Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 16. jūlijs 00:00

(6. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

Vietējie nesaprot, ka mēs nemākam lasīt simbolus. Un, ja ejam pakaļ tam savam piegādātajam ēdienam uz pirmo stāvu, vai mēs nepārkāpjam “karantīnu”?

Pagaidām gan “jāatkož” interneta sistēma. Mēs kā jau akmens laikmeta cilvēki nemākam ne QR kodus ielikt tur, kur nepieciešams, nekā. Turklāt mums pat īsti nav rīku, ko varētu lietot darbā — viena pildspalva un daudz neizlietotas enerģijas. Mums visi mēģina lietas apskaidrot tā, kā mēs saviem vecvecākiem varētu skaidrot, kā ieslēgt “kompi”. Tomēr, kad sāksim strādāt, arī dzīvošanas izmaksas mums tiks nosegtas. Katrā ziņā grupiņas un bērni ir forši, un arī mēs esam radījuši labu iespaidu. Kā saka, Mandžūrija ciet būs ilgi, un mums vajag kādu variantu. Un varianti vienmēr atrodas!

Turpinām iepazīt un arī uzjautrināties par Ķīnu. Rozetes te ir pavisam randomās vietās — piemēram, skapī vai zem gultas, kur nevar aizsniegt. Visi ļoti atklāti runā par naudu vai par caureju. Tad aizsalst balkona durvis, jo ir tieši tik auksts.

Kopā 21 diena karantīnā. Nav maz. Nemaz negribas domāt par vēl 14 dienām. Tad gan prasīsim pēc likuma, kas ko šādu izskaidrotu. Tikmēr sekojam līdzi tam, kas notiek Ķīnā. Dažas provinces izsludinājušas naudas atlīdzību tiem, kas ziņos par pārkāpumiem, kas saistīti ar ārzemniekiem, — par to, ja viesnīcā nepareizi reģistrēts ārzemnieka vārds, ja ārzemnieks valstī veic aktivitātes, kas neatbilst tā vīzai (piemēram, ar tūristu vīzu strādā), utt.

Tupinām vairāk iesaistīties skolas dzīvē. Lai arī tie paši ārzemju skolotāji vienmēr lepni stāsta, ka nodarbībās viņiem tiek piešķirts ķīniešu skolotājs, kas var palīdzēt, patiesībā ir tā, ka tas ārzemnieks tiek piešķirts ķīniešu skolotājam, jo tas “bildē ienāk” tikai tad, kad ķīniešu skolotājs bērniem pateicis to, kas notiks, un bērni ar savu ķīniešu skolotāju paliek ilgāk, lai tas izskaidro, kas tad stundā noticis. Reāli — ķīniešu skolotājam tiek piešķirts “baltais”, ar ko bērni vienkārši spiesti runāt angliski.

Uzzinām arī daudz par Ķīnu. Iekšējās Mongolijas reģions, kur mēs esam, vienmēr cīnījies ar tuksnesi. Smiltis aprakušas dārzus, ieputinājušas mājas. 1999. gadā Ķīna sāka vērienīgu programmu “Grain for Green”, kas paredzēja plūdu un augsnes erozijas mazināšanu un novēršanu. Tas kļuva par lielāko ekoloģisko projektu cilvēces vēsturē, iesaistot 124 miljonus cilvēku 25 provincēs. Jau viena trešā daļa no tuksneša Iekšējā Mongolijā ir apstādīta zaļumiem! Arī rīsus Ķīnā māk audzēt tā kā nekur citur pasaulē. Te tiek iestādīts un iegūts vislielākais daudzums rīsu uz noteiktu teritoriju! Ķīnieši savā jaunajā hibrīdrīsu audzēšanas tehnoloģijā apmāca visu pasauli! Pandas ir viens no Ķīnas simboliem. Arī tās, ja senāk bija uz izmiršanas robežas, nu ir savairojušās Arī to ķīnieši nu māca visapkārt pasaulei! Viņi ar 3D printeri taisa mājas. Daudzstāvu ēku nu iespējams uzcelt nedēļas laikā ar tikai trīs strādnieku palīdzību. Pagaidām tas gan notiek tikai Šanhajā. Tomēr Ķīnas 3D printeris par 50% samazina ēku celšanas izmaksas, printeris utilizē arī būvgružus, pat no citām nojauktām ēkām. Pasaulē vienīgā 3D printeru firma, kas var komercializēt 3D printēšanu, ir Šanhajā. Tai ir vairāk nekā 200 patentu Ķīnā un 25 ārzemēs. Vispār Ķīna ir kas nepārspējams. Te ir tāds attīstības līmenis kā nekur citur pasaulē! Te notiek ļoti daudz kas, par ko parasti skaļi nerunā — Tibeta, uiguri valsts rietumos. Korupcija, noteikumu pārkāpšana, bargie sodi, kultūras dīvainās puses. Tieši tāpēc pavisam drīz mēs savus rakstus vairs netulkosim — ar latviešu valodu tomēr tik daudz neriskējam. Īsti jau nezinām, cik var teikt, jo te nav tāda brīvība kā citur. Paskatieties uz mums — jau otrajā karantīnā!

Bet nu tā ir beigusies. Mums teikts, ka karantīnas beigās (rītdien) jāiziet vīrusa tests. Bet kur? Vai mums pašiem uz slimnīcu jāiet? Kā mēs tur vispār orientēsimies? Vai šādi nepārkāpsim noteikumus, kas mainās pa minūtēm? He, atkal interesanti!

24. diena

Šodien atkal varam teikt, ka sākusies brīvība. Vēl septiņas dienas karantīnā pagājušas. Tās gan bija citādākas — ne temperatūras kontroles, ne testu. Bet šodien mums gan tas tests jāiziet! Patiesībā sanāk, ka uz testu ejam vienu dienu agrāk, bet paši jau to pieprasām — galu galā, ja nu rezultāti jāgaida veselu diennakti, tad pats tests jāveic dienu iepriekš, lai brīvība sāktos tai paredzētajā laikā!

Kā mums to darīt? Iepriekšējā vakarā mums paziņo — ņemiet taksi, tad piezvaniet darbavietai, tā taksistam izskaidros, kur jābrauc. Bet nu tiek teikts, ka rezultāti būs gatavi jau piecos vakarā! Tas nozīmē, ka būsim “apgriezuši” to pēdējo karantīnas dienu! Vispār mūs jau neviens šīs dienas nav kontrolējis un droši vien arī nekontrolētu. Vien tā latvieša paklausība nospēlē savu lomu.

Beidzot atkal izejam tālāk par savu istabiņu! Smejam, ka taksists noteikti nav sajūsmā, ka divi “baltie” jāved uz slimnīcu, jo te jau visi baidās no vīrusa. Bet drīz esam klāt. Priekšā divas lielas ēkas, ejam iekšā tajā, uz kuru dodas lielākais cilvēku bars. Ķīniešiem distancēšanās galīgi nestrādā — arī slimnīcā visi vienkārši gāžas virsū.

Jāatrod, kur par testu norēķināties. Tas mums izmaksā 15 eiro katram. Ieejam blakus ēkā — tur cilvēki stāv garās rindās. Slimnīcas taču tagad ir bīstamākās vietas! Mums neļauj pārvietoties ar vilcienu, bet tajā pašā laikā sūta uz slimību perēkli.

Stāvam rindā un tad uzzinām, ka šeit beidzot jārāda tas veselības kods. Pat slimnīcā bez tā koda iekļūt nevar? Kā tad slims cilvēks lai izārstējas?

Atkal zvanām savai palīdzei — visur, kur apmulsums, mēs vien izmantojam telefonu, un viss izdodas. Drīz tiekam nosūtīti pie cita lodziņa, kur mums tiek piešķirta papīra veidlapa. To ar tulkotāja palīdzību aizpildām un tad stāvam rindā. Esam satuntulējušies, un tad vietējie mūs galīgi neievēro, katrs spraucas priekšā rindā. Bet tad, kad ierauga mūsu zilās acis, uzreiz burtiski atlec malā. Citi sāk sarunu ķīniešu valodā, citi vienkārši brīnās. Mēs noteikti apturēsim visu rindas kustību. Un tā arī ir.

Pie lodziņa dāmai caur mazu spraudziņu pasniedzam telefonu un tad sākas sazvanīšanās, nesaprašanās, kārtošanās un viss cits, kas jau nu ar mums Ķīnā notiek. Tad viss nonāk līdz mūsu pases datu ievadīšanai — citi burti, nesaprotamas zīmes. Mēs noteikti neesam patīkamākie klienti, toties katra ķīnieša dienu padarām nedaudz interesantāku.

Pēc vairāk nekā pusstundas mūsu dati ievadīti, apkārtesošie smej, citi atviegloti nopūšas — beidzot mēs tikuši cauri. Ar maksājuma kvīti dodamies uz nodalījumu ēkas ārpusē, kur veidojas rinda. Tā gan kustas ļoti ātri, un nepaspējam pat uzspiest pareizo numuru, kad jau mūsu kārta pa vienam ieiet mazā istabiņā, apsēsties, atvērt muti un aiziet. Jā, siekalu tests, mūsu 11. tests Ķīnā. Kopumā esam veikuši jau 13 vīrusa testus! Tikai pēc tam darbiniekiem pie auss piespiežam telefonu, lai caur mūsu palīdzi uzzinātu, ka uz šejieni jāatgriežas piecos vakarā — tad būs rezultāti.

Šodien ārā -20, bet tiek teikts, ka sajūtas kā -30. Pēc rezultātiem dodamies kājām, jo vienkārši tāds prieks kustēties! Skropstas līp kopā, arī telefons atsakās darboties — tas nesaprot, kur to esam atveduši. Ielas tiek cītīgi tīrītas, bet te atrodas arī motociklisti un riteņbraucēji. Pat -20 grādos.

Nonākam pie slimnīcas stundu agrāk, mūs atkal aizsūta uz citu ēku. Apsargi nezina, ko ar mums darīt, bet atkal tiekam galā ar telefonu. Mūs ieved slimnīcā, pieved pie īpaša aparāta, ar ko paši noteikti nemācētu rīkoties, un tā saņemam testu rezultātus. Negatīvi. Citādāk nemaz nevar būt! Bet nu tik bieži mūs testē, ka liekas, meklēs, kamēr atradīs!

Priekšā interesants laiks. Sāksim mācīt tiešsaistē. Vai brauksim uz Mandžūriju? Nezinām. Mūsu vīzas derīguma termiņš beidzas pēc piecām dienām — tā vietā mums būtu jābūt uzturēšanās atļaujai, ko nevaram saņemt, jo vienkārši viss ir ciet. Skolā saka, ka varbūt Mandžūrijā mums nebūs vēl viena karantīna. Bet tam jau nevar ticēt. Mēs turpinām ik dienu mosties, gaidot jaunus pārsteigumus. Nezinām, kas mūs sagaida, kur būsim. Ir pagājis gandrīz mēnesis, un beidzot tiksim pie darba, kura dēļ te braucām!

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas