Dalās pieredzē, lai iedrošinātu citus

2021. gada 2. jūlijs 00:00

143

Mareta Bērziņa-Meirāne ir dzīvespriecīga, dzīvi un cilvēkus mīloša sieviete un trīs bērnu mamma, kura šajā dienās atzīmē savu dzimšanas dienu. Viņas dzīves krājumā ir pieredze, kas liek trīsēt. Tā jau saka — kas mūs nesalauž, padara mūs stiprākus.

Labestība un vēlme palīdzēt
Mareta dzimusi Stučkā. Skolas gados meitene gluži kā ceļotāja pārmetās no vienas skolas uz nākamo. Mareta mācījusies Viesītes vidusskolā, 9. klasi pabeidza Zalves skolā, gadu mācījās Vecbebru tehnikumā, vidusskolu absolvēja Neretā. Sirds nevienai konkrētai skolai nav piesieta, bet par visām saglabājušās siltas atmiņas. Vēlāk Mareta ieguva uzņēmējdarbības bakalaura grādu Biznesa augstskolā “Turība”, maģistra diplomu finansēs Banku augstskolā. Tagad jubilāres ikdiena paiet starp dzīvi laukos Zalvē un galvaspilsētā. “Rīgā galvenokārt esam bērnu dēļ. Citi saka, laukos bērniem ir labāk, tomēr lielpilsēta nāk ar savām priekšrocībām, ja runa ir par bērnu pilnveidi. Vecākā meita trenējas Juglas basketbola skolā,” stāsta jubilāre. Mareta ir mamma 17 gadu vecajam Niklāvam, kurš iestājies Jelgavas Mūzikas vidusskolā, desmitgadīgajai Martai un četrgadniecei Tīnai. Esot Zalvē, jubilāre ir aizņemta ar lauku darbiem, Rīgā mamma gādā, lai bērni veiksmīgi apvienotu mācības un pulciņu apmeklējumus.

Meitene ar neparastu vārdu

Jubilāres tēta, kādreizējā kolhoza priekšsēdētāja, dzimtā puse ir Sunākstē, mamma nāk no Zalves. Maretai ir vecāka māsa, kura jau 20 gadu dzīvo ārzemēs. Par savu dzīves moto Mareta uzskata Imanta Ziedoņa rindas: “Un tādas lielas laimes nemaz nav./Ja jums to vēl,/ tad ziniet: tie ir nieki./ Ir tikai tādas mazas laimītes./ Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.” “Kaut bērnībā, kā jau vecākā, māsa mani arī mēdza apbižot audzināšanas nolūkos, tagad esam kļuvušas ļoti tuvas, māsa ļoti mīl mani un manus bērnus. Apkārtējie smej, kad saku, ka esmu introverta. Neraugoties uz to, ka bieži esmu cilvēkos, runāju publiski, man šķiet, ka esmu kautrīga. Bērnībā biju kluss, nosvērts bērns, vecākiem rūpes nesagādāju. Daudz laika pavadīju pie vecmammas Viesītē. Kā mamma esmu stingra, man nav saprotamas bērnu muļķošanās, trakie gājieni, jo es tāda nebiju,” stāsta Mareta. Jubilārei dots neierasts vārds, par ko jāpateicas vecākiem. “Padomju laikiem mani vecāki bija moderni bērnu vārdu izvēlē. Mareta ir igauņu vārds, Latvijā tā īpašnieču ir diezgan daudz, personīgi pazīstu vēl divas vārdamāsas. Mamma stāstīja, ka vārdu noklausījusi kādā teātra izrādē. Bieži gadījies, ka vārdu nepareizi izrunā, bērnībā kādā ģimenes ārsta zīmē biju ierakstīta kā Everita. Māsai ir vēl interesantāks vārds — Rometa. Viņa bija pirmā Latvijā reģistrētā ar šādu vārdu.” Labestība un vēlme palīdzēt citiem ir Maretai asinīs. “Man to neviens nemācīja, tas bija tas, ko redzēju kopš agras bērnības. Tētis nekad nevienam neatteica palīdzību, tas ir man asinīs.”

Stāsta, lai iedrošinātu

Mareta kopā ar domubiedriem pērnā gada janvārī dibināja biedrību “MmunT”, labdarības organizāciju, kas sniedz atbalstu ģimenēm, kuru bērni saskārušies ar onkoloģiskajām saslimšanām. Daudz laika paiet, uzrunājot potenciālos ziedotājus, atbalsts labās gribas realizācijai ir ļoti nepieciešams, vairāk par biedrības mērķiem un paveikto var uzzināt Facebook.com lapā “MMunT”. Mareta novērtē katru labdari, kas atsaucas aicinājumam. “Diez vai es būtu bijusi tik drosmīga, lai aizietu no ērtās dzīves, kad strādāju valsts pārvaldē par finansisti, un darītu to, ko tagad, ja dzīve nebūtu izmetusi tādas kārtis,” stāsta Mareta. Pirms desmit gadiem sievietes tolaik septiņgadīgajam dēlam Niklāvam atklāja onkoloģisku saslimšanu. Ģimenes dzīve sagriezās kājām gaisā. Ziņa radīja satraukumu, bailes, trūka un joprojām nav pietiekami daudz informācijas par bērnu onkoloģiju. Mareta nebaidās atklāties un dalīties savā pieredzē, pēc pašas piedzīvotā viņa novērtē, cik svarīgi ir neklusēt. Viņa runā, lai iedrošinātu un stiprinātu citas ģimenes, kurām arī tāds pats pārbaudījums.

Atbalsta un palīdz

“Atklāties nebija viegli. Mūsos, latviešos, sēž kāda dīvaina māņticība, uzskati, ka par to nepiedien skaļi runāt. 2011. gadā saslimšanu atklāja, terapija ilga trīs gadus. Es izvairos no saukļa “uzvara”, to man tīk dēvēt par stabilu remisiju. Par uzvarām nelemju es vai mēs, to lemj tur, augšā. Tas ir jāpieņem un jāsadzīvo, jā un tas man kā mammai būs uz visu mūžu, piedomāt, lūgt. Svarīgi saprast, ka dzīve turpinās.” Intereses dzīta, Mareta interneta meklētājā ierakstīja dēla diagnozes nosaukumu — Latvijā gadā atklāj divus līdz trīs šādus gadījumus, Krievijā dienā sešām ģimenēm tiek paziņoti satraucošie jaunumi. Viņai pašai ļoti palīdzēja kādas ģimenes stāsts un pieredze, piedzīvojot ko līdzīgu. Atbalsts, kopības sajūta un izpratne bija spēka avots, kas motivēja dalīties savā pieredzē, lai palīdzētu citiem. Runājot par medicīnu, tad ļoti trūkst emocionāli psiholoģiskā atbalsta, pie tā Latvijā vēl daudz jāstrādā, sākot no diagnozes paziņošanas līdz ikdienai terapijas laikā. Spēku dzīves pārbaudījumā deva arī sarunas ar Torņkalna mācītāju, kas ir arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas kapelāns. Ar paziņu palīdzību jubilāre uzzināja par Bruknas kopienu, iepazinās ar priesteri Andreju Mediņu un piecus gadus Bruknā rīkoja ģimeņu salidojumus. Mareta ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas vecāku padomes locekle.

Neiespringst uz maznozīmīgo

Lietas, par ko cilvēki ikdienā pukst un satraucas, piemēram, par sejas aizsargu nepieciešamību, Maretai šķiet nebūtiskas. Saslimšana ietekmēja visu ģimeni, atskatoties pagātnē, jubilāre atzīst, ka ar šā brīža viedumu dažās situācijās būtu rīkojusies citādāk. “Ir gadījumi, kad veselie bērni cieš vairāk par saslimušo. Uzmanība koncentrējas ap sasirgušo atvasi, citu vajadzības šķiet otršķirīgas. Runājot ar citām ģimenēm, kurām dzīve uzlikusi tādu pašu pārbaudījumu, nācies dzirdēt, kā veselie bērni teic, ka būtu labāk saslimuši viņi. Uzmanība, dāvanas, aprūpe — viss tiek slimnīcā esošajam bērnam. Mēs tikām salīdzinoši labi galā, jo esam liela un spēcīga ģimene. Viegli nebija, bet mēs viens otru balstījām un palīdzējām. Kā varējām, tā tikām galā. Vai tas bija pareizi pret Martu tolaik? Diez vai, mēs abi ar vīru uz maiņām pazudām slimnīcām. Kad bija ārzemju braucieni saistībā ar ārstēšanos, meitu audzināja vecvecāki. Kad terapija sāka iedarboties, dzīve pamazām atgriezās ierastajā ritmā,” stāsta Mareta.

Ticība stiprina

Grūtajos brīžos Mareta paļāvās uz medicīnu un augstākiem spēkiem, ticība un paļāvība stiprina arī šodien.

Niklāva saslimšana jubilāres profesionālo darbību lika pārvērtēt. Pirmām kārtām Mareta vēlas būt laba, klātesoša mamma, bērni ātri aug, un kopā pavadītais laiks ir liela vērtība. Bezdarbībā jubilāre gan nesēž, viņa palīdz un strādā vīra un tēva saimniecībā Zalvē.

Grūtības cilvēkus var salauzt, taču Mareta no uzliktajiem dzīves pārbaudījumiem smēlusi spēku un uz visu, kam iziets cauri, atskatās ar pozitīvu skatu. “Toreiz gulējām nodaļā, kurā nebija labierīcību palātā. Tagad nodaļa izremontēta citā līmenī, mums tādu ekstru nebija, taču neatceros neko sliktu. Pieredzētais iemācīja novērtēt dzīvi un neiespringt uz maznozīmīgo. Es varu tikai pateikties par labvēlību un visu to, ko notikušais man ir devis. Sadarbojas arī ar īpašo bērnu mammām. Atbalsts, ko ģimenes sniedz viena otrai, ir nenovērtējams. Kopība palīdz uzturēt možu garu. Grūtos brīžos cilvēkam ir tendence meklēt vainīgo, bet ko var šādā situācijā vainot? Ko tas dos?”

Sausais finansists pārtop fotogrāfā

6. jūlijā Mareta atzīmēs 43. dzimšanas dienu. Jubilejas ar vērienu netiek svinētas, ģimenei pietiek ar sirsnīgu kopā būšanu, svinībām pievienojas tuvākie draugi. Maretas vīram Uldim vārdadiena ir 4. jūlijā, abi cenšas izrauties kādam braucienam un kopīgai atpūtai. “Vīram šķiet, ka mums tepat laukos ir labi, kādēļ kaut kur braukt. Cenšos sievišķi uzspiest, lai izraujamies no ikdienas ainavas. Šogad plānojam uz divām dienām aizbraukt atpūsties uz Liepāju.”

Maretai ļoti patīk fotografēt dabu — pandēmijai ietekmējot ikdienas režīmu, sieviete rada iespēju un iestājās fotokursos. Pandēmijas dēļ apmācība pārtrūka, bet sniega bumba jau bija sākusi savu skrējienu, un tagad dabas krāšņumu jubilāre ķer caur kameras objektīvu. “Tas nekad nav bijis mans lauciņš, vienmēr esmu bijusi sausais finansists. Redz, kā cilvēki mainās!”

Pandēmija ieviesa savas korekcijas, tagad cilvēki šķeļas dažādo nostāju dēļ. “Rodas iespaids, ka man jājūtas vainīgai, ka esmu vakcinējusies. Cilvēki, kas nestāv tuvu zinātnei un medicīnai, nedrīkstētu nomelnot otra darbu. Kādēļ lai es neuzticētos medicīnai, ja tā ir tik daudz laba darījusi manas ģimenes un dēla labā? Man nepatīk uzsvars, ka vakcīnas ir tikai bizness. Kas mūsdienās tāds nav? Jauns telefons, kosmētikas līdzeklis — neviens nesūdzas par lielajām cenām, pērk, pieņem un saprot, ka tas ir bizness. Turpretī tas, ka vakcīna maksā naudu, ir kaut kas ārprātīgs. Tie, kas bļauj par kaitīgumu, laikam neapzinās, ko liek pārtikas preču grozā. Jo tālāk no zinātnes un medicīnas, jo vairāk nogāna citu paveikto. Vakcinēšanās bija iespēja izdarīt labu lietu sabiedrības labā. Kādēļ tiepties, ja es ar savu artavu varu palīdzēt veidot pūļa imunitāti?”

Staburags.lv ARHĪVS

Dalās pieredzē, lai iedrošinātu citus

Kategorijas