Cauri Krievijai uz Ķīnu

2021. gada 2. jūlijs 00:00

(4. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

Mūsu šausmu stāsts turpinās! Sāksim no paša sākuma. Tās skaistās sestdienas rītā medmāsa čatā apsveic ar pirmo sniegu un tad saka: “Visi trīs pēdējie testi negatīvi. Pēc izziņām uz pirmo stāvu! Un tūlīt!” Atbildu, ka paņemšu Arču, un tad arī pirmo reizi pēc šīm divām nedēļām viens otru ieraugām. Vai karantīna izturēta? Smaidīgi dodamies pēc savām izziņām par karantīnas izbeigšanu, tur mūs sagaida kāda ķīniešu tantīte, kas ļoti cītīgi kaut ko skaidro. Mēs, protams, nekā nesaprotam, un tā arī tas paliek. Bet tikai tad aizdomājamies — varbūt mums vēl joprojām viss bija jādara pa vienam? Arī latviešu puisis Roberts saka, viņam nedaudz bail no tiem trakajiem ķīniešu noteikumiem, ka tik kaut ko nepareizi nesadarām. Tas būtu šausmīgi, ja pēdējā dienā karantīna sāktos no gala!

Atgriežamies katrs savā istabā un gaidām ziņu. Nav. Pēc pusstundas tiek paziņots, ka visi esam brīvi. Karantīna izturēta!

Somas jau esam sakrāmējuši, dodamies lejā un plānojam, kā nokļūt līdz dzīvoklim! Gaitenī sanākuši daudzi. Citi viens no otra nevar ne atrauties — tik ilgas ir divas nedēļas! Kāda meitene, kas kaut kā zina angliski, mums ir gatava palīdzēt ar veselības kodu. Bet tad sašutumā nopūšas — jums taču nav Ķīnas bankas konta! Tāpēc kodu dabūt nevarēs! Bankas kontu gan viegli esot atvērt, bet mēs saprotam, ka mums tā nebūs. Vismaz taksi uz pilsētas centru mums izsauc, un mēs dodamies brīvībā. Svaigā, aukstā gaisā, bet brīvībā! Par veselības kodu domāsim vēlāk — Roberts būs mūsu celmlauzis, jo viņam jau šodien lidojums. Tad jau redzēs, kā viņam bez tā ies!Nokļūstam pie kāda parka. Taksists, protams, nedaudz izbrīnīts, ka ar savām 25 kg somām gribam doties pastaigā. Bet līdz dzīvokļa saņemšanai trīs stundas — beidzot izkustināsim kājas! Tikai katrs otrais uz ielas redzams maskā. Nokļūstam no mazāka parka līdz galvenajam, bet tas slēgts. Lieli remontdarbi. Visa upmala, gar kuru plānojām “skaisto” gājienu, atkrīt. Ejam pa lielajām ielām, vilkdami savus koferus. No bankas mūs ātri vien izdzen, bet abi dabūjam SIM kartes — tas aizņem stundu, kā nekā tagad prasa ne tiki pases, bet arī veselības pierādījumus. Kā ienākam kādā iestādē, visi, protams, uzvelk masku.

Ielas ir tīras, kārtīgas. Kā jau Ķīnā. Uzreiz prātā nāk Indijas trakumi. Ceļš ir ilgs. Kā apstājamies, tā salst, bet ar koferiem grūti. Šodien noieti 11 km. Pleci to pēc tam parāda. Busā braukt nevaram, jo nemākam norēķināties. Mēs jau Ķīnā kā akmens laikmeta cilvēki — pareizo aplikāciju telefonā nav, maksājam skaidrā naudā un vēl nesaprotam, kā visa sistēma strādā. Dzīvokļa saimnieks atsūta ziņu. Cik labi, ka ir internets! Prasa testu negatīvos rezultātus. Tie gan nav tādā oficiālā formātā, bet gan tikai ar roku ierakstīti sertifikātā.

Bet tas vēl nav viss. Saņemam neskaitāmas ziņas “WeChat” ar aicinājumu tiem visiem sūtītājiem piezvanīt. Kas noticis? Vai Ķīnā būs arī labas ziņas? Nē, taču! Mandžūrija, pilsēta, uz kuru dodamies, ir “locdown” jeb slēgta. Bērni no rīta burtiski izrauti no stundām, ārzemju skolotāji nesaprašanā — Ķīnā viss notiek tik ātri! Izrādās, atklāti divi vīrusa gadījumi 200 tūkstošu pilsētā (jeb Ķīnas ciemā). Un uzreiz viss aizvērts. Ceļi, vilcienu un autobusu kustība. Ko darīt? It kā lidmašīnas vēl lidojot. Vai mums lidot uz pilsētu, kas slēgta?

Turpinām ceļu uz dzīvokli, lai sakārtotu domas, un drīz arī esam klāt. Nofotografējam ēku, pie kā atrodamies, un dzīvokļa saimnieks saka, mūs jau uzņēmis. Jā, tulkotājs arī nestrādā, kā vajag. Pēc 10 minūtēm neviena nav, bet pēc 20 atnāk tantuks un uzved mūs dzīvojamās ēkas 25. stāvā. Guļamistabā smird kā smēķētavā, bet kopumā ir ļoti jauki. Nav lēti, bet vienīgais iespējamais variants.

Domājam — ko darīt? Varbūt tiešām tas vilciens mums nenospīdēja, jo vienkārši tikai ar lidmašīnu var iekļūt Mandžūrijā? Bet tur vajadzēs veselības kodus! Mēģinām pildīt visas iespējamās veselības kodu veidlapas, un tad, kad jau izdevies atrast īsto, tā rāda, ka mūsu ievadītā informācija nesakrīt ar muitā ievadīto. Tur jau mūsu pases nesaprot... Tie noteikti sajaukuši kādu vārdu, numuru vai vēl nezin ko. Ko mums iesaka tie, ar ko līdz šim esam konsultējušies? Sazinieties ar muitu! Ja vien tas būtu tik vienkārši! Roberts tomēr lidmašīnā ticis, viss tur noticis tieši tā, kā vajag. Lai arī mums saka, ka Iekšējā Mongolijā viss ir citādi, jau esam sapratuši, ka padomus nezinātājiem nav vērts prasīt. Tie paši saka, lai vismaz braucam uz kādu pilsētiņu tuvāk Mandžūrijai. Viegli jau teikt — viesnīcas ārzemniekus neuzņem. Tad saka, lai meklējam kaučsērfingu…

Galva kūp. To izvēdināt dodamies uz veikalu. Šodien pilsētai vairs nav spēka, ārā palicis tumšs. Veikals ir viena liela ekskursija. Interesanti, ka pārtikas veikalā dažas dāmas skaitās produktu reklamētājas un mēģina pierunāt apmeklētājus pirkt noteikto preci. Par mums brīnās. Esam divi “baltie” pilsētā. Tikai daži no šiem pāris miljoniem tiešām palec malā, jo baidās no mums. Tikai “baltais” var pārnēsāt vīrusu. Savukārt mēs meklējam bārdainu ķīnieti, kas ir retums.

Atgriežamies dzīvoklī un nopūšamies. Kas tik vēl priekšā! Un prāts jau arī interesants — tas arī spēlē trikus. Jo vairāk domājam par visiem vīrusa simptomiem, jo vairāk šķiet, ka tie arī sāk parādīties. Bet desmit vīrusa testi un vēl tie divi Polijā taču parāda, ka viss kārtībā! Protams, arī tas nelielais stresiņš. Vai tiešām mums vajadzēja to Ķīnu? Uz šo jautājumu gan atbilde rodas ātri vien — te tomēr ir tik forši! Cilvēki kopumā ir ļoti jauki, apkārt tik daudz ko iepazīt! Ēdiens ir pasakains, vietējiem veselīgs dzīvesveids, tik smēķē viņi iekštelpās. Te vēl tik daudz ko iemācīsimies! Esam Ķīnā! Jāsāk ar mācīšanos izdzīvot!

Ceļamies, ēdam pašu gatavotās nūdeles. Ir taču virtuve! Smejam, ka ķīniešiem mūsu brīnums diez vai patiktu. Atceramies, cik ļoti pārsteigti bija tad, kad ēdām roltonu ar karoti!

Varianti ir radušies. Ja ceļosim un pieprasīs mums kodu, iesim uz policijas iecirkni. Lai tiek ar mums galā! Ja ziemeļos viss ir slēgts, varam taču braukt pie mūsu ķīniešu drauga Fēniksa uz Čengdu dienvidos. Tas arī ir diennakts brauciens, bet gan jau viņš mūs uzņemtu pie sevis bez maksas. Tikmēr ziņās rāda, ka 4015 cilvēki ielikti karantīnā, jo atklāti divi saslimušie. Bet tas citur. Mandžūrijā karantīna ir visiem. Vai paši uz Mandžūriju tiksim? Viens saka, jā, cits — nē. Mūsu Mandžūrijas draugi ar padomiem nepalīdz. Saprotam, ka turpināsim risināt lietas taisni ar skolu. Mūsu pirmdienas lidojums šodien, svētdienā, vēl nav atcelts. Tā vismaz ziņo lidostas. Tāpēc dosimies uz nakts vilcienu, bet pirms tam — apskatīsim pašu Taijuaņu!

Taijuaņa, kurā dzīvo 4 miljoni cilvēku, ir Šansi provinces lielākā pilsēta un arī galvaspilsēta. Tā ir viena no galvenajām Ķīnas ražošanas bāzēm. Šansi province saražo ceturtdaļu Ķīnas ogļu, un Taijuaņā atrodas Ķīnas Ogļu darījumu centrs, kas sāka darbību 2012. gadā.Taijuaņas rūpniecības izaugsme kopš 1949. gada ir bijusi dramatiska. Tās IKP 2018. gadā bija 388 450 miljardi juaņu, kas ir divas reizes vairāk nekā 2010. gadā.

Tāpēc Taijuaņa cieta no nopietna gaisa piesārņojuma, īpaši 20. gadsimta 90. gados. Reiz tā tika ierindota pat pasaules desmit piesārņotāko pilsētu sarakstā! Nesen gan sākts domāt par gaisa kvalitāti. Tā tiek pakāpeniski uzlabota, palielinot sabiedrības informētību par gaisa kvalitātes kontroli un piemērojot stingrākus noteikumus.

Taijuaņa ir bijusi arī daudzu Ķīnas dinastiju galvaspilsēta. Te ir arī daudz dabas resursu, kā, piemēram, ogles, dzelzs, marmors, silīcija dioksīds, boksīts, kaļķakmens, grafīts, kvarcs, fosfors, ģipsis, vizla, varš un zelts. Šeit ir arī diezgan daudz ko apskatīt!

Kāpjam taksī ar karti un tulkotāju. Sasniedzam staciju, kur mums neko neprasa. Protams, nostājamies pie nepareizās kasieres, tad mūs sūta uz informācijas kabīni, kur mūsu jautājumu pārtulko, tad atkal ejam pie citas kases, un biļetes rokā. Tomēr nekāds kods nav nepieciešams. Gandrīz pusi pasaules esam apbraukuši — gan jau Ķīnā arī izdzīvosim!

Interesanti, ka pie stacijas atrodas mobilā tualete — tā ierīkota autobusā. Sievietēm un vīriešiem atsevišķi, bet caurumiem (kas ir poda vietā) priekšā durtiņu nav. Smieklīgi. Daudz tādu interesantu lietu Ķīnā.

Lielās somas izdodas atstāt mantu glabātavā stacijā, un nu kā putni lidojam uz netālu esošu templi. Ielās notiek tirgošanās. Daži atkal palec no mums malā, citi tikai uzsmaida. Daži rāda ar pirkstu, sevišķi, lai parādītu “balto” bērniem. Redzam, ka daži nevar saņemties pajautāt pēc foto. Pēc ilgākas mūsu izsekošanas tie arī padodas.

Pie tempļa nokļuvuši, redzam, ka tas arī ciet. Viss tiek atjaunots. Vai Ķīna gatavojas 2022. gada spēlēm? Nu tiešām — šie vienkārši izdomājuši vīrusu, lai pasaule aiztaisītos, tūristi nenāktu, un viņiem vienkārši būtu laiks visu sakārtot un “uzfrišināt”.

Tomēr parks, ko drīz sasniedzam, ir pilns dzīvības. Vietējie ļoti veselīgi — it sevišķi vecākā paaudze dejo, spēlē tad galda tenisu, tad badmintonu, vingro. Apkārt burvīgi tempļi augstceltņu fonā. Dienu noslēdzam galvenajā pilsētas ielā, atrodam foršas vietējās ēstuves, kur par pusotru eiro pasniedz milzīgas porcijas. Brīnāmies — vietējie tik tieviņi, bet ēd kā buļļi!

Līdz nakts vilcienam laiku pavadām kādā ēstuvītē, kur mūs noliek taisni pie loga citu piesaistīšanai. Saņemam ziņu, ka mūsu rītdienas lidojums atcelts. Ak, Ķīna! Katru dienu pārsteigumi! Mums iesaka palikt Taijuaņā, apmainīt vilciena biļetes uz rītdienu, jo mūsu lidojums pārcelts par vēl vienu dienu. Citiem gan nesaprast, ka šis process — sadabūt naktsmājas un apmainīt vilciena biļeti — nebūt nav izdarāms tā, uz sitiena. Brauksim ar vilcienu, kas mums ir, un nākamo nakti paliksim lidostā, lai sagaidītu pārcelto lidojumu. Mums saka, lidosta ir atvērta 24 stundas.

Vilcienu stacijā mūs ielaiž pa atsevišķiem vārtiņiem. Jārāda tikai pases, nekādi kodi. Daži mūs iemūžina. Bet apsardze, kā vienmēr, nopūšas — eh, “baltais”! — un ielaiž mūs tur, kur vajag. Tad esam gatavi 10 stundu braucienam uz ziemeļiem, uz Iekšējās Mongolijas galvaspilsētu, lai saprastu, kas tad īsti notiek un cik tad tālu vispār tiksim.

Mūsu nakts brauciens vilcienā. Esam tur, kur sēdvietas. Cilvēki mainās, beigās varam pat nedaudz atgulties. Vagoni bieži tiek tīrīti, jo vietējie savus atkritumus vienkārši met zemē. Tā sasniedzam īpašo autonomo reģionu Iekšējo Mongoliju, kur visam būtu jābūt citādi.Nu pie izejas tiešām arī prasa kodus. Bet tie nav tie, par kuriem mūs visi biedējuši. Pie izejas ir attēls, kas ar “WeChat” jānoskenē, un tad parādās veidlapa, kura telefonā jāaizpilda. Viss. Lai te kaut kur tiktu, reāli vajadzīgs “WeChat” un telefona numurs.

Dodamies uz lidostu, lai vēlreiz par visu pārliecinātos, jo saprotam, ka informācijai, ko saņemam, uzticēties nevar. Lidostas informācijas centrā saka, lidojumi uz Mandžūriju ir pārtraukti. Zvanām mūsu draugiem un ķīniešu valodā runājošajai meitenei iedodam informācijas centra dāmu. Tad mūsu draudzene un viņas kanādiešu draugs saka, šodien lidojums ir atcelts, bet par rītdienu nekas neesot zināms. Jā, bet, ja jau šodien lidojums atcelts vīrusa dēļ, kāpēc gan lai tas notiktu nākamajā dienā?! Mūsu loģiku neviens nesaprot, jūtam, ka mūsu draugiem arī zūd pacietība. Jā, var kopā priecāties, bet nu esam tieši tajā posmā, kad par priecāšanos vēl domāt nevaram, un reāli nepieciešama palīdzība šajā sarežģītajā zemē.

Atstājam somas lidostā. Gaidīsim ziņas par rītdienas lidojumu. Bet tad, protams, aizdomājamies paprasīt arī lidostas darba laiku. Lidosta naktī ciet. Naktī ciet?! Vēlreiz saprotam, cik ļoti paļaujamies uz informāciju, ko mums stāsta tāpat vien, lai būtu atbilde. Skaidrs, ka jāmeklē 24 stundu kafejnīca, kur pārlaist auksto nakti!

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas