Neretas Sudmalu saliņa laiku lokos

2021. gada 20. jūlijs 00:00

(1. turpinājums. Sākums “Staburaga” 16. jūlija numurā.)

Rīko Dziesmu dienu

Preses izdevums — avīze “Viesītes, Neretas ziņas” — 1931. gada 19. augustā vēsta, ka Neretā notikusi Dziesmu diena. Ne visiem bijusi izdevība apmeklēt 7. Vispārējos dziesmu svētkus Rīgā. Tamdēļ, lai dotu kaut mazu atspulgu no varenajiem svētkiem, visā Latvijā pagastos un novados rīko dziesmu svētku atskaņas. Šī iemesla dēļ 26. jūlijā Viesītes rajona kori pulcējās Viesītē, kur radusies doma arī Neretā likt dziesmām skanēt. Kā ikvienā dzīves jomā, arī kultūrā un pašdarbībā ir kāpumi un kritumi. Korespondents norāda, ka esot bijuši laiki, kad Neretā pastāvējis koris, kura dalībnieku skaits tuvojās simtam. Bet tagad, 7. dziesmu svētkos, neretieši piedalījušies pirmo reizi, kad koristu skaits nesasniedz 15 dziedātāju. Tādēļ 23. augustā vietējā Latvijas nacionālās jaunatnes savienības Neretas nodaļa rīkojot dziesmu dienu. Piedalās Rites, Saukas, Viesītes, Biržu, Jēkabpils un Krustpils kori diriģenta P. Viduleja virsvadībā. Programmā 18 dziesmas. Svētku ievadījums notiek Neretas baznīcā, dzied kopkoris, ērģeļu priekšnesumi. Pēc tam gājiens uz dzirnavu salu, kur apvienoto koru koncerts.

Ierodas rakstnieks Jānis Veselis

Arī 1938. gada 13. augustā neretieši Sudmalu salā rīkoja Dziesmu dienu, kurā piedalījās kori no 11 pagastiem. Spēlēja aizsargu pūtēju orķestris. Kuras dziesmas klausītājiem patika visvairāk, atkārtoja divas vai trīs reizes. Tās bija J. Norviļa “Kam drosme ir un goda prāts”, E. Dārziņa “Pie tēvu zemes dārgās” un A. Jurjāna “Tēvijai”. Kā “Jaunāko Ziņu” speciālkorespondents sarīkojumā ieradās rakstnieks Jānis Veselis. Vēroja, cik cilvēki priecīgi, apmierināti ar savu dzīvi un valsti. Un neretieši jutās lepni, ka pamanīti. Par šo notikumu 1939. gada 16. augustā laikrakstā “Jaunākās Ziņas” (tikai divas nedēļas pirms Otrā pasaules kara sākuma) Jānis Veselis pacilātā tonī vērtēja neretiešu labklājību un dzīvesprieku, vēl nenojauzdams, ka tas ir pārticības devītais un pēdējais vilnis, jo tad nāca padomju un vācu okupācija un Otrais pasaules karš.
Apmeklētāju netrūka

Par Sudmalu salu padomju laikā pēc Otrā pasaules kara vēstī Neretas vidusskolas absolventa neretieša Jāņa Brūtgāna (12.02.1941. — 23.05.2007.) atmiņas, kurās viņš stāsta, ka “tūlīt pēc spēkstacijas uzcelšanas (Neretas HES darbu sāka 1950. gadā) līdz tam aizmirstajā upes līkumā pretī Kundrātu pakrastei sākās dzīva rosība. Mēs, skolēni, no sanesumiem iztīrījām upmalas alkšņu un kārklu pudurus. No šaurā dambja nostūma divmetrīgos cementa bluķus, kas, karam beidzoties, spridzinot tiltu un dzirnavas, sakrituši gan upē, gan uz šaurā dambja. Saliņas dziļākajā malā uzcēla milzīgu koka skatuvi, bet aiz tās terases vidū pakāpienus un aiz tiem — nojumi ar nišām abās malās. Uz milzīgās dēļu grīdas varēja dejot. Uz terases sastāties kādu divsimt dziedātāju koris vai pūtēju orķestris, bet zem nojumēm — no lietus pasargās dekorācijas vai citu sargājamu mantu.

Estrādes priekšā savas pārdesmit skolotāju solu rindas, bet aiz tām — līdzens laukums dejošanai vai citām izdarībām. Patālāk no skatuves sētiņas sānos sacēla nojumes bufetēm un tualetēm. Gar visām laukuma malām skaļruņi un apgaismošanas laternas. Vēlāk gan arī pāri jaunupei uztaisīja kārtīgu tiltu, pa kuru pārvest preces un visu sarīkojumiem nepieciešamo.

Tik pamatīgā salas aprīkošana tika taisīta ar aprēķinu, lai šinī mīlīgajā un klusajā upes ielokā rīkotu gan brīvdabas izrādes, gan varen plašus dziesmu svētkus gan rajona, gan visa novada mērogā. Apmeklētāju tiem netrūka, jo kurš gan ievziedu smaržīgā vakarā vai siltā vasaras pēcpusdienā nebūs ar mieru noskatīties teātra izrādi vai koncertu no pašas Rīgas, Valmieras vai citām lielām pilsētām.Vislielākie no tiem tomēr bija dziesmu svētki, uz kuriem sabrauca kori, orķestri un ansambļi ne tikai no Viesītes, Aknīstes vai Ilūkstes, bet pat no kaimiņu rajona, un kādi sadraudzības rajoni no Lietuvas, Baltkrievijas un Gruzijas. Tad ne tikai pati saliņa, bet viss plašais skolas līcis bija ļaužu, telšu un mašīnu pilns. Tie tad laikam bija un paliks lielākie sarīkojumi visā saliņas vēsturē uz visiem laikiem, kuriem līdzīgu diezin vai kādreiz vairs būs.

Miliči no visas apkārtnes

Pirms jebkura sarīkojuma vajadzēja būt referātam, t. i., priekšlasījumam, ne īsākam par stundu vai pat divām… Vienalga, lai kāds arī būtu sarīkojums, kaut vai Blaumaņa ‘‘Skroderdienas”, tādās reizēs no visas apkārtnes tika savilkti miliči. Pat dažas mašīnas ar Lonē stāvošajiem zaldātiņiem. Sargāt un iejaukties jau parasti nebija vajadzības, un pogainie vīri vai nu bariņos klaiņoja apkārt, vai atlaidušies kaut kur zvilnēja. Tos pāris kaušļu vai pārāk piedzērušos plenderus itin labi arī vietējie aizvāca. Tomēr pavisam cita lieta, ja uniformas rēgojas ik uz soļa un viņu savstarpējā saruna krievu valodā skan ik uz soļa. Tāpat jau netrūka pa kaktiem miermīlīgu jautru kompāniju, kas, vakara gaitā iesilusi, aizvien skaļāk uzdziedāja, netrūka arī brīvbiļetnieku pretējā upes krastā, Kundrātu pusē.”

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Neretas Sudmalu saliņa laiku lokos

Kategorijas