Ķermeņa kults un pašvērtējums

2021. gada 20. jūlijs 00:00

Starp jēdzieniem “slaids vai muskuļots ķermenis” un “skaists ķermenis” mēdz likt vienlīdzības zīmi. Kultivētie rumpja parametri daudziem sagādā raizes un pat dzen izmisumā. 21. gadsimta sievietei grūti justies pilnvērtīgai un laimīgai, ja svari nerāda vēlamo ciparu; vīrietis jūtas pārliecinoši vien tad, ja, novilcis kreklu, var palepoties ar iespaidīgiem bicepsiem un tricepsiem. Kā veidojas šis ķermeņa kults? Kas liek līdz deviņām sviedru straumēm dzīties sporta zālē, pakļaut miesu dažādām procedūrām un stingrām diētām? Un kādu iespaidu izlolotais, bet nesasniegtais tēls var atstāt uz personību, skaidro ārsts — seksologs, psihoterapeits, pārmaiņu treneris Arturs Šulcs.
Pilnveidot var to, ko pieņem

Sava ķermeņa pieņemšana ir svarīgs priekšnosacījums, lai veidotu sekmīgas attiecības ar savu dziļāko būtību un citiem. Pretējā gadījumā rodas problēmas — ja arī attiecības izveidojas, cilvēks jūtas tādā kā pakārtotā situācijā, kas kavē pilnvērtīgu seksuālo dzīvi, zina teikt A. Šulcs.

“Daļai vīriešu un sieviešu dažādu apstākļu dēļ ir grūti atzīt sevi par labu esam. Savas identitātes nepieņemšana ir saistīta zemu pašvērtējumu. Protams, ķermeni var un vajag attīstīt, taču jāatceras — pilnveidot iespējams tikai to, ko pieņemam,” uzsver speciālists. “Iemesls paša ķermeņa nepieņemšanai meklējams gan ģimenē un sabiedrībā, gan valsts izglītības sistēmā.”

Bērniem un jauniešiem paredzētā literatūra, glancētie žurnāli, vizuālie materiāli, filmas bieži vien rāda ideālu — konstruētu tēlu, kam ar reālu dzīvi maz sakara. Modes skatēs defilējošās modeles ir ļoti kalsnas un modeļi — ar muskuļu “sešpakām”. Ja kāds ir citāds, piemēram, apaļīgāks, ļoti maza vai ļoti gara auguma, rudiem matiem vai briļļains, viņu parāda kā neveikli, neveiksminieku.

“Tiek plānota bēgļu, etnisko un seksuālo minoritāšu integrācija, bet valsts politika neskar pēc dažādām ķermeniskām pazīmēm atšķirīgo cilvēku iekļaušanu sabiedrībā. Skola testē zināšanas un prasmes, bet nemāca attieksmi pret savu ķermeni, līdz ar to — pret savu dzīvi. Rezultātā ir iztērēti izglītības resursi, izglītojamais skolu pabeidzis labi vai pat teicami, taču nonāk neapskaužamā situācijā, jo nav guvis pozitīvas iemaņas personīgo un darba attiecību veidošanā.”

Kompleksus attiecībā uz ķermeni bieži manto no ģimenes. Bērna mamma pārdzīvo, ka viņai mazas krūtis, tēvs par to, ka viņam līkas kājas vai neliels dzimumloceklis. Izjūtot, ka ar viņiem kaut kas īsti nav kārtībā, ka viņi ir otrās šķiras cilvēki, vecāki nepilnvērtības kompleksu neapzināti pārnes uz bērniem, kas traumē viņu psihi.

Dzirdēts viedoklis, ka mūsdienās veikalos grūti atrast normālu lelli, galvenokārt tiek piedāvātas Bārbijas ar nedabīgi garām kājām un Holivudas filmu elku atveidi — salkani Keni. It kā nekā slikta — lētas, Ķīnā ražotas rotaļlietas, ko bērni diezgan ātri saplēš un pieprasa pirkt atkal. Tikmēr cilvēciņa zemapziņā iekodējas standarts — tieši tā ir jāizskatās meitenei un zēnam: ja tev kājas neaug no ausīm — neesi skaists, neiederies.

A. Šulcs uzskata, ka piemīlīgu, vienkāršu lellīti no dabiskiem materiāliem ģimenē kopā bērnu var uztaisīt paši. Tāpat mūsu kultūrai atbilstošas, unikālas lelles prot izgatavot vietējie amatnieki, tikai reti kurš iedomājas viņiem tādas pasūtīt.

“Svarīgs aspekts ir kultūrizglītība, tā Latvijā vairāk koncentrēta uz izrādīšanos. No “parasta” bērna, jaunieša mēģina izveidot zvaigzni, ko “izvilkt” uz skatuves un rādīt publikai. Iztrūkst izglītības virziena, kas sagatavotu kulturālām attiecībām starp vīrieti un sievieti. Ir vajadzīga kultūras telpa, kur abu dzimumu pārstāvjiem iepazīties un kaut ko vērtīgu kopīgi piedzīvot. Pajautāsim, kā satikušies mūsu vecāki, vecvecāki, papētīsim dzimtu vēsturi! Mūsu priekšteči parasti saskatījās ballītēs, padejoja, izdomāja vēl ko pozitīvu darīt kopā, un tad dabīgi izveidoja ģimeni,” saka A. Šulcs.

Viņš neslēpj paša gūto pieredzi, kad skolā deju stundās mācīts dejot valsi, kas jauno paaudzi gatavoja kulturālai saskarsmei. Tagad ērti aizbildināties ar “kovidlaika” ierobežojumiem, bet arī līdz tam tas nenotika.

“Reizi piecos gados mums ir milzīgs kultūras pasākums — dziesmu un deju svētki. Vairāki tūkstoši koristu, dejotāju izpaužas, bet ko tas dod pārējiem? Ne jau visi cilvēki gatavi kāpt uz skatuves. Arī apaļīgai meitenei un puisim ar pūtītēm uz sejas vajag padejot. Caur sociālo deju notiek mācīšanās atzīt un pieņemt sevi un otru cilvēku. Rodas izpratne — mēs esam labi pēc būtības. Ja puisis mācītu dziedāt meitenei un otrādi, vēlāk viņi to prastu arī kā vīrietis un sieviete. Tas nenotiek, jo mūsu kultūra ir “narcistiska”: kultūras dzīves vadītājiem ir priekšstats, ka dziesmu un deju svētki radīs vienotības sajūtu ar tautu. Ja mēs uztraucamies par demogrāfisko situāciju valstī, svarīgāk būtu domāt, kā veidot un atbalstīt sievietes un vīrieša vienotību. Tieši no tās veidosies nākotnes sabiedrība,” spriež seksologs.

Neglābs arī mākslīgais skaistums

Ar savu izskatu neapmierinātas dāmas ļaujas skaistuma industrijas vilinājumam. Implanti, lāzerdermatoloģija, plastiskās operācijas, botulīna injekcijas, pielīmēti nagi, skropstas un mati jau ir teju ikdiena. Reti kuru ķermeņa daļu necenšas “uzlabot”.

Tas ir plaši pazīstams mārketinga paņēmiens — manipulēt ar apziņu, radīt kompleksus, lai ar to nopelnītu — atgādina speciālists.“Vienmēr bijuši un būs uzņēmēji — manipulatori un tie, ar ko manipulē — cilvēki, kas ļaujas. Bet katram taču ir tiesības pateikt: nē, man tas nav pieņemams, nepiedalos šajā sistēmā. Lai pretotos psiholoģiskiem un emocionāliem apdraudējumiem, bieži vien pietrūkst izglītības un kritiskās domāšanas.”

Speciālists norāda, ka arī tieksme pēc mākslīgā skaistuma ir saistīta ar indivīda zemo pašvērtējumu. Pirms veikt attiecīgas manipulācijas ar savu ķermeni, derētu aiziet uz konsultāciju pie psihoterapeita vai personības attīstības speciālista — lai saprastu, kāpēc to gribas. Varbūt lietderīgāk ir nodarboties fiziskām aktivitātēm vai iesaistīties deju nodarbībās. Ķermenis kļūs vingrāks, pievilcīgāks, vairos pašpārliecību, sekmēs komunicēšanu, arī ar pretējo dzimumu. Liela nozīme ir pirmajai seksuālajai pieredzei, ja partneris pasaka ko pozitīvu par cilvēka ķermeni, tas liek atgriezties pie sevis atzīšanas.

Lai cilvēki beidzot varētu smaidīt

“Vecāku pienākums ir atvasēm apliecināt: tu esi saprasts, gribēts un mīlēts. Savukārt pieaugušie šādu atzīšanu — ar tevi viss ir kārtībā — var saņemt dažādās personības attīstības, kā arī pirts grupās. Nometnēs sievietēm un jauniešiem esmu vadījis nodarbības, kurās viņi cits cita ķermeni atzīst par labu esam. Lai cilvēki beidzot varētu smaidīt un veidot veselīgu attieksmi pret sevi. To katrs var darīt arī mājās pie spoguļa, bet labāk, lai apliecina citi,” saka A. Šulcs.

Psihoterapeits piekrīt — pašlaik labestīga attieksme, jauki vārdi ir lielāks deficīts par jebkuru preci. Iespējams, biežāk vajag teikt komplimentus. Kāpēc gan ne?

Iedvesmai. “Mēs dzīvojam kultūrā, kas apsēsta ar ēdienu un slaidumu, kopš bērnības mācot: ja ir liekais svars, neesam atbilstošas un mums nav gribasspēka. Dziļi sevī zinām, ka tā nav taisnība: esam satriecošas, skaistas un talantīgas.”
“Sabiedrība uzspiež tik daudz pretrunīgu uzskatu un gaidu, ka attiecības ar seksualitāti šķiet lemtas neveiksmei jau no paša sākuma. Izpētīsim, kā attiecības ietekmējušas mūs pašas, un atklāsim jaunus veidus, kā izturēties pret ķermeni, un spēku, kas ļauj izbaudīt ilgoto brīvības sajūtu.”
“Cilvēkos mūs piesaista dzirkstele — viņu enerģija. Sieviete, kurai piemīt pašpārliecība, ir hipnotizējoša. Valdzinošs smaids, atvērtība, humora izjūta padara cilvēku pievilcīgu. Ļaujiet sev padarīt telpu gaišāku, esot paši savā skaistā personībā!”
(Avots: Džesikas Ortneres grāmata “Emocionālās atbrīvošanas tehnika”)

Staburags.lv ARHĪVS

Ķermeņa kults un pašvērtējums

Kategorijas