Pagājusi kā viena diena

2021. gada 16. jūlijs 00:00

Skaistajā vasaras viducī dzīves jubileju svin aiviekstiete Ausma Platkoja. Šogad viņai jau apaļie 80.
Mācās no jauna

Ausmas dzimtā puse ir Vietalvas pagasts, un viņa nāk no plašās Rempju dzimtas. Dzimusi un pirmos gadus aizvadījusi vecvectēva celtajās mājās. Tas bija kara laiks, no kura mazā meitene neko neatcerējās. Prātā gan palikusi krievu ģimene, kuru vācieši kā gūstekņus veda uz Vāciju, un gadu nodzīvoja viņu mājās. Ausma sadraudzējās ar tās dēlu Anatoliju, un, kā stāstījuši vecāki, četru gadu vecumā diezgan daudz jau pratusi krieviski.

Visu mūžu gan jāsadzīvo ar citām atmiņām — izsūtīšanu uz Sibīriju 1949. gadā. Tolaik mazajai Ausmai bija septiņi gadi, otrai māsai nedaudz pāri trijiem un jaunākajai pusotrs gads. Izsūtījums ģimeni un plašo radu saimi skāra plaši — 17 cilvēkus, tā ka nebija, kas pat atbalsta no dzimtenes. Lai arī krievu valoda iepriekš iepazīta, tā bija piemirsusies un Sibīrijā nācās mācīties no jauna.

— Skolā pirmās četras klases pabeidzu sādžā, kur dzīvojām, bet 7. klasi tālāk centrā. Uz to bija jāiet kājām, šķērsojot upi. Tilta nebija, un labi, ja kāds pārveda pāri, bet ziemā gājām pa ledu. Gribēju mācīties vidusskolā, bet tā bija tālu, tāpēc vajadzēja strādāt, un tiku aitu fermā. Tā četrus gadus katrs savu lopiņu grupu vasarā ganījām, ziemā barojām, saņēmām jērus un uzmanījām, lai nenosalst. Līdz ar to visu ziemu dzīvojām kūtī, — stāsta Ausma. Savu atmiņu stāstu par Sibīrijas laiku viņa savulaik jau uzticējusi laikrakstam “Staburags”.

Kā viena ģimene

Mājās no izsūtījuma nepārbrauca visi. Ausma ar ģimeni atgriezās 1960. gada 20. jūnijā — tieši pirms Līgosvētkiem, dodoties uz tēva dzimtajām mājām Bunduļkrogā, Aiviekstes pagastā. Vēlāk pārcēlušies uz Gostiņiem, un dzīvots arī Pļaviņās. Vecākiem bija iespēja sākt būvēt māju Aiviekstes pagasta Kriškalnos, kur Ausma dzīvo joprojām.

Vairākus gadus jubilāre nostrādāja stikla fabrikā Gostiņos, tad tirdzniecībā gan Pļaviņās, gan Aizkrauklē, tad 25 gadus Ceļu pārvaldē (tagad “Latvijas Autoceļu uzturētājs” — aut.). Šī darbavieta visspilgtāk un sirsnīgāk palikusi atmiņā. Ļoti laba vadība, attieksme un kolektīvs.

— Kad auga bērni un vajadzēja strādāt, bija grūti, jo ar visu pašiem vajadzēja tikt galā. Abi ar vīru uz kino pat kopā nevarējām aiziet. Darbs tirdzniecībā nebija viegls, un saimniecības preču veikalā muskuļus uzaudzēju kā sportistam, cilājot smagās kastes ar naglām. Vēlāk gatavo apģērbu un vietējā universālveikalā bija citādāk. Tad aizgāju uz mēbeļu veikalu Aizkrauklē, kur jau strādāja mamma un mani atbalstīja, kad vajadzēja brīvdienas vai agrāk aizbraukt mājās, jo meita bieži slimoja. Ilgi gan nobraukāts uz Aizkraukli, kas nozīmēja rēķināties ar transportu, bērni jānogādā bērnudārzā, jāpabaro un jāaprūpē. Kad paziņa piedāvāja darbu Ceļu pārvaldē par noliktavas pārzini, sākumā šaubījos, bet tagad noteikti esmu priecīga, ka to pieņēmu. Turklāt pēc veikaliem man bija labāks darbalaiks, un vīrs priecājās, ka beidzot būs kārtīgas vakariņas, nevis tikai kaut kas uz ātru roku pagatavots, — stāsta Ausma.

Kopā ar darbabiedriem devušies tālākos un tuvākos ceļojumos, piedalījušies ikgadējās uzņēmuma sporta spēlēs. Kā viena ģimene.

Pēta brunčus

Kad sākusi strādāt pārvaldē, vadītājam teikusi, ka latviski viņa runā, bet rakstīt ir grūti. Pēc Sibīrijas dzimto valodu vajadzēja mācīties gluži no jauna. Ausma atceras, ka ar māsām mājās savā starpā ilgi runājušas galvenokārt krieviski. Pirms Latvijas neatkarības atgūšanas mācībās un arī darbā visa dokumentācija bija krievu valodā. Sarunā itin veikli mijās abas valodas.

— Man ir glīts rokraksts, un, kad rakstīju krieviski, tas tik skaisti un līdzeni vedās. Kad sāku rakstīt latviski, man prasa, kas to rakstījis?! Kā pirmziemnieks! Vēlāk jau iemanījos labāk. Arī daži vārdi bieži vien iespruka no krievu valodas. Dažkārt ilgi bija jāpadomā, kā pareizi kāds vārds jāraksta — garumzīme der gan tur, gan tur vai var bez tās iztikt? Reizrēķinu gan joprojām protu tikai krieviski, jo latviski jau to nemācījos, — saka Ausma.

Neskaitot Sibīrijas laiku, Ausmai ir 53 gadu darba stāžs un pensijā aizgājusi neilgi pirms 70 gadu jubilejas. Tomēr arī tad dīkā nesēdēja un aktīvi iesaistījās biedrības “Pļaviņu tautskola”, senioru biedrību “Daugavas rīts” un ‘‘Ābeļziedi” darbībā un aktivitātēs. Tagad tas viss saistībā ar pandēmiju apsīcis, bet arī gadi jau visiem bagātīgi. Kad vēl bija iespēja, devusies uz teātra izrādēm un koncertiem. Citiem vaļaspriekiem dzīvē nebija daudz laika. Mamma bijusi laba rokdarbniece, bet pati vairāk adījusi zeķes, Sibīrijā gan šuvusi un izšuvusi. Kad atgriezusies Latvijā, sievas pat veikalā pētīja viņas šūtos brunčus. Dzīvē pirkts arī daudz grāmatu gan latviešu, gan krievu valodā. Visas gan nav bijis laika izlasīt.

Bērnus izskolo

Ausma neklātienē tomēr pabeidza vidusskolu un tehnikumu, apgūstot rūpniecības preču prečzinību. Māmiņa teic, ka pašai skoloties daudz nav iznācis, bet prieks par bērniem. Vecākais dēls Normunds ir jurists un dzīvo Rīgā, otrs dēls Jānis studējis un apguvis vairākas svešvalodas, šobrīd strādājot par tulku Briselē. Meitai Evitai ir divas augstākās izglītības. Sākumā studējusi ekonomiku un uzņēmuma vadību, bet vēlāk arī pedagoģiju, jo strādāja skolā Vaivaros. Tagad ir cits darbs, bet turpat.

Ar vīru Jāni iepazinusies ballē Pļaviņās. Nākamgad abi svinēs 55 gadu kāzu jubileju. Viņš visu mūžu nostrādājis par elektromehāniķi dzelzceļā. Ne tikai ģimenē, bet arī visā dzimtā Jāņu ir, ka biezs — vīrs, dēls, kurš dzimis Līgo vakarā, vectēvs, tēvs, māsasvīrs, kurš arī dzimis Līgosvētkos, mammas brālis un viņu vecākais dēls. Arī kāzas viņai bijušas Jāņos.

— Kad piedzima otrs dēls, gribēju citu vārdu, bet visi apsveica ar Jānīti. Mamma teica, lai ir, un tā palika, — saka māmiņa.

Laiks aizskrējis

Pēc sarunas ar Ausmu saprotu, ka dzīves būtiskākie brīži saistās ar vasaru, bet viņai tomēr patīk vēsāks laiks. Par izbrīnu citiem, arī ziemā viņa nemēdz tuntulēties. Šobrīd valdošais karstums viņai ir par daudz. Dzīves jubileja gan iegadās šajā laikā — pašā vasaras viducī. Sagaidot apaļo dzīves jubileju, Ausma pati brīnās — pa kuru laiku?

— Atceros, kad bijām atgriezušies no Sibīrijas, mammai bija 38 gadi. Viendien viņa sēdēja un runāja — tik daudz jau gadu, bet dzīvē nekas nav īsti redzēts. Arī man savos 18 gados tas šķita jau liels vecums! Nemaz neticējās, ka arī pašai var būt tik daudz un pat vēl vairāk, — saka Ausma.

Vai pašai izdevies dzīvē ko daudz redzēt? Jubilāre smej, ka nē! Dzīve pagājusi kā viena diena, tomēr kopumā laba.

Staburags.lv ARHĪVS

Pagājusi kā viena diena

Kategorijas