Vērts redzēt. Astoņas mazas izstādes vienā

Vērtē Līga Sudare, Mg. philol., latviešu valodas un literatūras skolotāja

2021. gada 9. jūlijs 00:00

Vērts redzēt. Astoņas mazas izstādes vienā

Kad tik ilgi ir nācies dzīvot bez iespējām apmeklēt kādu izstādi, tad vienas izstādes laikā redzēt vairāku — pilnīgi atšķirīgu gan stila, gan tehnikas ziņā — mākslinieku darbus ir vistīrākā medusmaize. Un tieši to piedāvā “Purvīša balvas 2021” kandidātu izstāde — astoņu mākslinieku darbi, kas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā būs skatāmi vēl līdz 8. augustam. Redzētos darbus pēc savas saprašanas es varētu iedalīt četrās kategorijās — interesantā māk-sla, baudāmā māksla, saprotamā māksla un, protams, arī nesaprotamā māksla.

Interesantā māksla — optiskās un asprātīgās ilūzijas

Izstādes sākums piedāvā kaut ko varen asprātīgu — mākslinieču Ievas Kraules-Kūnas un Elīnas Vītolas projektu “Mākslinieku krīzes centrs”. Jā, tas ir vesels centrs — tajā ietilpst telpiski objekti, vides instalācijas, asprātīgi apraksti, uzlaboti priekšmeti (piem., pagarināta ota, lai ievērotu distanci), kā arī citu mākslinieku neizdevušies mākslas darbi. Ir gan stūrītis, kur māksliniekam izolēties, gan mugursoma — izstāžu galerija. Cauri visam jūtama draudzīga ironija par mākslinieku paškritisko dabu, kautrību, finansiālajām grūtībām, problēmām tikt galā ar neveiksmēm u. tml. Instalācijas pamatideja ir bijusi tāda, ka visi redzamie objekti ir arī aptaustāmi un izmēģināmi, kas noteikti šim darbam piešķirtu vēl papildu dimensiju, taču diemžēl vīrusa apstākļos tas ir liegts.

Neparasts atklājums bija Valda Celma kinētiskās skulptūras “Dzīvības ritmi” un “Pozitrons”. Īpaši mani apbūra “Dzīves ritmi” — kustīga “glezna”, veido visu laiku jaunus ornamentus. Godīgi sakot, sākumā biju pilnīgi pārliecināta, ka tā ir video grafika, bet, pieejot darbam tuvu, tuvu klāt, atklāju, ka patiesībā šo kustīgo ainavu rada pavisam vienkārša divu plakņu rotācija. Īsta optiskā ilūzija! Vēl interesantākus Celma darbus padara to konteksts — lai gan darbi šķiet ļoti mūsdienīgi, izrādās, tie abi jau izdomāti un uzskicēti pagājušā gadsimta 70. gados, taču savu realizāciju pilnā apmērā sagaidījuši tikai tagad.

Baudāmā māksla — altāri tikumiem, grēkiem un mežam

Iespēja vismaz daļēji apskatīt mākslinieču dueta “SkujaBraden” izstādes “Samsāra” ekspozīciju mani iepriecināja un skumdināja vienlaikus. No vienas puses, es priecājos, ka varēju redzēt vismaz daļu no šī, bet, no otras puses, redzētais lika vēl vairāk nožēlot to, ka palaidu garām to brīdi, kad muzeji vēl nebija slēgti un izstāde bija pilnībā apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. “SkujaBraden” radītie darbi groteskā veidā apspēlē gan ļoti personīgas tēmas (piem., mātes nāvi), gan gadsimtiem un reliģijām cauri plūstošas vērtības, tikumus un netikumus. Kādam var likties par spilgtu, par atklātu, par tiešu, bet no tā noteikti nevajag baidīties, jo mākslas uzdevums taču ir provocēt, tajā pašā laikā ļaujot skatītājam uzzināt kaut ko arī pašam par sevi. Darbos ir tik daudz slēptu detaļu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, ka gribētos veltīt visu dienu, lai izpētītu katru izstādes darbu! Iespējams, es neesmu vienīgā, kas tā domā, jo “SkujaBraden” ieguva arī “Delfi” skatītāju simpātiju balvu.

Ja nemaldos, tas bija mākslas kritiķis Vilnis Vējš, kurš kādā recenzijā izteicās, ka Purvīša balvas nominantus vajadzētu dalīt divās daļās — visi citi nominanti un tad atsevišķi Rasa un Raitis Šmiti. Jā, tieši tik atšķirīgs ir viņu veikums — darbs “Atmosfēriskais mežs”. Darbs patiesībā ir māksliniecisks pētījums, kas pievēršas Šveices Alpu skujkoku mežu sausuma problēmai, apraksta to un rāda arī dokumentālos videokadros, taču darba centrālā un piesaistošā daļa ir digitāli veidots mežs, kas plūst un mainās uz divām lielām sienām skatītājam pretī. Ja “SkujaBraden” ekspozīcija ir pētīšanas bauda, tad šeit gribas vienkārši sēdēt un ļauties teju vai hipnotiskajiem skatiem. Citējot Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Dr. art. Andri Teikmani, šis darbs ir “labākais zināmais virtuālo tehnoloģiju radītais mūsdienu ainavas mākslas piemērs. Tas ir estētiski bagātinošs. Tas ir meditatīvs. Tas ļauj atgūt zaudēto harmoniju un līdzsvaru. Tas nes mieru.” Kad visi astoņi Purvīša balvas nominanti bija apskatīti, es vēlreiz atgriezos tieši šajā “mežā”, jo kāpēc gan iet ārā no muzeja, kur Rīga uzkarsusi pāri 30 grādiem, ja var sēdēt vēsā telpā un baudīt kaut ko tik skaistu un neredzētu!

Saprotamā istaba un saprotamā Aija Zariņa

Iedomājieties apmēram 20—25 gadus senu pagātni, kad aizejat ciemos pie kāda bohēmiska drauga, kuram ļoti patīk mūzika. Balto “Ikea” mēbeļu vietā ir padomju laika skapīši, “Spotify” vietā visur ir kasetes, diski un maģīši, pie sienām ir mūziķu plakāti un paša veidoti mākslas darbi, ir pustumsa, un, protams, ir mūzika. Tieši šādā istabā aicina ienākt Kaspara Groševa multimediālā instalācija “Cita istaba”, kas paslēpusies koka kastē. Istabas atmosfēra šķiet tik atpazīstama un jauka, ka paliek žēl, ka te jāuzturas vienai — pandēmijas ierobežojumu dēļ istabā vienlaikus drīkst atrasties tikai viens skatītājs.

Pavisam citādā veidā saprotama ir Aijas Zariņas māksla — balvai viņa nominēta par personālizstādi “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”. Tie, kuri kaut reizi redzējuši Zariņas darbus, var iedomāties arī šos, savukārt tie, kuri tos nav redzējuši, no stāstītā tik un tā nespēs saprast, kur slēpjas šo darbu vērtība. It kā naivi, vienkārši zīmējumi, dažbrīd pat smieklīgi savā bērnišķīgumā, taču patiesībā tie ir piesātināti ar zīmēm un kodiem, no kuriem liela daļa nolasāmi tīri intuitīvi — ja mēģinātu tos paskaidrot, tad atkal viss liktos pārāk vienkārši, lai gan tā nemaz nav.

Nesaprotamie vai nesaprastie

Izstādei, kurā apskatāmas veselas astoņas izstādes, ir arī savas ēnas puses — gribot vai negribot uztvere nogurst, tāpēc lasīt garus mākslas darbu skaidrojumus pēc kādas ceturtās ekspozīcijas galīgi vairs nav vēlmes. Taču laikmetīgajai mākslai nereti svarīgs ir tieši koncepts, tieši darba skaidrojums, bez kura skatītājs pat īsti nesaprot, uz ko skatās.

Ar Kristas un Reiņa Dzudzilo darbu “ZRwhdZ” varbūt nav tik traki, jo es pavisam noteikti zinu, uz ko skatījos — tā bija milzīga rotējoša mūzikas lādīte, kas, kā izrādās, spēlēja fragmentu no Riharda Vāgnera operas “Parsifāls”. Arī darba nosaukums slēpj tekstu no šīs operas libreta — “Par telpu šeit top laiks” (“Zum Raum wird hier die Zeit”). Bet, kāpēc tas viss un kāpēc tieši šādi, es nezinu, vienīgi sapratu, ka darbs mākslas muzejā nav uzstādīts tā pilnajā variantā, jo tas tehniski nav bijis iespējams. No aprakstiem arī sapratu, ka pirmspandēmijas apstākļos uz gigantiskās mūzikas lādītes bijis iespējams arī gulēt vai sēdēt — tā noteikti būtu pavisam cita pieredze, kā piedzīvot šo mākslas darbu.

Un pašā noslēgumā jāatzīst sava pilnīgā sakāve “augstās mākslas” kritiķu priekšā — vismazāk man ir ko teikt un vismazāk es kaut ko sapratu tieši no Purvīša balvas laureātes Amandas Ziemeles mākslas. Atceros, ka darbi no mākslinieces personālizstādes “Kvantu matu implanti” bija novietoti gan virs skatītāju galvām, gan ļoti tuvu grīdai. Atceros, ka apraksts pie ekspozīcijas bija ļoti garš un gandrīz vai zinātnisks, tāpēc ātri vien pārtraucu to lasīt, jo tik un tā nespēju īsti neko uztvert. Atceros, ka man patika tīrie krāsu toņi un lielie, pat treknie otas triepieni, taču tur arī manas spējas šajos darbos iedziļināties beidzās. Pārdzīvot par to gan netaisos — Purvīša balvas kandidātu izstāde un māksla kopumā ir interesanta tieši tāpēc, ka ieved skatītāju arī nezināmos ūdeņos, jo visu saprast būtu vienkārši pārāk garlaicīgi.

Uzziņa

◆ Purvīša balva ir lielākā un prestižākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā. Balva tiek pasniegta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kurš dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Par balvas laureātu kļūst autors, kurš saņēmis ekspertu un īpaši izveidotas starptautiskas žūrijas augstāko vērtējumu. Balvas apjoms ir 28 500 EUR (ieskaitot nodokļus).

◆ Kopumā “Purvīša balvas 2021” fināla atlasei tika nominēti 18 mākslinieki/mākslinieku grupas, kuru radošais veikums atzīts kā nozīmīgs notikums Latvijas vizuālās mākslas ainā laikposmā no 2019. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim. Izstādes kuratore ir Daiga Rudzāte.

(www.lnmm.lv)

Staburags.lv ARHĪVS

Vērts redzēt. Astoņas mazas izstādes vienā

Kategorijas