Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 9. jūlijs 00:00

(5. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)
Bet jātiek no lidostas arī ārā. Visi domā, ka esam te ielidojošie, un nevar jau ieskaidrot ķīniešiem, ka vienkārši atbraucām uz lidostu pārjautāt sev interesējošo vienkāršākā zvana vietā. Tiekam aizvesti pie īpaša lodziņa, un tur visus samulsina mūsu pases. Par ātru izvelkam savus zilos karantīnas sertifikātus, un tas saceļ pamatīgu traci. To neviens nebija gaidījis. Lai arī pietiktu ar vienkāršo kodiņu, nu sākas zvanīšana un skaidrošana. Tomēr, kad atbildam, ka ķīniešu valodā nerunājam, mums atliek vien gaidīt, un lietas atrisinās pašas no sevis. Mums jautā, kur paliksim, sakām, ka nezinām. Un viss. Mums vēl darbinieki paskrien pakaļ, lai parādītu, kur tad īsti atrast metro. Jāsaka — jauka pieredze.

Metro gan brauc lēnāk, kā citur. Atkal jādabū īpašais kodiņš, bet Arčam telefons izlādējies. Un tad nākas aizpildīt papīra veidlapu, kas aizņem ilgu laiku — jātulko taču! Bez tulkotāja te, šķiet, gan būtu ļoti, ļoti grūti. Nu gluži tā kā pagājušajā reizē, kad apmeklējām šo zemi.Tikmēr ievērojam, ka tiem, kam šis veselības kods ir, nemaz neiet vieglāk, jo tas kods, ko dabūt nevaram, nemaz nav universāls — visiem vajag arī katras iestādes īpašo kodu!

Ar metro sasniedzam pilsētiņas centru. Ārā ir mīnus 14 grādi. Ezeri aizsaluši, zvejnieks mēģina izsist āliņģi. Ieejot “McDonalds”, noskaidrojam, ka tas atvērts 24 stundas. Tātad ir variants, kur palikt. Viesnīcās mums prasa 60 eiro par nakti. Tomēr pēc ilgākas staigāšanas atklājam kādu pavisam dīvainu vietu. Tur mūs sagaida priecīgs ķīnietis un prasa 10 eiro par nakti. Droši vien nelegāli, bet forši. Mums ir istaba! Pavisam necila vieta, bet tomēr!

Un tā dodamies Hohhotā! Pilsētas nosaukums mongoļu valodā nozīmē “Zilā pilsēta”. Zilā krāsa mongoļu kultūrā ir saistīta ar debesīm, mūžību un tīrību. Šī ir Iekšējās Mongolijas galvaspilsēta, reģiona administratīvais, ekonomiskais un kultūras centrs. Hohhota ir galvenokārt pazīstama ar skaistām dabas ainavām, īpaši plašajām pļavām un priecīgām mongoļu dejām un dziesmām. Līdz ar relatīvi daudzveidīgo kultūru un neskatoties uz vidēja lieluma Ķīnas industriālās pilsētas īpašībām, Hohhotas ielas ainavā netrūkst etnisko minoritāšu elementu. Tagad šeit dzīvo aptuveni 2,5 miljoni cilvēku, tostarp 36 etniskās grupas. Te slēpjas arī sena vēsture. Cilvēks darbojies šajā reģionā jau pirms 500 000 gadu! Pēdējos gados pārtuksnešošanās dēļ pilsēta gandrīz katru gadu pieredz smilšu vētras. Bet vismaz saulīte spīd visu gadu! Šī reģiona specialitātes galvenokārt ir vērstas uz mongoļu virtuvi un piena produktiem. Komerciāli Hohhota ir pazīstama ar piena gigantu bāzēm “Yili” un “Mengniu”. Mongoļu dzēriens “suutei tsai” jeb piena tēja ir tipisks brokastu dzēriens! To gan nenogaršojam, bet pārliecināmies, ka šo pilsētiņu tiešām vērts redzēt!

Hohhota ir burvīga! It sevišķi vecā pilsētas daļa ir pasakaina! Šī ir tā neparastā Ķīnas daļa, kam ir mongoļu kultūras piesitiens! Te vērojam, kā vietējie tapina dažādus mākslas darbus, pārdod kamieļa vilnas izstrādājumus, iededzina zīmējumus audumā un daudz ko citu! Tas, ka “ražots Ķīnā” ir kas nekvalitatīvs, ir pilnīgas muļķības! Ķīnā ir tik daudz brīnumu! Un šī ir tik attīstīta nācija! Cik gan novecojis ir tas priekšstats, ka Ķīna ir nabadzīga un atpalikusi zeme!

Arča tepat nodzen savu saaugušo bārdu, un visi priecīgi mūs uzņemt savās mazajās darbnīciņās un veikaliņos. Iepirkšanās centri ir burtiski uz katra krustojuma, un esam atklājuši, ka pārtikas veikals ir katra lielveikala pagrabstāvā.

Atgriežamies savā istabā, lai uzzinātu, ka arī rītdienas lidojums atcelts. Par ko tad mēs runājām? Tas taču ir tikai loģiski! Ceļš uz Mandžūriju ar katru soli kļūst arvien sarežģītāks! Skola piedāvā mums doties uz citu pilsētiņu — Hulunbuiru. Tā būšot vistuvāk Mandžūrijai, vien divu stundu brauciena attālumā. Mēs burtiski tiekam vilkti tuvāk skolai tā, it kā šie baidītos, ka mēs mēģinām kur izbēgt. Bet mēs taču nevaram tā vienkārši kaut kur doties! Ziemeļos ir pārāk auksti, lai mēs riskētu ar naktsmāju atrašanu vai neatrašanu! Šodien mums vienkārši uzsmaidīja veiksme!

Tad skolā saka, naktsmājas būs. Bet mums uz Hulunbuiru esot jālido, jo vilcieni esot pārāk riskanti. Rītdien tā vietā, lai lidotu uz Mandžūriju, vienkārši lidosim uz Hulunbuiru, lai kas tā par vietu arī būtu. Labi. Jo tālāk, jo trakāk. Un jo jautrāk! Katru dienu jauns pārsteigums, katru dienu jauns izaicinājums!

Ceļamies un dodamies uz lidostu. Sākumā paņemam somas, kuru atstāšana lidostā mums izmaksāja vairāk nekā pati viesnīca. Lidojums uz Hulunbuiru notiek, laicīgi dodamies uz reģistrāciju, kur mums saka — par agru. Jāgaida vēl divas stundas. Mums pārprasa, vai tiešām lidojam uz Hulunbuiru? Mēs nosmejam — lidojam tur, kur mums biļetes nopirktas. Paši nekad īsti nezinām, kur kuru dienu būsim.

Tikmēr policisti jau atkal piezvanījuši skolai, lai pajautātu pēc mūsu karantīnas sertifikātiem. Liekas, tie likumsargi nevar vien mūs sagaidīt! Jāiet nodot somas. Sākumā pajautā to veselības kodu (beidzot!), bet parādām savus zilos sertifikātus, un ar to ir gana. Tad sīkas pārbaudes, kā jau lidostā, un esam pie vārtiem, paņēmuši lielos roltonus, kam te līdzi tiek doti dārzeņi, rieksti, garšvielas un pat vārīta ola. Ķīnieši olas pārdod vakuuma iepakojumos un tad ēd klāt it visam. Savukārt siera te tikpat kā nav.

Lidostā ir novietotas tādas kā kastes, kur, samaksājot trīs eiro, var iekšā klusumā pačučēt. Dažreiz tas pat varētu būt vērtīgi, jo esam vienīgie “baltie” ne tikai lidostā, bet arī pilsētā, un uzmanība mums tiek pievērsta nepārtraukti.

Drīz kāpjam lidmašīnā ar mongoļu izskata ķīniešiem. Kādai dāmai uz virsjakas ir Latvijas ģerbonis. Arča parāda sievai savu pasi, kur tāda pati bildīte virsū, un viņa sapriecājas.

Pēc divām stundām nolaižamies Hulunbuirā. Ārā mīnus 14 grādi, pieci vakarā, tumšs. Skola atsūtījusi adresi un saka, tur mums ir viesnīca. Desmit eiro. Taksistam iedodam skolas telefona numuru, lai viņš saprot, kur īsti jābrauc. Taksis ar bagāžnieku vaļā (jo mūsu somas ir pārāk lielas, lai to aiztaisītu), nogādā mūs viesnīcā. Viesnīca ir laba, skola visus par mūsu ierašanos brīdinājusi. Mēs gan bijām sapratuši, ka viss pasākums būs apmaksāts. Bet tā jau ir — pārāk bieži klausāmies visu ko, kā reāli nav. Tad, kad mums tika paziņots par Mandžūrijas slēgšanos, vajadzēja vienkārši pateikt — viss kārtībā, būsim klāt, kad atvērsieties. Viss.

Viesnīcas oriģinālā cena gan ir 60 eiro, kā rakstīts uz sienas. Varbūt skola sedz tos pārējos 50? Mums prasa dokumentus, un tiekam savā istabiņā. Ķīniešiem ir kāds fetišs ar caurspīdīgām tualetēm, bet viss pārējais ir forši. 60 eiro gan mēs nepiešķirtu šai vietai. Jāpiemin gan, ka 20. stāva istabiņai nemaz tik vienkārši nevar piekļūt. Zīmes ir saliktas neprecīzi, viena norāde saka, istabiņas atrodas aiz spoguļa. Vēlāk gan saprotam, ka tās ir vienkārši aiz stūra. Bet kamerās noteikti izskatās smieklīgi, kad Arča mēģina atvērt spoguli.

Ārā pamatīgi sasnidzis, ielas slidenas. Aizslidināmies līdz veikalam. Kādā ēstuvītē domājam nobaudīt vietējo maltīti, bet tad, kad sākam jautāt pēc ēdieniem bez gaļas, visi apmulst. Mēs vienkārši aizejam — nav ko sarežģīt situāciju. Ejam gar sarkano lukturu ielu, kur dāmas, logos izgūlušās, gaida apmeklētājus. Bet mēs gaidām nākamo dienu, nākamo piedzīvojumu.

Mostamies no ziņas, ka jāiet lejā, viesnīca grib mūs nofotografēt. Labi. Pie reizes saģērbjamies kārtīgi un ejam pilsētiņā. Neliels ieskats vēsturē! Ķīnas Republikas laikā tika parakstīts līgums starp Krievijas impēriju un Ķīnu, un tad Hulunbuira tika nosaukta par “īpašu” reģionu, kas ir tieši pakļauts Ķīnas centrālajai valdībai, bet tomēr praktiski Krievijai bija daļēja kontrole reģiona ikdienas administrēšanā. 1929. gadā Padomju Savienība lauza šo līgumu un iebruka Hulunbuirā. Savukārt pēc japāņu iebrukuma Ķīnā Hulunbuira kļuva par Japānas marioneti, un ķīnieši to neatzina. Bet pēc 1949. gada komunistu revolūcijas Hulunbuira tika pievienota Iekšējai Mongolijai, tomēr reģions ar Ķīnas Austrumu dzelzceļa starpniecību uzturēja ekonomiskās saites ar pārējiem ziemeļaustrumiem. Kultūras revolūcijas laikā vēsturiskās Mandžūrijas daļas Iekšējā Mongolijā īslaicīgi tika atjaunotas to sākotnējās provinces. Hulunbuira tika administrēta kā līga. Tagad pilsētā dzīvo vairāk nekā 2,5 miljoni cilvēku, 80% hanu ķīniešu, 8% mongoļu un citi, arī krievi.
Kā te ar laika apstākļiem? Hulunbuirā ir mitrs kontinentāls klimats. Tas nozīmē, ka ziemas ir garas un bargas Sibīrijas augstienes dēļ, savukārt vasaras ir īsas. Tieši tā, kā mums nepatīk. Vismaz saulīte gan spīd bieži, lai arī 70% no gada nokrišņiem nolīst tieši tajos trīs vasaras mēnešos.

Vakardien bijām apskatījuši “krievu ielu”, kas īpaši gan neatšķīrās no citām, vien ar milzīgu izkrāsotu lāci. Bet nu nokļūstam pilsētas galvenajā laukumā pie Čingishana pieminekļa. Tepat bļitkotāji bauda saulīti šajā milzīgajā sasalumā. Un tad ziņa: Mandžūrijas policisti teikuši, ka arī šajā pilsētiņā mums jābūt karantīnā septiņas dienas…

Ko darīt? Mums septiņas dienas karantīnā, bet jau divas esam droši staigājuši apkārt! Turklāt pēc septiņām dienām nebrīvē atkal jātaisa tests. Kā to dabūt? Iet uz slimnīcu un mēģināt tur orientēties?

Esam apmulsuši un nesaprašanā. Jūtamies nedaudz apmānīti. Skolā atvainojas, nezināja. Bet policisti, protams, var pateikt visu, ko vēlas. Tā taču Ķīna. Ēdienu mums palīdzēšot nopirkt. Un par testu — paši policisti nezinot, kā tad to veikt.

Tomēr mēs izmantojam šo brīvību — ejam lielveikalā, sapērkam ēdienu un ūdeni. Tad domājam, dīvaina tā karantīna. Vēl piecas naktis, lai ievilktu ķeksīti. Samaksājam viesnīcai par vēl piecām naktīm. Bet tad jau tas ir pārkāpums — iziešana no istabiņas! Protams, viesnīcai nav ne jausmas, ka mums kaut kāda karantīna. Vien Ķīnā to kameru daudz, tā jau varētu arī iziet ārā pastaigāt! Liekas, šajā reģionā viss notiek tieši tik greizi, cik tas varētu notikt. Vien veikalā mūs jau uzrunā: “Smotrite!” (“skatieties!” no krievu valodas). Esam tuvu robežai, aukstumā un apmulsumā. Un arī karantīnā... Vēl piecas dienas ieslodzījumā un tests, par kuru mēs neko nezinām. Vai jautrība tikai sākas?

Drīz mums paziņo, ka glābiņš būs — sāksim strādāt tiešsaistē. Sākumā jāpielāgo datori, jāpārbauda mikrofoni un attēls. Apgaismojums viesnīciņā gan ir pavājš, tāpat ir ar internetu. Nāksies kaut ko izdomāt! Skatāmies pirmās nodarbības un pēc tam aprunājamies arī ar pašiem skolotājiem. Izrādās, Mandžūrijā temperatūra nokrīt arī līdz -37 grādiem. Tas tik būs izaicinājums! Tomēr visi mūs iedrošina: šajā zemē ir forši — tāda eksotika kā nekur citur! Ķīna tomēr “strādā” pavisam citādi nekā apkārtējā pasaule. Mandžūrijā gan saslimšanas gadījumu vairāk, kā plānots. Protams, ja visiem liek testēties, tad jau šo bezsimptomu brīnumu var atrast daudzos! Un tā — 12 saslimušie. Mandžūrija tiek ierindota “vidēji bīstamajā” zonā. Visbīstamākā tagad ir kāda pilsēta netālu no Pekinas, kamēr tai tūliņ seko Šanhaja. “Slimniekus” neskaita pat ne simtos! Ķīna vienkārši visu uztver daudz citādāk.

Kā jau karantīnā — tas, kas uztrauc mūs, ir ēdiens. Vai būs pietiekami? Mums iesaka ielādēt ēdiena piegādes aplikāciju.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas