Kamēr varēs, tikmēr darīs!

2021. gada 6. jūlijs 08:48

401

3. jūlijā vārdadienu svinēja Benitas. Arī aizkraukliete Benita Malatkovska. Viņa ar savām vārdamāsām no visas Latvijas ik gadu pulcējās Benitu salidojumā. Šogad tāds būtu bijis jau 17. reizi. Ar aizkrauklieti sarunājamies, ko dod šādas tikšanās, un ne tikai par to.

Sauc vienu, galvu pagriež visas

— Kāpēc tevi nosauca par Benitu?

— Bija laiks, kad man šis vārds nelikās tīkams. Domāju pat mainīt. Bet tagad es to ļoti mīlu. Es mammai prasīju, un viņa man atbildēja, ka 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā šis vārds bija ļoti populārs. Tas redzams arī statistikā, jo tajā laikā bijis daudz Benitu. Mammas draudzenei piedzima meita, un arī viņu nosauca par Benitu. Tagad šis vārds nav populārs. Jelgavas salidojumā bija maza Benitiņa, sešus septiņus gadus veca. Ir dažas jaunietes. Pamatā esam viena vecuma, kas uz Benitu salidojumu ierodas.

— Internetā atradu, ka tavs vārds nozīmē “iemīlējusies”. Tā arī jūties?

— Jā, esmu iemīlējusies. Es mīlu savus bērnus, mazbērnus, ziedus...

— Un sevi?

— Sevi reizēm atstāju novārtā. Liekas, nav laika, gan jau paspēšu. Man patīk cilvēki, man vajag sabiedrību. Esmu dzimusi augustā, kad Saule Lauvas zīmē. Man ļoti patīk saule, gaisma. Man ļoti patīk datums, kad esmu dzimusi, — 7. augusts. Sevi mīlēt man vēl jāmācās, bet es cenšos.

— Skolās, kurās tu mācījies, darba kolektīvos esi bijusi vienīgā Benita?

— Jā. Nekur es nevienu Benitu nezināju. Darbā strādāju pie infotelefona, ja zvanītāja ir Benita, tad mana vecuma. Taču salidojumā, ja sauc vienu Benitu, galvu pagriež visas Benitas. Tad ir jocīgi, jo šķiet, ka sauc mani.

Vairāk nekā 30 vārdamāsu

— Vai zini arī, kā radusies ideja par Benitu salidojumu? Vairāk dzirdēts par Vizmu saietu.

— Latgalē Maizes muzeja īpašniece pulcē Vijas. Runājot par mūsu salidojumu, izrādās, Alūksnes pusē ir daudz Benitu. Arī Cēsīs un citur Vidzemē. Pirmais salidojums bija Alūksnē, un alūksniete Benita Jušvajeva ir mūsu patronese, kas sāka šo kustību. Neatceros, kas mani uzaicināja, bet es pievienojos no otrā salidojuma. Tas notika Jūrmalā. Katru reizi salidojums bijis citā vietā.

— Kā norit jūsu salidojumi?

— Parasti satiekamies nākamajā sestdienā pēc vārdadienas. Tas ir pasākums dienas garumā. Benita, kura organizē salidojumu, izdomā programmu, un tā ir daudzveidīga. Tā ir ekskursija pa apkārtni un tuvākajām vietām. Ļoti skaisti salidojumi bijuši Kuldīgā, Talsos, Cēsīs, Jelgavā. Esam bijušas Lubānas klānos, Bauskā, Raunā, Varakļānos, Vecumniekos, Valdemārpilī, arī pa Rīgu bijušas ekskursijas. Esam iepazinušas skaistas vietas, ģeogrāfija ir plaša. Viens salidojums bija uz kuģa. Pēdējais — 16. — bija pērn Doles salā, diemžēl uz to netiku. “Kovida” dēļ tas bija organizēts pēdējā brīdī. Diena izvēršas interesanta. Vakarā ir pasēdēšana kādā viesu namā. Laiku pavadām sarunās, pastāstām par saviem hobijiem un nodarbošanos. Pārsvarā visas esam vecmāmiņas, jauno maz. Viena Benita mums bija pāri 90 gadiem. Cerams, dzīva un vesela. Šogad bija paredzēts divu dienu salidojums Alūksnē, bet laikam pagaidām neriskēsim.

— Latvijā esot ap 1000 Benitu. Cik tev ir vārdamāsu?

— Ļoti daudz. Vairāk nekā 30. Iedibinājām vēl vienu tradīciju, un mēs, Rīgas Benitas, kādas piecas sešas, satikāmies vienreiz mēnesī. Sazvanījāmies un pasēdējām kādā kafejnīcā, katru reizi citā. Tagad arī tas paputējis.

— Ko tev devušas šīs tikšanās?

— Jaunus iespaidus. Es salīdzinu, nonāku pie kādām atziņām, ko varētu darīt citādāk. Jebkura tikšanās ar cilvēku mums ir skola. Ņem, kā tu gribi. Arī darbā. Mani kāds izlamā, jo cilvēki ir dažādi. Pēc tā izdaru secinājumus. Jebkura komunikācija vairāk vai mazāk izglīto. Pēc ekskursijām iespaidu daudz, tas ir interesanti. Kādu mēnesi ir pacilājoša sajūta, atceries, kur kas bijis. Ar laiku jau aizmirstas, un nožēloju, ka nepierakstīju. Agrāk tā darīju, nu gan vairs nē. Es darbojos arī Rīgas Aktīvo senioru aliansē (ar laiku domāju painteresēties arī par Aizkraukles senioru aktivitātēm), un bijām ekskursijā Čehijā. Cik daudz iespaidu guvu! Tikāmies ar čehu senioriem, uzzinājām daudz jauna.

Eksperimenta sekas

— Tava dzimtā puse ir Latgalē?

— Jā, Viļānos, bet piedzimu Rēzeknē. Viļānos dzīvoja vecmamma, tētis uzcēla tur māju, un mēs pārcēlāmies uz turieni. Pabeidzu Viļānu vidusskolu, tad devos studēt uz Latvijas Universitāti.

— Kā tu izvēlējies kļūt par ekonomisti?

— Dzīvē bijis daudz kļūdu, arī tā bija kļūda. Stājos ģeogrāfos. Tajā gadā bija eksperiments un vidusskolu pabeidza 10. un 11. klases, bija ļoti liels konkurss. Ģeogrāfijā dabūju trijnieku. Eksperimenta sekas bija, ka pasaules ģeogrāfiju mēs neapguvām, un tajos jautājumos biju vāja. Viļānos bija ļoti labs skolotājs — Napoleons Rudko. Es darbojos novadpētniecībā, un viņš mani bīdīja uz ģeogrāfiem, angļu valodas skolotāja — uz svešvalodniekiem. Mani tomēr vilka uz ģeogrāfiem. Likās tāda romantika, 16 gadi man bija. Interesēja arī ģeoloģija. Ekonomisti bija jauna specialitāte, un grupa nebija nokomplektēta. Man piedāvāja pāriet uz ekonomistiem. Ģeogrāfos stājos ar draudzeni, viņai bija vienalga, kur studēt, un mani pierunāja. Es aizgāju uz rūpniecības plānošanu, viņa — uz finansistiem. Mamma jau ļoti priecājās, jo negribēja, lai studētu ģeogrāfos. Profesijā strādājusi esmu, bet aizrautības nebija. Man prasījās ko vairāk, un to varēja dot ģeogrāfija.90. gados, kad sāku strādāt Naturalizācijas pārvaldē, viss bija jāapgūst no nulles, iestājos Policijas akadēmijā Publisko tiesību programmā. 20 gadu nostrādāju Naturalizācijas pārvaldē.

Mācās ar baudu

— Kā tu nokļuvi Aizkrauklē?

— Pēc sadales man vajadzēja palikt Rīgā. Vīrs bija izmeklētājs, un viņu norīkoja darbā uz toreizējo Stučku. Sāku strādāt Starpkolhozu celtniecības organizācijā (SCO). Tajā laikā man piedāvāja strādāt orgdaļā komjaunatnes komitejā, un tad es sapratu, ka ekonomika nav mans aicinājums. Policijas akadēmijā gūtās zināšanas man daudz palīdzējušas.

— Tev patīk mācīties?

— Jā. Kad studēju universitātē, man likās, ka es to vairāk daru vecāku dēļ. Vispār jau mamma gribēja, lai studēju medicīnu. Tas noteikti nebija man, kaut no medicīnas aizbēgt neizdevās. Ekonomistos bija kara katedra, un par medmāsu izmācījos. Praksē slimnīcā es nevarēju iešpricēt bērnam. Bērns raud, es arī raudu. Nāk ārsts un saka: “Špricē, tu viņam palīdzēsi!” Tas man bija tik grūti, kaut teica, ka man ir viegla roka. Toties Policijas akadēmijā es mācījos ar tādu baudu! Naktīs rakstīju kursadarbus, ieskaites. Man tā patika!

— Iznāk, trīs reizes esi studējusi?

— Latvijas Universitātē, Policijas akadēmijā un divus gadus Rīgas Tehniskajā universitātē, lai iegūtu pedagoģisko izglītību, jo citādi studentiem nevarēju lasīt lekcijas.

Pirmajā vietā Latgale

— Vairākkārt esi teikusi, ka tev patīk ceļot.

— 2000. gadu sākumā beidzu gidu kursus. Par vēlu, vajadzēja to darīt agrāk. Man nav drosmes vadīt lielas grupas. Ir apliecība, ka varu vadīt grupas uz ārzemēm, un apliecība, ka varu vadīt grupas pa Rīgu un Vecrīgu, kā arī konkrēti pa Latgali.

— Tad jau tu labi zini Rīgas vēsturi?

— Nu jau kādu laiku to neesmu darījusi. Vienbrīd Rīgas Aktīvo senioru aliansē bieži ieradās viesi, viņus vedu ekskursijās. Aizmirstas gadaskaitļi, kaut gan cilvēkiem tie īpaši neinteresē, viņiem interesē, kas noticis senos laikos, viduslaikos un mūsdienās. Sāku mācīties arī kursos par jūgendstilu, bet nepabeidzu. Ļoti smalka tā lieta. Tad, kad garās brīvdienas, tad organizēju ekskursijas darbabiedriem, pirms tam izstrādājot maršrutus. Nu jau viņi atkal noilgojušies pēc ekskursijām.

— Kas ir tavs pēdējo gadu atklājums Latvijā?

— Tā kā man Latgale tuvāka, man ļoti patīk Maizes muzejs Aglonā un tā atraktīvā saimniece. Man ir atklājums Rēzekne, “GORS”, viss jaunais, kas tur ir. Skaisto, zilo ezeru apkārtne. Piedodiet, mani Kurzeme nevilina. Zemgale man arī patīk, bet pirmajā vietā ir Latgale. Tur vēl ir daudz ko redzēt. Ļoti gribu aizbraukt uz gliemežu audzētavu, tas ir interesants objekts. Grupu gribu aizvest uz Varakļāniem, Viļāniem, Gaigalavu, Strūžāniem.

— Un kā ar ārzemēm?

— Esmu bijusi Kanādā, uz Ameriku negribu braukt, bet mana draudzene dzīvo Jaunzēlandē, viņu gan gribētu apciemot. Esmu ceļojusi pa Ungāriju, Čehiju, Itāliju, Rumāniju.

— Kanādā tu biji vēl dzelzs priekškara laikā.

— Jā. Tas bija pamatīgs šoks. Iegāju lielveikalā un raudāju. Onkulis manas emocijas nesaprata. Kas te 80. gadu beigās bija? Pēc produktiem rinda bija jāaizņem, pārtikas taloni. Tur nekā netrūka. Paplātītēs vistu stilbiņi, šķiņķīši, pērc, cik gribi. Mēs atsevišķi nopirkt neko nevarējām, jāpērk vai nu visa vista, vai nekas. Apmeklējām vietējo latviešu biedrību, onkulis gribēja, lai pastāstu par Tautas frontes aktivitātēm, taču kategoriski atteicos. Arī biedrības dāmu attieksme pret mani un tiem, kas dzīvo Latvijā, bija nievājoša.

— Kādas atziņas rodas pēc kārtējā ceļojuma?

— Tikai viena — nekur nav tik labi kā mājās. Nekur citur dzīvot negribētu, tikai Latvijā. Aizbraukt, redzēt vēsturi, kultūru, cilvēkus ir vērts. Pēdējais ārzemju brauciens bija uz Holandi, kad tur norisinājās ziedu festivāls. Tas bija tāds skaistums! Divas nedēļas sapņos rādījās. Amsterdamā sarkano lukturu iela gan nesaistīja.

Ar stila izjūtu

— Pārsvarā cilvēki tavos gados domā par atpūtu, mieru.

— Piecus mēnešus biju pelnītā atpūtā. Mani tāda dzīve iedzen tik depresijā. Tad nu ņemos sevi sapurināt. Nevaru sēdēt, rokas klēpī salikusi.

— Cik es tevi pazīstu, tu man vienmēr esi saistījusies ar eleganci. Tev tā iedzimta vai laika gaitā esi izkopusi?

— Laikam jau nācis no bērnības. Saka, Lauvām patīk skaisti ģērbties. Man patīk labi izskatīties, jo tad es labi jūtos. Kad es gāju skolā, man mamma bija dabūjusi pusgarās zeķītes ar bumbuļiem un zēni tos rāva nost. Modei es īpaši nesekoju, ģērbju to, kas man patīk un ar ko es labi jūtos. Kādreiz uzvelku apģērbu, es zinu, ka nav kaut kas labi, tad esmu nemierīga, garastāvoklis bojājas. Man ir savs stils, un man tas patīk. Vārdu raksturojumā rakstīts, ka Benitām piemīt stila izjūta, un to arī esmu novērojusi. Vispār jau tas raksturojums ir diezgan precīzs — visas Benitas ir enerģiskas, visām vajag kaut ko darīt, viņas nav sēdētājas un vaimanātājas, bet cīnītājas, darbīgas, ar saviem interesēm un hobijiem. Varbūt man vārds ir kaut ko devis?

Kustība — labsajūtas eliksīrs

— Kas ir tavs labsajūtas eliksīrs?

— Kustība. Visu laiku jābūt kustībā. Jebkurā vecumā. Līdzko saliksi rokas un apsēdīsies, tas ir punkts. Cenšos nedomāt par vainām, ārstiem tā arī saku, ka gribu dzirdēt pozitīvo, gribu zināt, vai man ir kas vesels, negatīvais tāpat zināms. Vajadzētu vingrot, bet nevaru saņemties, toties eju uz stadionu un nūjoju. Varu apiet apkārt Aizkrauklei, pastaigāt gar Daugavmalu. Rīgā ar sabiedrisko transportu cenšos nebraukt, eju kājām.

Es nemāku plānot dienu, bet man kaut kā viss izdodas. Ja brīvs laiks, nodarbojos ar kādu no vaļaspriekiem. Vasarā konservēšana, tad mazāk brīva laika. Ziemas vakaros lasu, pērļoju, nodarbojos ar dimantizšūšanu. Ja atbrauc bērni, mazbērni, labprāt pagatavoju kaut ko gardu. Jūtos labi, ja bērniem un mazbērniem viss ir kārtībā, visiem laba veselība, mājās miers un saticība. Ko mamma citu var vēlēties? Esmu lepna par mazmeitu Amandu, otra mazmeita Sanija nopietni nodevusies mācībām. Priecājos arī par jaunākajiem mazbērniem Adriānu un Artjomu.

— Kā tu pati sevi raksturotu?

— Ko es sevi daudz varu raksturot? Es nevaru būt ierobežota, man vajag darboties, palīdzēt cilvēkiem! Es cenšos izprast cilvēku problēmas. Ja esmu spējusi palīdzēt, man tas sagādā lielu gandarījumu. Ja darbā nāk cilvēki gados, uzreiz iejūtos viņos un zinu, kā tas ir. Jaunie momentā atrisinās jebkuru problēmu. Veciem cilvēkiem dažkārt vienkārša problēma, bet viņi to uztver ļoti smagi, un man gribas palīdzēt. Viņu paldies man iedarbojas ļoti spēcīgi, jauniešiem tas, iespējams, nav būtiski. Man gribas būt kustībā — kamēr varu, tikmēr daru! Nevarēšu — nu nevarēšu.

Pieturzīmes.

◆ Benita Malatkovska.

◆ Dzimusi 1949. gada 7. augustā Rēzeknē.

◆ Beigusi Viļānu vidusskolu.

◆ Latvijas Universitātē studējusi ekonomiku, Policijas akadēmijā — publiskās tiesības, Rīgas Tehniskajā universitātē iegūts sertifikāts pedagoģijā.

◆ Darbojas Rīgas Aktīvo senioru aliansē.

◆ Bērni Laine un Vilnis, mazbērni Amanda, Sanija, Adriāna un Artjoms.

◆ Vaļasprieki: ceļošana, pērļošana, dimantizšūšana, lasīšana, kulinārija.

◆ Horoskopa zīme — Vērša gada Lauva.

Staburags.lv ARHĪVS

Kamēr varēs, tikmēr darīs!

Kategorijas