Vienā reizē godina 43 Jāņus

2021. gada 22. jūnijs 00:00

187

Jānis Bāliņš visu savu darba mūžu veltījis Aizkraukles pagasta izaugsmei, attīstībai, Aizkraukles pagasta padomi un vēlāk pagasta pārvaldi sekmīgi vadījis 20 gadu.

Aizkraukles novada dome viņam par mūža ieguldījumu visa novada labā nesen piešķīra augstāko Aizkraukles novada apbalvojumu — goda nosaukumu “Aizkraukles novada Goda pilsonis”. Viņš allaž man saistījies ne tikai ar amatu, bet arī ar savu humora izjūtu: joko ar tik nopietnu sejas izteiksmi, ka sākotnēji gribas noticēt, bet pēc tam jādomā — varbūt tas bija joks? Šoreiz — saruna par svētku svinēšanu un aizvadītajiem darba gadiem.

Svētkiem atvēl pustonnu alus

— Kas jums deva vārdu Jānis?

— Pie sava vārda tiku, pateicoties vecākiem, jo tēvs bija Jānis un viņa tēvs arī Jānis. Tad nu man, pastarītim, arī deva šādu vārdu. Kad mācījos skolā, klasē bijām trīs Jāņi. Ģimenē vēl bija māsas Ilga, Velta un divi brāļi — Alfrēds un Arvīds. Līdz 6. klasei kopā ar ģimeni dzīvojām mājā pie vecās, vēl neapplūdinātās Daugavas. Tēvs māju uzcēla 1938. gadā, bet, kad būvēja spēkstaciju, viņam savām rokām nācās to nojaukt, visu nolīdzināja, tas bija skumji. Tur kādreiz bija septiņas mājas. Pēc spēkstacijas uzcelšanas pārcēlāmies dzīvot tuvāk pilsētai. Jāņus tradicionāli svinējām ar ugunskuru, alu, sieru, aplīgošanu, sanāca kaimiņi, radi un draugi.

— Droši vien svētkos tēvu vairāk godināja nekā jūs?

— Jā, toreiz es vēl biju mazs puika. Mani vairāk sāka godināt kolhoza “Aizkraukle” laikā, kad Jāņi tika svinēti ļoti vērienīgi. Atmiņā spilgi palikuši vieni svētki — kolhozā bija vairāki simti strādājošo un tajā gadā 46 Jāņi. Bija ieradušies 43, un viņus visus estrādē nosēdināja pirmajā rindā. Kolhoza darbiniekiem bija uzdots nopīt vainagus, un svinīgajā pasākumā visus sauca pa vienam priekšā un lika galvā vainagu. Tā kā kolhoza priekšsēdētājs Jānis Ozoliņš arī bija gaviļnieks, viņš svētkiem atvēlēja pustonnu alu, tas bija saliets kvasa mucā, un ikviens varēja dzert, cik gribēja. No pienotavas atveda sieru.

— Viss bija bez maksas?

— Protams! Jo tie bija kolhoza laiki! Pagastā bija arī folkloras kopa, kas kopā ar dejotājiem tautastērpos apstaigāja pagasta centra tuvākās mājas, sveica Jāņus, aplīgoja un aicināja uz kopīgu Jāņu svinēšanu pie kopīga ugunskura estrādē. Ap saulrietu to iededzināja, viens ugunskurs bija uz zemes, cits mucā mastā.

— Jūs arī darbojāties folkloras kopā?

— Nē, es dejoju vidējās paaudzes deju kolektīvā, tagad tas ir “Aizkrauklis”, kopā ar sievu Rutu tajā nodejojām 22 gadus, piedalījāmies daudzos Vislatvijas Dziesmu un deju svētkos, un visu šo laiku to vadīja un turpina vadīt Inita Vilciņa. Dejošana devu lielu kolektīvisma izjūtu, kopā divreiz nedēļā mēģinot, gatavojoties skatēm, devāmies arī ārzemju braucienos — uz Ungāriju, Horvātiju, Čehiju, Franciju. Par to laiku ir jaukas atmiņas.

— Jums varbūt bija jādejo arī Līgosvētkos?

— Šad tad iznāca dejot. Atceros — kad cēla pagasta kultūras namu, dejošanas laukums bija pārvērties par būvlaukumu. Tad svētkus svinējām tālāk, birzītē. Cilvēki sevišķi nebija jāaicina, nāca paši, jo viss bija noorganizēts, alus, siers bez maksas. Pirms kādiem septiņiem, astoņiem gadiem pagasta centrā visu noorganizējām ar ugunskuru un deju mūziku, taču uz ugunskura iedegšanu atnāca pieci cilvēki, un muzikanti visu vakaru nospēlēja dažiem iedzīvotājiem — kāds piebrauca, paskatījās, aizbrauca, nekādas lielas aktivitātes nebija.

— Ja tagad alus un siers būtu bez maksas, vai varētu sagaidīt lielāku atsaucību?

— Grūti pateikt. Domāju, ka cilvēki tagad ir daudz neaktīvāki, svētkus vairāk svin mājās kopā ar ģimeni, draugiem, radiem, citi brauc ciemos, Aizkraukles pilsētas iedzīvotājem pagasts šķiet pārāk tālu, lai gan līdz tam ir tikai daži kilometri.

Ar laba saimnieka izjūtu

— Vai kolhozs bija ļoti turīgs?

— Jā, turīgs kolhozs, ar attīstītu piena lopkopību, darbojās dārzniecība, konservu cehs. Kolhoza kioski Rīgā bija gan Centrāltirgū, gan Vidzemes tirgū, tajos pārdeva puķes un dārzeņus, produkciju uz Rīgu veda divreiz nedēļā. Mums bija plašas mehāniskās darbnīcas, labi nozaru speciālisti, vasarās skolēni un studenti strādāja “Lotos” vienībās. Jānis Ozoliņš prata labi saimniekot, viņa laikā kolhozs par saviem līdzekļiem uzcēla kultūras namu. Privatizācijas laikā cilvēki daudz ko privatizēja — ja veiksmīgi, tas darbojas vēl šodien, piemēram, vairākas zemnieku saimniecības, bet dārzniecības un konservu ceha sen vairs nav.

— Aizkraukles pagasta Jāņu vārds saistās ar labu saimniekošanu — Jānis Ozoliņš un Jānis Bāliņš...

— Par Jāni Ozoliņu piekrītu, par sevi — daļēji.

— Kādēļ?

— Sevi jau nevar slavēt!

— Aizkraukles novada pašvaldībā teica, ka jūs asociējaties ar Brīviņu saimnieku no Andreja Upīša romāna “Zaļā zeme”.— Ja jau tā saka, gan jau arī tā bija. Centos visu darīt ar laba saimnieka izjūtu.

Jāraksta Sarkanajā grāmatā

— Jānis Ozoliņš bija visietekmīgākais Jānis. Un pārējie?

— Viņa vietnieks bija Jānis Elksnis, Jāņi bija arī daudzi speciālisti, traktoristi, šoferi.

— Kā jūs domājat, kādēļ vārds Jānis tagad jāraksta Sarkanajā grāmatā? Tāpat rets vārds ir Līga. Pagājušajā gadā visos sešos Aizkraukles puses novados Jāņa un Līgas vārds dots tikai dažiem bērniem.

— Grūti pateikt, cilvēki seko modes tendencēm un izvēlas nelatviskus vārdus. Savulaik savai meitai devu vārdu Līga, bet mazbērni nav nosaukti ne par Līgu, ne Jāni. Varbūt kādreiz atkal modē būs šie latviskie vārdi.

Zina katru ceļu un pazīst visus cilvēkus

— Kā savulaik izpelnījāties cilvēku uzticību — bijāt kolhoza sporta dzīves vadītājs, arodkomitejas priekšsēdētājs, sociālais darbinieks, vēlāk kļuvāt par deputātu un daudzus gadus vadījāt pagasta dzīvi.

— Tā sanāca, strādāju, darbojos, palīdzēju cilvēkiem, risināju viņu problēmas. Prieks, ka izdevās sakopt Aizkraukles pagasta kapsētas teritoriju, izbūvēt automašīnu stāvlaukumu, ceremoniju laukumu, sakārtot pagasta centra ielu tīklu, labiekārtot daudzstāvu māju teritoriju, ierīkot ielu apgaismojumu, noasfaltēt Liepu ielu, sakārtot galvenos pagasta iekšējos ceļus, pilnveidot pagasta sākumskolas teritoriju, iekārtot bērnu rotaļu laukumu, sporta laukumus un veikt citus darbus.

— Esat arī iniciators Daugavas krasta un Lasmaņa karjera labiekārtošanai.

— Piesaistot Eiropas fondu naudu, tur iekārtota peldēšanās vieta un astoņas atpūtas vietas. Tagad tas viss jāuztur. Cilvēki mēdz daudz ko sabojāt, nozagt, piesārņot, sadedzināt, gadās visādi.

— Vai tiešām pagastā pazīstat visus cilvēkus?

— Tā var teikt. Visu dzīvi esmu strādājis Aizkraukles pagastā, sākumā kolhozā, pēc tam vadīju pagastu, zinu visus ceļus, kā pie kura cilvēka var aizbraukt. Divi gadi pagājuši, kopš nestrādāju. Reizēm aizmirstas uzvārds, bet, ja man pasaka māju nosaukumu, atceros arī uzvārdu.

— Pagasta pārvaldē bija vēl kāds Jānis?

— Nē, ne Jāņa, ne Līgas. Svētkos biju galvenais Jānis, uzmanības centrā.

— Kā parasti esat sveikts savā vārdadienā?

— Noteikti ar Jāņu vainagu, šajos gados to ir bijis tik daudz!

Patīkami katru gadu saņemt ozollapu vainagu

— Vai ar savu vārdu labi sadzīvojat?

— Nav ne vainas! Pa šiem gadiem ir jau pierasts! Jāņos daudz uzmanības, un tas ir patīkami!

— Divus gadus esat pelnītā atpūtā. Varbūt audzējat puķes?

— Jā, gladiolas.

— Tiešām?

— Nē jau! Pārsvarā audzēju vizbulītes Daugavas krastā. Tas bija joks!

— Kā šogad svinēsiet?

— Ir dažādi varianti. Viens no tiem — meklēšu kompāniju, kura ir vakcinējusies. Mēs ar sievu divreiz esam vakcinēti ar “Moderna” vakcīnu. Nekādu blakusparādību tikpat kā nebija, tādēļ nevarēju saprast, vai iepotēja īsto — varbūt tikai vitamīnus.

— Jāņiem ir priekšrocība katru gadu saņemt vainagu. Kādas ir sajūtas, kad galvā uzliek vainagu katros Līgosvētkos?

— Ļoti patīkami, ka atceras un godina Jāni!

Visiem savējais

“Jāni Bāliņu pazīstu kopš kolhoza laikiem, kad viņš bija sporta dzīves metodiķis un arodbiedrības priekšsēdētājs, uz viņu varēja paļauties, pasākumi bija labi noorganizēti. Jānis ir ļoti saimniecisks. Cilvēki ir ļoti dažādi, bet visiem viņš bija savējais, prata pajokot un ar humoru arī ko aizrādīt, ja vajadzēja. Kopā ar kultūras dzīves organizatori Guntu Lisenko viņi abi kolhoza darbiniekiem radīja ļoti lielu vienotības, kopības sajūtu.

Tolaik Jāņu un Līgu bija ļoti daudz, atceros — uz vieniem Līgosvētkiem pinām vairāk nekā 60 vainagu visiem Jāņiem un Līgām.”

Aina Podvinska, kādreizējā Aizkraukles pagasta pārvaldes vadītāja

Harismātisks līderis

“Jānis Bāliņš iemantojis sabiedrības uzticību, jo viņam piemīt prasme uzklausīt, iejūtība, pozitīvisms un humora izjūta, spēja iedziļināties katrā problēmā, lielas darba spējas un prasme sakārtot procesus. Viņš zināja katru cilvēku, viņa problēmas, risināja tās, neskaitot darba stundas. Kā vadītājs raksturojams kā introverts, tomēr harismātisks līderis, spējīgs iedvest mieru un līdzsvarotību un virzīt lietas uz atrisinājumu.”

(No pieteikuma Goda pilsoņa nosaukuma piešķiršanai)

Staburags.lv ARHĪVS

Vienā reizē godina 43 Jāņus

Kategorijas