Gricgalē spriež par Sēlijas novada ģerboni

2021. gada 2. jūlijs 00:00

Katra mēneša pēdējā sestdiena Gricgales Medņu krogā Pilskalnes pagastā ir “Klaču sestdiena”. Šoreiz tajā piedalīties bija aicināti viena kunga ļaudis, tie, kas dzīvo vietās, kuras savulaik pārvaldījuši baroni Budbergi — Gārsenes un Gricgales muižas zemes. Uz kopīgu tikšanos ieradās arī aknīstieši, gārsenieši, dignājieši un Ābeļu pagasta ļaudis.

Bijusī Ābeļu pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ausma Bērziņa stāsta, ka baroni Budbergi šajā pusē — Gricgalē un Gārsenē — valdījuši 11 paaudzēs. Sanākušajiem viņa stāstīja par pirmajām atvērtajām skolām 19. gadsimtā, pirmajiem skolotājiem. Viņa atzina, ka, pētot vēsturi, secinājusi, ka Gricgale daudzās jomās, tajā skaitā izglītībā, bijusi priekšā Gārsenei. Pasākumā piedalījās arī gārsenietis Alberts Kraņevskis, kurš zināms kā dzejnieks un vietējais vēsturnieks.

Vēsture nav atdalāma no šodienas un nākotnes. “Klaču sestdienā” klāt bija sadarbības tīkla “Sēlija salas” pārstāvji Daina Alužāne, Jānis Dzimtais un citi. Tā kā šobrīd aktuāla ir Sēlijas ģerboņa izveide, “salenieki” sākuši iekustināt iedzīvotājus ar domu uzzināt viņu viedokli par to, kādam jāizskatās ģerbonim, ko tajā atainot.

No alu sienām līdz telefoniem

Šajā jautājumā “saleniekiem” palīdz Lolita Ozoliņa, zīmolvedības un komunikācijas eksperte, sociālo zinātņu maģistre. Pašlaik viņa strādā pie doktora disertācijas Latvijas Kultūras akadēmijā, un tā tapšana saistīta ar Latvijas pilsētu identitātes pētījumiem. Viņa piedalīsies arī argumentācijas sagatavošanai, Valsts Heraldikas komisijai iesniedzot “Sēlijas salu” pieteikumu savam ģerboņa variantam.Lolita Ozoliņa klātesošajiem demonstrēja videolekciju, kurā stāstīja par semiotikas (zinātne par zīmēm un zīmju sistēmām, to vispārīgajām īpašībām un funkcionēšanas likumībām) nozīmi ikdienā. Zīmju, simbolu, ikonu, mītu nozīmi vietas identitātes veidošanā. Viņa teic, ka, pētot šīs vizuālās identitātes, var atklāt daudz interesanta — izzināt to izcelsmi, mērķi, kāpēc tieši tās kļuvušas par vietas simbolu.

Kā pirms daudziem tūkstošiem gadu senais cilvēks vēl pirms sarunu valodas izmantoja simbolus, tos liekot uz alu sienām, tā arī tagad mēs ikdienas saziņā izmantojam, piemēram, emodži jeb emocijikonas, kas arī ir simboli.

Jākļūst par ikdienas patriotisma simbolu

Attiecībā uz tapšanas stadijā esošo Sēlijas vēsturiskā novada ģerboni Lolita Ozoliņa teic, ka ne vienmēr nepieciešama plaša vēstures, folkloras, mitoloģijas, politikas, reliģijas aspektu izzināšana, bet var vadīties no intuīcijas. Identitāte veidojas no indivīdiem, viņu domām, novedot tās līdz kolektīvam. Svarīgi apzināties arī fonētisko, valodas nozīmi.

Iesaistoties profesionāļiem, viņu vēlmes ir visu “salikt pa plauktiem”. Tomēr galvenais jautājums ir — kā pamatot, ar kādiem argumentiem, kāpēc vilks, lūsis, alnis vai lauva, dzīvnieki, kas izvirzīti Sēlijas ģerbonim līdz šim, ir visatbilstošākais Sēlijai. Tā kā novadā dzīvo dažādas paaudzes, stāstam jābūt saistošam visām. Simbols kā tāds vēl neko nenozīmē. Tāpēc nepieciešami vēstneši, kas šo stāstu aiznestu līdz pārējai sabiedrībai. Ģerbonim, tajā attēlotajam dzīvniekam, jākļūst par ikdienas patriotisma simbolu. Lielāka jēga šādam simbolam ir tad, ja tas ņemts no tautas un caur stāstu atgriežas pie tās. Turklāt šim simbolam jābūt unikālam, lai to var lietot šodien un arī pēc daudziem gadiem.

Kāds šobrīd ir sēļu noskaņojums, par kādu dzīvnieku viņi atdotu savu balsi? Lolita Ozoliņa teic, ka lielai daļai patīk ideja par vilku. Šis dzīvnieks iemieso sēļu autentiskās īpašības. Tiem, kas ir pret to, ir gan argumenti, tiesa, ļoti formāli, gan vērojama cilvēciska ietiepība. Semiotikas eksperte saka, pretestība ir normāla parādība, kura pavada no tautas nākušas idejas.

Arvīdam Kviesim ir pretargumenti vilka tēlam

Pasākuma izskaņā sanākušos aicināja izteikt savu versiju par Sēlijas ģerboni. Daina Alužāne teic, cilvēkiem jautājot par to, kam, viņuprāt, jābūt ģerbonī, atbildēs uzsvērts, ka šim simbolam jābūt unikālam, nevis iepriekš bieži tiražētam. Līdz šim Valsts Heraldikas komisijā iesniegtie dzīvnieku tēli ir lūsis, alnis, lauva un vilks. Kopienu sadarbības organizācija “Sēlijas salas”, cilvēki, kas ir organizācijas kodolā, par savu tēlu izvirza vilku kā Sēlijas dzīvnieku. Pamatojums? Vilks jāpieradina, lai viņš kļūtu par draugu. Vilks stāv un krīt par savu baru. Viņš ir savrups, kā sēlis, ar augstu izdzīvošanas spēju. Vilks neskrien pie rokas un lieki neklīst pa laukiem, dzīvo uz vietas visu gadu, neklīst pa pasauli.

No klātesošo vidus izskanēja piedāvājums ģerbonī izmantot mazo ērgli, kas Latvijā samērā reti sastopams, bet Sēlijā, īpaši Sunākstes pusē, bieži redzēts.

Nu jau bijušajam Neretas novada domes vadītājam Arvīdam Kviesim, kurš arī piedalījās diskusijās, bija argumenti pret vilka tēlu. Viņš sacīja, ka Sēlijas ģerboņa izveide jāsāk, vadoties no valsts ģerboņa. Nākamie pēc svarīguma pakāpes ir novadu ģerboņi, un to izveidē bija strikti ierobežojumi. Lielas atkāpes nav pieļaujamas. Izstrādājot Sēlijas ģerboni, tam jāierakstās kopējā kultūrvēsturisko novadu vidū. “Es neredzu, ka vilks šajā kontekstā varētu ierakstīties. Visi citi ģerboņu simboli ir ņemti no vēsturiskiem veidojumiem, kuru aizsākums meklējams 16. gadsimtā līdz ar hercogistu izveidošanos. Vilks ir pilnīgi kas jauns. Ja Sēlija izmantotu kādu no valsts ģerbonī esošajiem simboliem, vai sēļi par to nebūtu lepni?” klātesošajiem jautāja Arvīds Kviesis.

Unikāla iespēja

Daina Alužāne savukārt atsaucās uz sarunu ar Valsts Heraldikas komisijas locekli, mākslas vēsturnieci Ramonu Umbliju. Viņa uzsvērusi, ka Sēlijai jāizmanto šī unikālā iespēja, brīdis, kāda otrreiz nebūs. Viņa arī teikusi, ka saprot, cik sēļiem svarīga viņu mežonīgā daba, cik Sēlija ir atšķirīgs novads no pārējiem. Viņa ar lielu varbūtību pieļauj, ka ģerbonī netiks izmantoti jau esošie simboli. Protams, jautājums — kā uz to skatīsies pārējie astoņi Heraldikas komisijas locekļi. Daina Alužāne arī teica, ka “Sēlijas salas” sadarbojas ar folkloras pētnieci Beatrisi Reidzāni, kura ir izveidojusi monogrāfiju par vilka tēlu latviešu tautasdziesmās.

Jānis Dzimtais uzsvēra, ka šī Sēlijai ir unikāla iespēja, jo pirmo reizi šis novads ar Vēsturisko zemju likumu, kas pieņemts šī gada jūnijā, ir noteikts kā atsevišķa teritoriāla vienība ar konkrētām robežām. Ar to tiek atšķirta balta lapa, kuru aizpildām mēs šodien. Līdz ar to arī ģerbonis var tikt radīts no nulles, nevis vadoties no vēsturiskiem faktiem. Viņš arī teica, ka notikumiem Sēlijā ar interesi līdzi seko Lietuvas pusē. Par ģerboņa jautājumu “Facebook” grupā “Sēlijas vēsturiskās zemes ģerbonis” izteicies mākslinieks pedagogs folklorists no Rokišķiem Arūns Augutis. “Viens no jau piedāvātajiem ģerboņa variantiem — sudraba vilks uz zila fona —, manuprāt, varētu būt, tomēr īsti nesader ar jau minēto sēļu miermīlīgumu. Tomēr tas lieliski sader ar baltu pasaules uzskatu, teikām, leģendām un dainām. To apstiprina arī leģenda par kunigaiša Ģedimina sapnī redzēto Dzelzs Vilku, saskaņā ar kuru tai vietā dibināta Viļņas pilsēta,” savā ierakstā pauž Arūns Augutis.

Uzziņa. Šādus, vēl sešus, pasākumus ar viedokļu apmaiņu “Sēlijas salas” rīkos visas vasaras garumā — līdz 31. augustam. Šodien diskusijas notiek Viesītē un Jaunjelgavā, vēlāk arī Ilūkstē, Medumos, Varnavičos un citviet Sēlijā.

Staburags.lv ARHĪVS

Gricgalē spriež par Sēlijas novada ģerboni

Kategorijas