Mājsaimniecība — tikai izdzīvošanai

2010. gada 21. janvāris 10:01

1946

Aija Leite Neretas pagasta zemnieku saimniecībā “Čaidāni”, līdzīgi kā vairums piensaimnieku pērn sāka mājražošanu, bet šogad, kad piena cena atkal paaugstinājusies, papildu nodarbes izdevīgumu apšauba.

Liela sieru meistare
Saimniecībā kopā ar telēm ir pāri par diviem simtiem ragaiņu. Kad piena cena saruka līdz deviņiem santīmiem par kilogramu, bija jāizlemj, ko darīt; likvidēt visu vai darboties, lai izdzīvotu. Kamēr piena iepirkuma cena bija pieņemama, mājražošana nebija izdevīga. Visus produktus — sieru, krējumu, biezpienu — izdevīgāk bija iegādāties veikalā.
Saimnieces māte reiz bijusi liela siera, biezpiena, saldējuma un citu piena produktu pagatavošanas meistare, un Aijas kundze sekojusi viņas pēdās. Vēl pirms krīzes, 2008. gadā, satiekoties ar bijušajiem kursabiedriem, iedvesmai noderējis arī paziņas piemērs – viņa visu pienu no 30 govīm pilnībā pārstrādā savā saimniecībā. No viņas uzzinājusi arī informāciju par nepieciešamo tehniku — centrifūgām, sviesta mašīnu. Sākumā visu gatavojusi pašu lietošanai, vēlāk interese radās arī paziņām. Nu jau, maza daļa — pārdesmit tonnu piena — pārtop dažādos produktos, ko pārdod arī tiešajā tirdzniecībā. No Neretas pašvaldības iznomā kiosku pagasta centrā, kurā divas dienas nedēļā saražoto pārdod.
— Tā saucamos citronskābes sierus māk pagatavot daudzi, bet gribējās iemācīties ko jaunu, — stāsta Aijas kundze, — tāpēc piedalījos “Siera kluba” rīkotajos kursos. Mīksto, cieto un puscieto sieru pagatavošanas process ir sarežģītāks, tam nepieciešami fermenti, ieraugi. Cietajiem sieriem, piemēram Holandes un Krievijas, vajadzīgs arī ilgs nogatavināšanas laiks — no 40 līdz pat 60 dienām.
Pārsteidz kvalitāte
Jautāju saimniekiem, vai produktus piedāvājuši vietējiem veikaliem?
— Tad nepieciešama nopietna ražošana, nevis kā tagad — pāris reizes nedēļā, kad ir noskaņojums, — stāsta Aija Leite. — Lai pagatavotu vienu porciju siera, kurš pēc sastāva līdzīgs Krievijas sieram, paiet trīs stundas. No malas izklausās skaisti — mājās gatavots siers, bet, lai līdz tam nonāktu, jāiegulda daudz darba, jātērē ne mazums līdzekļu.
Piena kvalitātei svarīgs ir arī tā ceļš no govs līdz patērētājam, un šajā saimniecībā par to nopietni domā, ievērojot nepieciešamo temperatūru un glabāšanas apstākļus, tāpēc pircēji ir izbrīnīti, ka šo pienu svaigu var glabāt ilgu laiku.
Pērn bijusi izdevība paviesoties kādā kooperatīvā Ķeipenē, kurā apvienotas mazās saimniecības ar vienu līdz desmit govīm un kurā ražo ekoloģiski tīrus piena produktus. Kā kooperatīvam tam piesaistīti Eiropas Savienības līdzekļi. Aiju esot pārsteidzis produktu pagatavošanas process. Viņa, gatavojot biezpienu, pievieno ieraugu, toties saimniece Ķeipenē to dara pēc senas metodes — nogaidot, līdz piens sarūgst un dabīgi — sildot — pārvēršas biezpienā. Pircēji ir arī šādi gatavotiem produktiem. “Čaidānos” lauku apstrādei minerālmēslus nelieto, tādēļ viņu piens arī daļēji pieskaitāms pie bioloģiskā, bet graudi jāiepērk no vietējiem saimniekiem, kuri tos audzē intensīvi.
PVD nav bubulis
Sarunā ar Aiju iesaistījās arī viņas vīrs Raimonds, kurš dalījās pieredzē par to, kā šāda tiešā tirdzniecība notiek Vācijā. Katrs, kurš mājās ko audzē, savu produkciju pārdod turpat pie sētas. Ar piena produktiem gan neaizraujoties, jo visu, kam nepieciešams lielāks darbs, izdevīgāk iegādāties veikalā.
Raimonda kungs noliedz arī nepamatoti izveidojušos priekšstatu par Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārāk lielo kontroli un birokrātiju. Daudz problēmu rodas saimnieka attieksmes dēļ. Ja viņš vēlas konstruktīvu risinājumu, PVD šādos gadījumos ir atsaucīgs. Ja nenotiktu pārbaudes saimniecībās, situācija kļūtu nekontrolējama — tirdzniecībā nonāktu apšaubāmas kvalitātes produkti.
Kāpēc Dūklavs mānījās?
Tā kā man, raksta autoram, šī nedēļa paies Briselē, tiekoties ar Eiropas Savienības pārstāvjiem lauksaimniecības jomā, vēlējos uzzināt, kādi būtu Raimonda kunga jautājumi Eiropas funkcionāriem. — Pirmkārt, par nodokļu piemērošanu Eiropas un valsts subsīdijām — viņš teic. — Iepriekš šie ienākumi bija neapliekamais minimums, tagad tam piemērots 26 procentu ienākuma nodoklis. Ja es pagājušajā gadā esmu izstrādājis projektu, ņemot vērā šīs subsīdijas, kāds ir šīs situācijas risinājums — vai iespējams no projekta atteikties bez soda sankcijām? Vēl vasarā zemkopības ministram uzdodot šādu jautājumu, viņa atbilde bija: — “Es stāvēšu un kritīšu par to, lai šādu nodokli neieviestu.” Bet nu vārdi nesakrīt ar darbiem, un šāds nodoklis tiks ieviests.
Cits jautājums: kā atteikties no saistībām ar Lauku atbalsta dienestu (LAD) par platību maksājumiem, restrukturizējot saimniecību? Ja es ganību vietā vēlos iesēt energokultūru — miežabrāli vai kārklus, man jāatmaksā visi iepriekšējie platību maksājumi, kuri saņemti par pļavām. Kur šī atmaksātā nauda tiks tērēta? Vai tā tiek LAD zīmuļiem vai Eiropai?
Sarunu pārtrauc ziņa, ka tikko pasaulē nācis teliņš, un Raimonds aizsteidzas viņu aprūpēt. Arī es izeju laukā. Ir auksta ziemas diena, spilgtā saule atmirdz baltajā sniegā kā atklātnēs no aizgājušajiem laikiem, jo bijām jau pieraduši pie slapjajām un siltajām ziemām. Ieeju kūtī, kur Raimonds ar fēnu žāvē tikko dzimušo telēnu. Viņš lielām acīm noraugās manī un satrūkstas no gaismas, kas rodas fotografējot.
Saimniecībā darbi rit savu gaitu, un atmiņā uzaust Edvarta Virzas “Straumēni”.
Tādi “Straumēni” Latvijā vēl saglabājušies daudzviet. Vien laika ritumā mēs tos vairs nepamanām.

Staburags.lv ARHĪVS

Mājsaimniecība — tikai izdzīvošanai

Kategorijas