Vērts redzēt. Izbaudot Latviju

Iesaka Imants Kaziļuns, laikraksta “Staburags” reportieris

2021. gada 2. jūlijs 00:00

Kas vajadzīgs, lai svētkus sarīkotu pats sev un uzreiz? Mans piemērs ir — otrs cilvēks ar līdzīgu vēlmi un automašīna. Atveru Latvijas karti, domās ievelku loku apmēram 150 km rādiusā no savas mājas, ieraugu pirmo vietu, kas mani uzrunā, un piedzīvojums var sākties. Pagājušajās brīvdienās mani uzrunāja Lubāna ezers — lielākais Latvijā. Jāatzīstas — savā samērā garajā mūžā ne reizi nebiju tā krastos stāvējis. Liku mašīnā gāzes degli, pāris tūrisma krēslu, binokli, fotoaparātu, un devāmies ceļā. Pirmā pieturvieta bija skatu tornis Teiču dabas rezervātā. Tornis ir ceļa malā, nepamanīt to nevar. Bija lietaina diena, par laimi, ne pārāk vējaina, un no torņa augšas pavērās burvīgs skats uz Teiču purvu. Redzot šo milzīgo plašumu, kas stiepjas līdz apvārsnim, domāju, cik Latvija tomēr ir liela un vēl neizzināta! Kā balva par garo kāpienu bija alnis, kas nesteidzīgi savā nodabā lēni čāpoja uz tuvējo krūmu pusi. Kā šīs vietas valdnieks un saimnieks. Lubānam tuvojāmies no Barkavas puses. Interesanta vieta ar savu lauku kolorītu. Nevienas norādes par tirdzniecības vietu, un tikai pēc pāris automašīnām pie padomju laika monstra, kas agrāk bijis tirdzniecības centrs, noprotam, ka tas varētu būt meklējuma mērķis. Veikala apmeklējums arī ir piedzīvojums — knaps apgaismojums, savāda smaka, visdažādākās preces, kā jau tādai bodītei piedienas. Pēc Barkavas nogriežoties pa labi, vairāki kilometri jāveic pa grants ceļu. Kad ceļš kļūst arvien dubļaināks un bedraināks, acīm paveras piemīlīga koka mājiņa un ceļojuma galamērķis — Lubāns. Pilns putnu balsu, lielu un mazu lidotāju, tajā skaitā gulbju un zivju gārņu. Tepat arī bariņš jauniešu, kas uz SUP dēļiem devušies izpētīt niedrēm aizaugušos piekrastes ūdeņus. Miers un harmonija. Nedaudz uzkavējušies šajā vietā, nolemjam doties uz Īdeņas pilskalnu, no kura, kā vēsta informācijas stends, paveras lielisks skats uz ezeru. Ceļā uz to novērtējam, cik sakopta un pamazām labiekārtota tiek šīs puses ezera mala. Tepat arī tūrisma informācijas centrs “Bāka”. Te ir kempings, atpūtas telpa un skatu laukums. Atsaucīgs un smaidīgs “Bākas” darbinieks kādam pārim ar bērniem rāda pīles ligzdu. Putns to ierīkojis apstādījumos un tā darot katru gadu. Drīzumā gaida izšķiļamies pīlēnus. Īdeņas pilskalns ir uz privātas zemes, bet šajā reizē piekļuve nebija liegta, bet norautās sarkanbaltās brīdinājuma lentes liecina, ka var būt arī citādi. Vai skats ir tik lielisks? Kā jau daudzviet, to aizklāj bagātīgi saaugušie koki, bet kopumā vilšanās nebija. Pāris minūšu braucienā no šejienes ir Teirumnīku purva taka. Viegli izejama arī ar bērniem, vien jāraugās, lai viņi sajūsmā neiekrīt ūdenī, jo drošības barjeru te nav. Toties ir mazi laukumiņi, aprīkoti ar sēdvietām. Laipu kopējais garums ir vien 800 metri, pārējā takas daļa vijas caur mežu.

Mājupceļā apmetamies Lubāna krastā, izlokām krēslu, iekurinām gāzes plītiņu, vārām līdzpaņemto zupu, dzeram tēju un turpinām baudīt — mākoņus, kas tālumā saplūst ar zemi, ezera plašumu un saules pielieto novakari.

Staburags.lv ARHĪVS

Vērts redzēt. Izbaudot Latviju

Kategorijas