Neretas Sudmalu saliņa laiku lokos

2021. gada 16. jūlijs 00:00

Pēdējie Neretas novada svētki izskanējuši. Taču vietas un cilvēki paliek. Saglabājam vecās un veidojam jaunas tradīcijas. Neretas kultūras nama direktore Inita Kalniņa auklē ideju iedibināt jaunu tradīciju — Neretas Sudmalu saliņas svētkus. Tie varētu notikt katru vasaru — jūlija pēdējā sestdienā. Šogad neretieši gatavojas pirmo Sudmalu saliņas svētku svinēšanai.

Izskanējis Neretas novada laiks. Taču senu patiesību izteicis Jānis Rainis: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!” Nereta paliek pārmaiņās. Un cilvēki paliek pārmaiņās. Šeit vietā Andreja Pumpura vārdi: “Mainies uz augšu!” Bijām pieraduši pie Neretas novada svētkiem. Nedrīkst ikdienā palikt bez svētkiem, jo tad dzīve kļūst pelēka. Svētki darbdienai piedod krāsas. Šogad pirmo reizi Neretā notiks Sudmalu saliņas svētki. Tā būs jūlija pēdējā sestdiena. Un, ja izdosies, kļūs par mūsu tradīciju. Tādēļ neliels ieskats Neretas Sudmalu salas kā sabiedriskās atpūtas vietas vēsturē.

Cik runā ar neretiešiem senioru gados, tik dzirdi: “Kad mana vecāmāte bija jauna, tad jaukajā Sudmalu salā dancojuši…” Mans vectēvs stāstīja, ka viņa vectēvs toreiz savā jaunībā jaukajā Sudmalu salā izrīkojumā saticis… Turklāt tas notiek jau no Latvijas brīvvalsts gadiem. Tādēļ pateikt, cik sen Sudmalu salā zaļumu svētki rīkoti, tagad vairs nav iespējams.

Pieaugušo nostāsti — “Zaļajā grāmatā”

Jānis Jaunsudrabiņš pirmo reizi apzināti vēlas apmeklēt zaļumu svētkus Sudmalu jaukajā salā vasarā, kad viņam rit desmitais dzīves gads un otrā ganu vasara Valašiņās. Tātad tas ir ap 1887. gadu. Balle notiks vasaras vidū. Valašiņu un apkārtējo māju saimnieku dēli, puiši uz dziedāšanas mēģinājumiem Ķesteros staigā jau no Vasaras svētkiem. Tiek solītas tautasdziesmas Neretas jauktā kora sniegumā, dejas pie kara orķestra skaņām, bufete, mākslīga uguņošana.

Solītos pasaules jaukumus zaļumu ballē Ievas Jancim neredzēt, lai kā mazā ganiņa sirds ilgojas tur būt. Iemesls pavisam vienkāršs — nav ganam to 10 kapeiku, kas bērniem jāmaksā par ieeju zaļumu placī. Tādēļ vēlāk Jānis Jaunsudrabiņš šo notikumu “Zaļajā grāmatā” aprakstīs pēc vēlākiem pieaugušo nostāstiem: “Neretas sudmalu jaukā sala! Līdz tam neviens šo upes līkumu, ko iežogoja pa labi jaunupe, pa kreisi vecupe un kur vairāk nekā nebija kā gar ūdens malu pelēkie elkšņi, rets ievu krūms un vidū ne visai liels zāles laukums, nebij iedomājies saukt par jauku, bet tagad, kur tas tā bij nodēvēts uz simtām krāsainām lapām, kas tika izplatītas pa visu pagastu un ārpagastiem, sudmalu sala paturēja šo apzīmējumu uz visiem laikiem… Sudmalu galā, kur šaura zemes strēmele šķir vecupi no jaunupes, pakrēslī sēd divi vīri, cienīgi saimnieki, un pārdod ieejas biļetes līdz ar mazām svētku nozīmītēm… Ik dziesmas beigās aplausi nāk arī no Kundarātu pakrastes, kur sasēdušies vai simts bezbiļetnieku. Kārtīgie apmeklētāji, ko sauc par publiku, pagriež galvas uz piekalni un sevī nodomā, ka tiem tur vajadzētu vismaz klusēt…, bet publikas un svētku rīkotāju nenovīdība nebūt neierobežo tur to ļaužu prieku. Viņi dzird mūziku un dziesmas ne sliktāk par tiem tur lejā…”.

Iespējams, no šīs balles Sudmalu sala kļuva Neretas muižas apgabala un apkaimes pagastu ļaudīm par iemīļotu sarīkojumu vietu ik vasaru.

Spēlē vācu muzikanti

Nāca un gāja 19. gadsimts, mainoties uz divdesmito. Aizviļņoja 1905. gada revolūcija ar sapņiem un atplūdiem. Kā barga auka šurpu turpu pārvēlās Pirmais pasaules karš ar bēgļiem, vācu un krievu okupāciju, Latvijas brīvvalsts nodibināšanu. Zaļumballes reti, bet tomēr notika Sudmalu salā arī vācu okupācijas laikā, jo jaunajiem gribējās dzīvot, satikties, padziedāt un izkustēties dejas solī. Rakstnieks Jānis Veselis par 1918. gada vasaru Neretas pagastā autobiogrāfiskajā romānā “Teiksma par manu mūžu” raksta: “Vasaru jaukajā Sudmalu salā notika vienreiz zaļumi. Spēlēja vācu kara muzikanti. Bēgļu jaunatne alka tuvināties, iepazīties, mīlēt. Rīkoja arī mazākas balles (“klubas”) mājās, bet tās vajāja vācu žandarmi. Zaļumos man neveicās, vispār man neveicās tai lietā, kas katram jaunietim galvenā: mīlestībā…”

Cīniņš salas dēļ

Pamazām atgriezās vīri no frontes, bēgļi no svešiem ceļiem, saimnieciskā dzīve sāka ieiet sliedēs un ritēt savu ceļu. Pienāca laiks sakārtot valstiskās, politiskās, kultūras dzīves lietas arī Neretas pagastā, lai varētu sākt saimniekot ražīgāk. Par šo posmu atmiņās grāmatā “Mēs — neretieši” stāsta Jānis Salenieks, pieminot, ka “1922. gada rudenī notika pagasta amatvīru vēlēšanas. Par pagasta priekšnieku ievēlēja Pēteri Brūveri. Viens no pagasta aktuāliem jautājumiem bija koppienotava, jo pagastā tādas vēl nebija. Tādēļ patērētāju biedrības sapulcē pieņēma lēmumu pieprasīt Zemes ierīcības komitejai koppienotavas ierīkošanai Sudmalu krodziņu ar zemes gabalu tam līdzās…” Iznācis liels stīviņš ar dzirnavnieku Krajevski, kas tikko bija dzirnavas nopircis no agrākā īpašnieka Meijersona, kurš savukārt tās rentēja jau pirms kara no grāfa Šuvalova. Cīniņš iznācis arī Sudmalu salas dēļ, kuru Krajevskis gribēja noturēt pie sudmalām. Bet, tā kā sala gadiem ilgi lietota zaļumballēm, tad to 1923. gadā ar Zemes ierīcības komitejas lēmumu piešķīra pagasta sabiedrībai. Pēc šī lēmuma Sudmalu salā tika uzbūvēta vasaras skatuve un 10. jūnijā tās celtniecību pabeidza. Zemes ierīcības komitejas lēmumu Neretas pagasta valde nostiprināja 3. jūlijā, apstiprinot Sudmalu salu kā parku sabiedriskiem pasākumiem.

Jaunajā valstī pamazām vien uzplauka kultūras dzīve. Arī Neretā bija dziedātāji un kori. Vai bez mēģinājumiem jaukajā Sudmalu salā neretieši spētu sagatavoties tā, lai kopš 1925. gada desmit reizes piedalītos Jāņu dienas sadziedāšanā Vīgantes parkā pie Staburaga?

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Neretas Sudmalu saliņa laiku lokos

Kategorijas