolotājiem mūs arī jāvērtē. Atsauksmes, protams, ir ļoti labas, bet gaidām, ko tad teiks paši galvenie. Kā nekā tehniski sarežģījumi ir tas, kas mūsu darbošanos diezgan daudz iespaido — tad internets “izdomā” pazust, tad apgaismojums ir tāds, ka tik tikko mūs saskatīt. Sevi “apbalvojam” ar dažādu ēstuvīšu izmēģināšanu, un jau sākam “piešauties” pie komunikācijas ar vietējiem. Katru dienu viss šķiet mazliet vienkāršāks.

Nedēļas baigās mums paziņo, ka Mandžūrijā tagad testēti visi 200 tūkstoši jau trešo reizi, un visi rezultāti ir negatīvi. Tās esot labas ziņas. Bet tieši ēka, kur mums piešķirts dzīvoklis, ir slēgta kāda slimnieka dēļ. Tāpēc skaidri zinām, ka turp nebrauksim, kamēr viss nebūs vaļā.Baudām savu brīvību ielās. Protams, temperatūra arvien krīt — nākamajā nogalē varētu būt -27 grādi. Bet vietējie nemaz nebēdā — tie slidinās pa aizsalušo upi, šļūc ar pūšļiem, un vecākie turpat sporta laukumos vingro — ziema vai vasara, tie vienmēr ir aktīvi! Arī mēs noslēdzam savu nedēļu. Daudz kas ir mainījies, daudz jauna vēl priekšā!

Un nu kopā iepazīsim Ķīnu! Sāksim ar pašu pamatiņu. Ķīna tiek uzskatīta par vecāko, nepārtraukti dzīvojošo civilizāciju pasaulē. Tieši ķīniešu unikālā kultūra un paražas padara šo par burvīgu apskates vietu. Oficiālais valsts nosaukums ir Ķīnas Tautas Republika. Šīs zemes platība ir 9 600 000 km², un te dzīvo aptuveni 1,37 miljardi iedzīvotāju. Valsts galvaspilsēta ir Pekina, bet Šanhaja ir Ķīnas lielākā pilsēta.

Ķīna tiek uzskatīta par vienu no pirmajām vietām, kur cilvēce radusies. Jau 21. gadsimtā pirms mūsu ēras Ķīna sāka savu impēriju dzīvi. Tā piedzīvoja daudzu valdītāju dinastijas un daudzus nemierīgus laikus. Tad valsts pārtrauca feodālo iekārtu, un 1949. gadā tika izveidota Ķīnas Tautas Republika. Neticami, cik gan strauji šī valsts ir attīstījusies, un nu tā ir galvenais pasaules ekonomiskais spēks.

31. — 37. diena

Jauna, aizraujoša nedēļa klāt! Jāsāk gan ar stāstu par to, kā noslēdzam svētdienu — pašā vakarā izdomājam doties uz vēl kādu jaunu ēstuvīti un uzejam “karsto katlu” vietas. Tās ir tādas vietas, kur galda vidū ietaisīts katliņš, kas ar elektrību tiek darbināts, lai ūdens vai buljons tajā vārītos. Tad restorāna apmeklētāji iet gar visiem ledusskapjiem, kas klāj restorāna sienas, un no turienes izvēlas koka iesmiņus, uz kuriem tad sadurtas sēnes, tofu, dārzeņi un vēl visādi brīnumi. Vēlāk tie tiek likti katlā, kas vārās, un ēsti, kad gatavi. Protams, mēs ne īsti saprotam, ko ņemt, kā ēst, ar ko ēst, no kā ēst, bet vērojam vietējos un tad arī soli pa solītim apgūstam ko jaunu. Šādā vietā vēl ne reizi nebijām bijuši. Vjetnamā un citās valstīs “karsto katlu” vietas bijušas pavisam citādākas. Jā, mums apkārt pulcējas visi darbinieki, kas pamāca, kuru bļodiņu kam lietot. Parāda, kur pieejamas visādas garšvielas un vēl visādi brīnumi, ko ēdieniem liek klāt, un pat pārliecinās, vai neesam pret ko alerģiski. Arī apmeklētāji mums, protams, pievērš uzmanību. Drosmīgākie aprunājas ar mums savā valodā.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas