1. jūlijs — Zalves skolas diena un Zalves Imantdiena

2021. gada 29. jūnijs 00:00

Jūlija pirmās nedēļas nogalē jau otro gadu Lielzalves muižā atzīmēsim Zalves skolas dienu. 2009. gada 1. jūlijā slēgta Zalves pamatskola, uzstādīta piemiņas plāksne. Zalves vēsturē skolas ēka saglabāta kā Šuvalovu medību pils un Lielzalves muižas kungu māja, bet zalviešu atmiņās tā būs Zalves pamatskola, kas devusi pirmās zināšanas simtiem bērnu tuvākajā apkārtnē.

Imants Auziņš — sēliskākais no dzejniekiem

No viņiem izauguši Latvijā vairāk un mazāk pazīstami cilvēki, kas ir Zalves lepnums. Juristi, skolotāji, arhitekti, mediķi, rakstnieki, lauksaimnieki un citu profesiju pārstāvji. Viens no viņiem tomēr bijis un ir populārākais valstī — vismaz literatūras pasaulē un kultūrā. Tas ir dzejnieks un literatūrkritiķis, Zalves Goda pilsonis Imants Auziņš (1937 — 2013), kuru rakstniece Lūcija Ķuzāne nosaukusi par sēliskāko no dzejniekiem. Lai uzzinātu nezināmo, parasti mēs atveram “Vikipēdijas” lapu, bet ziņas par Imantu Auziņu ir paskopas: dzimis zemnieku ģimenē Zalves pagasta “Auziņos”, mācījies Zalves pamatskolā, Neretas vidusskolā, LVU. Strādājis žurnālos un laikrakstos, izdevniecībā “Liesma”. Padomju laikos palīdzējis daudziem dzejniekiem sākt literāta karjeru, bijis Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs. Izdotas 25 dzejas grāmatas, tēlojumi, apceres, izlases, tulkojumi.

Palīdz jaunajiem talantiem

Sēlijas rakstniece Lūcija Ķuzāne savā vēstījumā 2. Sēlijas kongresam Neretā 2001. gadā teica: “Un nu par Imantu Auziņu — spožu dzejnieku, kas radīja “no zila gaisa, no baltas smilts” latviešu lirikas labāko daļu. Ir ne tikai dzejnieks, bet arī modinātājs un mudinātājs. Nezinu, cik, bet laikam ļoti daudzi literāti var pateikties Imantam Auziņam par atbalstu, kad padomju laikā bija jāizlauž ceļš pirmajai grāmatai. It sevišķi no Sēlijas nākušie. Arī es.” Bez Imanta Auziņa atbalsta nebūtu iznākusi Lūcijas Ķuzānes grāmatiņa “Mana Augšzeme stāsta”.

Ar Imanta Auziņa palīdzību mēs pazīstam Zalves rakstnieku Arvīdu Osīti, lasām neretietes Maijas Briedes dzeju un skolotājas Olgas Kundrātes tēlojumus par bērnības dienām. Viņš bijis arī Sēlijā pazīstamā žurnālista Andra Grīnberga un citu literātu pirmais dzejas konsultants.

I. Auziņš ir Valsts prēmijas laureāts (1977) un Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1980) Latvijas PSR — valstī, kurā ritēja darba mūžs. 2001. gadā I. Auziņš apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet, lai kļūtu par šī ordeņa virsnieku, jābūt īpašiem nopelniem Latvijas valsts labā, kādi arī ir zalvietim — 20. un 21. gadsimta dzejniekam Imantam Auziņam. Saņēmis 1991. gada barikāžu dalībnieku Piemiņas zīmi, V. Plūdoņa prēmiju (1990) un O. Vācieša prēmiju (2007). “Bija lielisks dzejnieks, domātājs, nesalaužams cilvēks, ja bija nepieciešams paust publisku viedokli... Viņam literatūra aizņēma visu dzīvi. Imants nekad īpaši negāja uz kompromisiem un, starp citu, nekad tā arī nav iestājies kompartijā,” tā viņu raksturo Knuts Skujenieks.

Zalves Imanti

Zalves skolas diena sakrīt ar Imantu dienām, ko Latvijā plaši atzīmē populārais komponists Imants Kalniņš. Zalviešiem arī ir sava Imantu diena, ne tikai suminot mūsu novadnieku Imantu Auziņu, bet arī tēlnieku un skolotāju Imantu Līci (1947 — 2008). Mākslinieks strādājis memoriālās tēlniecības jomā, piedalījies mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Viņa diplomdarbs, beidzot Mākslas akadēmiju, piemiņas zīme latviešu izcelsmes pasaulē slavenajam padomju kinooperatoram, vienam no padomju kinomākslas pamatlicējiem Eduardam Tisē (1973) ir Liepājā. Imants Līcis akmenī veidojis piemiņas zīmes Latvijas fotogrāfijas pamatlicējam Mārtiņam Bucleram (1987) un “Fotogrāfijai 150” (1989) Saukā, piemiņas zīmi Jāņa Jaunsudrabiņa stādītajai liepai Neretā, Saukas Galvānu kapos — pieminekli J. Jaunsudrabiņa tēvam “Manam tēvam debesīs”, kā arī citas piemiņas zīmes. Zalves pamatskolas vēsturē Imants Līcis paliek kā vizuālās mākslas un darbmācības skolotājs astoņdesmitajos gados. Vēl zinām par Imanta Līča mazdēlu spēkavīru Mārtiņu Amerikā. Viens no Zalves skolas izauklētajiem sešiem Latvijas juristiem arī ir Imants — Imants Cers. Par viņu Ilgas Ceras Zalves vēstures istabas bagātajā ziņu un materiālu krājumā maz ko atrodam. Droši vien ir vēl citi Zalves Imanti.

Apjūsmo Sēliju

1987. gada oktobrī kādā publicētā intervijā Imantam Auziņam jautā, ko viņam devis dzimtais novads: “Pamatu un vēl krietni vairāk: dabas, valodas, cilvēku, vēstures, darba izpratni... Bez Rīgas otra manas dzejas “galvaspilsēta” ir Zalve, dzimtais ciems, un, protams, apkārtējie ciemi un pilsētas — Sēlija. Vide, kurā ieraugam un ilgi apgūstam pasauli, parasti ir un paliek atskaites punkts, savveidīga mērvienība visās tālākajās gaitās. Mēs taču visu iepazīstam tikai salīdzinājumā! Neizsmeļams drāmu, traģēdiju un komēdiju avots, kamēr tur skan mūsu valoda. Visi uzreiz pamana, cik Sēlija ir skaista. Vai mēs paši to vienmēr pamanām?” Šo jautājumu dzejnieks uzdod laikā, kad Latvijā vēl nepazīst Sēliju, un vēl vairāk nekā 30 gadu ejams līdz Sēlijas zemes atzīšanai valstiskā līmenī. Imanta Auziņa šī posma dzejoļi ir Sēlijas gaismas pilni, un visur viņš cenšas būt klāt, kur atdzimst piemirstais Sēlijas kultūrvēsturiskais novads.

Biežs viesis savā skolā

Imants Auziņš bijis biežs viesis savā Zalves skolā un vienā no skolas salidojumā dāvinātajām dzeju grāmatām ierakstījis pateicības vārdus:

“Varbūt pasaulē trūkst sniega,—/pasaulē vēl netrūkst prieka:/lielie steigsies, mazie skries —/un ar prieku satiksies!”

Rakstīts tā, it kā dzejnieka domas lidotu gadu desmitiem uz priekšu, — līdz šodienai vismaz, lai mums pateiktu, ka pasaulē netrūkst prieka, tikai mums pašiem jāsteidzas tam pretī, arī tādā laikā kā tagad. Un mūs gaida sirmā skola, kuru kādreiz ieraudzīja bērna acis. Savā audzināšanā paņēma zinošas skolotājas un skolotāji, mācīja gudrības lielajai dzīvei, lai “izaug spārni lidojumam”.

Pērle zaļo mežu jūrāBijušās skolas māju mēs saucam par Lielzalves muižas māju, atkāpjoties simt gadu atpakaļ, jo tāda tā celta un pastāvējusi, pieredzēdama dažādus laikus un valdniekus. “Divstāvu pils ar divdaļīgu tumšsarkano dakstiņu jumtu, sākumā stāvu, augstāk ieslīpu. Kad parka koki nebija salapojuši, pils bija redzama četrus piecus kilometru tālu.” Tā par muižas māju rakstīja Imanta Auziņa tēvs savās atmiņās. Nu jau sen vairs tā nav, un patiesībā neērti to saukt par pili, bet vai tāpēc mums jāatsakās no mērķa ēku atgriezt dzīvē? Lai gan skolas remonti pēdējā gadu simta laikā ēku pārvērtuši un iznīcinājuši gandrīz visu tās greznību, tomēr palikušais un atrodamais ir pierādījums tās vērtībai un nepieciešamībai saglabāt nākotnes zalviešiem un Sēlijas iedzīvotājiem vietu, ko iespējams pārvērst par Sēlijas vēstures pērli zaļo mežu jūrā. Tikai jādomā piecus un piecdesmit soļus uz priekšu, tad redzēsim tautas mīlētu vietu, kurā staro un plūst zudušo gadsimtu gaisma. Piekrītu, ka tas skan ļoti romantiski, bet pats pirmais te ir un būs darbs.

Tikšanās romantiskā pagātnē

Lielā interese par skolas pagātni ir apliecinājums tam, ka pirmie, gaidītākie un mums mīļākie vienmēr būs ar skolu saistītie apmeklētāji, un tāpēc ir nodibināti svētki — Zalves skolas diena. Jums, absolventi, skolotāji, Zalves skolēnu un darbinieku bērni, mazbērni, draugi un visi tuvie cilvēki, skolas durvis vienmēr ir atvērtas, lai tiktos mazliet romantiskā pagātnē, priecātos par to, kas ir, un lūkotos ar ticību nākotnē.Zalves skolas dienā — 1. jūlijā — atklās pagājušajā rudenī ar talcinieku Sosāru ģimenes palīdzību iztīrītos Austrumu pagrabus. Par pazemi un nezināmo klīst nostāsti un leģendas — tādu netrūkst arī Lielzalves muižai. Gaidām, ka šo dienu ciemiņi nāks ar saviem notikumu un piedzīvojumu stāstiem. Cik dzirdēts, tie var būt gan dokumentāli, gan pilnīgi neticami.

Gaidām jūs jūsu skolas pilī 1., 2. un 3. jūlijā, kad katra ir Zalves skolas diena!

Zalves skolas 1935. gada absolvents pedagogs un arhitekts Tālivaldis Pavārs, savlaik nevarēdams pats personīgi ierasties uz skolas salidojumu, uzrakstījis sveiciena vārdus: “Cienījamie skolotāji! Apsveicu jūs salidojuma dienā. Novēlu darba prieku un panākumus mācīšanā un audzināšanā. Šinī reizē pieminu savus skolotājus, par kuriem saglabājušās vislabākās, gaišākās atmiņas (kl. audz. L. Freimanis, skol. Lapsa, Vadze, Kurzemnieks, skolas pārzinis Melbārdis u. c.). Nododiet sveicienus maniem bijušiem klases un skolas biedriem, ja tādi būtu un mani atcerētos!”

Mēs pievienojamies sveicieniem 2021. gadā un aicinām uz svētkiem esošos un bijušos zalviešus, ja tādi būtu un skolu atcerētos!

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

1. jūlijs — Zalves skolas diena un Zalves Imantdiena

Kategorijas