Mūsdienu Vinsents van Gogs un vietējais kolorīts

2021. gada 16. jūlijs 00:00

358

Mūsdienu Vinsents van Gogs un vietējais kolorīts

Šonedēļ Jaunjelgavā norisinās mākslinieku plenērs “Vasaras krāsas”. Tajā piedalās 13 radošas personības no Jaunjelgavas, Pļaviņām, Viesītes, Jelgavas, kā arī Jūrmalas un citām vietām.

Gleznotājai viesītietei Ligitai Caunei ir liela pieredze plenēru organizēšanā, un arī šis nenotika bez viņas piedalīšanās. Ligita stāsta, ka šoreiz dalībniekiem vienīgā prasība bija — jābūt vakcinētiem. Tāpēc, lai sapulcinātu lielāku dalībnieku skaitu, uzrunāja ne tikai Jaunjelgavas puses, bet arī attālākus māksliniekus, tajā skaitā no Jelgavas un Jūrmalas. Viens no viņas pirmajiem darbiem šajā plenērā tapis, iemūžinot kuģīti “Balta kaza”. Ligita arī teic, kādam divās dienās top viena glezna, citam dienā divas. Nav nosacījumu, plāna, katrs darbojas pēc savām spējām un noskaņojuma. Pēc izstādes, kuru atklās šodien, katrs vienu gleznu, sauktu arī par “maizes bildi”, dāvinās Jaunjelgavas novadam.

Sagriezts pirksts un draudi ar brigādi

Mākslas zinātnieks Māris Brancis ir Jelgavas mākslinieku biedrības vadītājs. Viņš teic, ka Jaunjelgavas puse māksliniekus pievelk ne tikai ar vecpilsētu, bet arī Daugavu, kas darbos ienes īpašu noskaņu. Šīs vasaras karstums savu nospiedumu atstājis ne tikai uz darbiem, bet arī mākslinieku ikdienu. Mākslas akadēmijas 2. kursa students Alberts Miķelsons, gluži kā sendienās gleznotājs van Gogs, sevi savainojis ar nazi. Griezums gan nav ausī, bet kreisās rokas pirkstā. Esot mēģinājis nokasīt krāsu paleti, neveikla kustība, un nācās doties pēc palīdzības pie mediķiem. Kāds cits mākslinieks saķēris saules dūrienu un šajās dienās atpūšas. “Gleznojot man vajag aukstu kokakolu un cepuri galvā. Karstums netraucē,” saka Alberts. Viņš arī stāsta gluži vai anekdoti no dzīves. “Gleznoju kādu apskretušu namiņu. Tuvojas pusdienlaiks. No mājas sētas puses iznāk aizdomīga izskata saguris vīrs un sāk iebilst, ka es iedrošinoties gleznot privātīpašumu! Lai es parādu papīru, ka esmu saskaņojis gleznošanu ar nama saimnieci (viņu pirms tam biju saticis, un norunājām, ka gatavo bildi aizsūtīšu uz telefonu).” Taču vīrs nelicies mierā, draudējis izsaukt brigādi (acīmredzot domājis policiju). “Ar laiku šie notikumi pārklājas un atceries tos jau ne ar sliktām atmiņām, bet kā leģendas,” smej Alberts. Viņa tēvs, kas ir grafiķis, mēdz strādāt Vecrīgā un stāstījis, ka pirms “kovida” vakaros labāk bija nestrādāt, jo, nedod die's, uzradīsies kāda iereibušu britu vecpuišu ballītes kompānija.

Beidzot kopā un var mālēt

Iespaidos par plenēru dalās arī arhitekts Arnis Ozols. Viņš saka, pirmo reizi apstājies Jaunjelgavā. Cauri skriets bieži. Par gleznošanu karstumā teic — mostos ap pieciem rītā, divas stundas pastrādāju dabā, nofotografēju kadru un darbu turpinu darbnīcā. “Kad noskaņa noķerta, tad var radīt,” saka Arnis. Arī viņam savs stāsts par vietējo publiku. “Kāds vīrs visu laiku staigāja garām un briesmīgi slavēja, cik esot skaisti, lai gan vēl neko īsti nebiju paspējis uzzīmēt.” Līdzīgi gadījumi bijuši Vecrīgā. Tur gan garāmgājēji apstājas un sāk mācīt, kā pareizi gleznot.

Māksliniece jelgavniece Kate Seržāne Jaunjelgavai garām braukusi pērn, un ar to pieticis, lai šogad piekristu piedalīties te rīkotajā plenērā. Pirmā glezna tapusi, kā viņa saka, ar fantastiski skaistu māju — bijušās Uzvaras, tagad Magdalēnas un Jelgavas ielas stūrī. Lai gan sākumā bija noskatījusi citu objektu, gleznošanai traucēja celtniecības sastatnes.

“Karsti, bet mums patīk. Beidzot atkal esam sanākušas kopā un varam mālēt,” saka Jaunjelgavas Kultūras veicināšanas biedrības vadītāja Vaira Lejniece. “Karstums iedod dienvidu zemju noskaņu, kā būtu Itālijā, Grieķijā vai Marokā. Tāpēc arī darbi sanākuši ļoti saulaini.”

Staburags.lv ARHĪVS

Mūsdienu Vinsents van Gogs un vietējais kolorīts

Kategorijas