No Kalsnavas mežiem uz Skrīveru laukiem un pakalniem

2021. gada 18. jūnijs 00:00

Laikā, kad daba ir pilnbriedā, dienas visgarākās un naktis visīsākās, skaistu pusapaļu jubileju svin skrīveriete Inga Kokaine. Sabiedrībā — kultūras darba organizatore, bāriņtiesas locekle un vēlēšanu komisijas vadītāja, mājās — sieva, sievasmāte un divu pieaugušu bērnu mamma.

“Es tā nejūtos, vismaz desmit gadus varētu nomest. Mana vecmamma šajā vecumā devās pelnītā atpūtā. Taču es nezinātu, ko iesākt, ja man tagad būtu jāiet pensijā!” smejot teic jubilāre, pirms sākam pārlapot viņas dzīves grāmatu.

Kur skaistās peonijas zied

Jubilāres dzimtā puse ir Jaunkalsnava. “Tur, kur tagad skaistās peonijas zied. Vecāku man vairs nav, bet māsa joprojām dzīvo Jaunkalsnavā,” stāsta Inga. “Esmu mežu pētīšanas stacijas bērns. Kādreiz mežu pētīšanas stacija “Kalsnava” bija ļoti slavena. Mamma bija galvenā grāmatvede, tētis — šoferis. Man ļoti patīk mežā — gan pastaigāties, gan sēņot un ogot. Tikpat svarīga kā mežs man ir jūra.”Pēc Kalsnavas astoņgadīgās skolas beigšanas Inga turpināja mācīties Pļaviņu vidusskolā. “Tas bija ļoti jauks laiks,” atceras jubilāre. “Dejoju deju kolektīvā. Toreiz kultūras dzīve Pļaviņās bija ļoti augstā līmenī. Skolas direktore Edīte Kupča bija spilgta personība. Braucām ekskursijās, strādājām LOTOS vienībās Latvijā un Moldāvijā.”

Studē vēju pilsētā

Dzīves grāmatas nākamās nodaļas nosaukums — Liepājas laiks. Jubilāre devās uz vēju pilsētu un Pedagoģiskajā institūtā bija nolēmusi apgūt bērnudārza audzinātājas profesiju. “Es apmeklēju Mežu pētīšanas stacijas bērnudārzu. Man ļoti patika audzinātājas, kuras ar mums daudz darbojās, tādēļ arī pati nolēmu par tādu kļūt.” Pēc institūta absolvēšanas valsts sadales noteikto laiku Inga atstrādāja Meņģeles bērnudārzā. Tas bija vistuvāk Skrīveriem, jo tolaik jau bija iepazinusies ar savu nākamo vīru.

Kopš 1990. gada Inga sevi sauc par skrīverieti un darba gaitas sāka bērnudārzā “Sprīdītis”. “Tur bija ļoti jauks kolektīvs, kurā valdīja siltas savstarpējās attiecības. Man bija četras auklītes, kuras manā iespaidā kļuva par skolotājām. Ar to es ļoti lepojos,” saka Inga. Stafeti pārņēmusi meita Annija, kura arī ir pirmsskolas skolotāja un strādā tajā pašā iestādē, kur savulaik mamma. Šogad Annijai bija grupiņas pirmais izlaidums.

Darbs, kas norūda

Tomēr jau 10 gadus Inga ir Skrīveru kultūras centra pasākumu organizatore. Kā gan jubilāre nokļuva kultūras lauciņā? “Mani uzaicināja spēlēt amatierteātrī, vēlāk sāku dziedāt korī. Piedalījos dažādu pasākumu organizēšanā. Tad kultūras centra direktore Baiba Dronka uzaicināja mani strādāt savā komandā. Es ļoti ilgi domāju, jo arī darbs bērnudārzā man patika. Tad nolēmu — varbūt arī vēlāk nožēlošu, bet, ja es nepamēģināšu, es nezināšu, kā tas ir.

Sākumā bija ļoti nepierasti, īpaši garie vakari — gandrīz kā darbs otrajā maiņā. Bija daudz nezināmā. Nevarēju iedomāties, ka pats pasākums ir aisberga mazākā daļa. Pirms tam ir liels organizatoriskais darbs, tik daudz kas jāatceras, jāpiedomā, jāizdara. Katrā ziņā tas ir ļoti interesants darbs, tā ir iespēja satikt daudzus cilvēkus. Es gūstu enerģiju — gan pozitīvu, gan arī negatīvu, jo katram ir savs viedoklis, kā pasākums pareizi jāorganizē. Šis darbs ļoti norūda, liek mobilizēties, reaģēt uz attiecīgo situāciju, ko nekad nevar paredzēt. Šeit ir no tevis daudz neatkarīgu faktoru, kas var pamatīgi izsist no sliedēm. Tad es cenšos ar humoru iziet no neērtās situācijas,” saka Inga.

Ģimenes atbalsts

Kuriozu nekad nav trūcis, un visus pat grūti atcerēties. Taču daži spilgti iespiedušies atmiņā. Jubilāre vadījusi koru koncertu un uzvilkusi jaunas kurpes. Dodoties skatuves virzienā, lai pieteiktu nākamo priekšnesumu, paslīdējusi kāja un Inga atradusies zem galda. Nokritusi skatītāju priekšā. “Ļoti graciozi piecēlos. Viena no koristēm pajautāja, vai es sasitos, es atbildēju — nē, man patika, tas tā bija pēc scenārija,” atminas Inga.

Arī kultūras darbam kā visiem citiem ir sava ēnas puse — jāstrādā un svētki jārada tad, kad pārējie atpūšas. “Bez ģimenes atbalsta man būtu grūti,” atzīst skrīveriete. “Sākumā bija grūti, kad manis mājās nebija vakaros un brīvdienās. Taču vīrs mani ne tikai morāli atbalsta, bet arī palīdz. Pirms pasākumiem kāpis kokos, zāģējis zarus, lai netraucētu norisei. Nācis līdzi uz ballēm, kad man dežūras. Tad gan dežurēju, gan padejoju.”

Saviļņo kopības sajūta
Inga ar Austri kopā jau teju 33 gadus, un abi iepazinušies Skrīveros. “Biju atbraukusi uz Skrīveriem paviesoties pie savas kursabiedres. Viņas vīrs draudzējās ar Austri. Austris tikko bija pārnācis no armijas un, vēl šinelī ģērbies, bija atnācis ciemos. Tā mēs iepazināmies,” stāsta Inga.

Abiem ir kopīgs vaļasprieks — dārzkopība. Tā kā dzīvo privātmājā, jākopj tās apkārtne. Abiem patīk darboties dārzā, siltumnīcā. Mājas apkārtnē netrūkst arī puķu stādījumu. Un kuras tad ir vismīļākās? “Margrietiņas. Agrāk vīrs ar bērniem pa kluso brauca uz lauku, plūca man lielu margrietiņu pušķi. Īpašais margrietiņu pušķis ir vistuvākais sirdij. Es cilvēkos visaugstāk vērtēju attieksmi un laiku, ko viņi man velta,” teic jubilāre.

Taču dārza darbi nav vienīgais Ingas hobijs. Kopā ar vīru labprāt apmeklē draugu pirtiņu. Ja ziemā sniegs, ar draudzenēm paslēpo. Šajā ierobežojumu laikā ģimenei topā ir dažādas galda spēles. Viņai ļoti patīk ceļot gan pa Latviju, gan kur tālāk. Pēdējais tālākais ceļojums bija uz Portugāli. Vaicāta par sapņu ceļojumu, nosauc Japānu, Jaunzēlandi un ASV. Inga dzied Skrīveru jauktajā korī, piedalījusies Dziesmu svētkos gan kā dejotāja, dziedātāja, gan kā koordinatore. Ko jubilārei nozīmē šis vērienīgais kultūras forums? “Kā koordinatorei tā ir liela atbildība, četru gadu ilgs sagatavošanās process. Kā dalībniecei — pozitīva attieksme no pārējiem, patīkama komunikācija. Tas ir tik jauki, kad visi ir uzvilkuši tautastērpus, saspiedušies brauc tramvajā un dzied. Maģisks ir tas mirklis, kad diriģents paceļ rokas un visi reizē ievelk elpu pirms pirmā akorda. Man patīk kopības sajūta. No tā saviļņojuma asaras birst. Pēdējos Dziesmu svētkos gājienā vīrs nesa Latvijas karogu. Tas bija tik pacilājoši, ka gājienā gājām kopā.”

Bildinājums Līgo vakarā

Inga dzimusi dienu pirms Līgo svētkiem. Vai šo neparasto laiku izjūt īpaši? “Šogad un pērn ļoti neierasti bez pierastā dzīves skrējiena. Tad bija pasākums pēc pasākuma — gan kultūras pasākumi, gan svinēšana mājās. Vispār jau laiks pirms Jāņiem ir ļoti rosīgs un gaidpilns.” Vārdadienu Inga svin pirms gadumijas. Vaicāta, kā pie sava vārda tikusi, jubilāre atbild: “Tētis gribēja nosaukt par Ingu, mamma — par Indru. Mamma piekāpās. Mana māsa piedzima Indrās un, protams, tika arī nosaukta par Indru. Viņai vārda un dzimšanas diena vienā dienā.”

Inga atklāj, ka Jāņu laiks viņas dzīvē nozīmīgs ne tikai dzimšanas dienas dēļ. Līgo dienā saņēmusi vidusskolas beigšanas atestātu, šajā pašā dienā pēc vairākiem gadiem bija arī izlaidums augstskolā. Tomēr pats neaizmirstamākais — Līgo vakarā saņēmusi bildinājumu.

Ar nostalģijas piedevu

Sarunas nobeigumā esam nonākušas līdz grāmatas nodaļai, kuras virsraksts “55”.

“Man bijušas skaistas dzimšanas dienas,” teic Inga. “40. jubilejas svinības bija ļoti jaukas, čigāniskās noskaņās, ar visādām jautrām izdarībām. 50 gadus nosvinēju, kopā ar viesiem ceļojot pa Daugavu ar kuģi. Dzimšanas dienu esmu svinējusi saulgriežu naktī Pilskalnā. Tad visādi rituāli veikti, arī naksnīga pelde Daugavā. Kaut kas maģisks tajā visā ir. Reizēm bijis tā, ka pēc visām skriešanām Līgo vakaram nepietiek spēka, bet jāsaņemas. Man taču dēls ir Jānis! Dēls tagad ir Vācijā un šogad uz saulgriežiem neatbrauks.Šogad man būs jauka dzimšanas diena. Tāda nostalģiskāka. Mums ir brīnišķīgi draugi. Es gribu viņus aizvest uz savu dzimto pusi Jaunkalsnavu. Izstaigāsim bērnības takas, aiziesim uz Alunāna parku, tur tagad jauna kafejnīca. Iegriezīsimies arī arborētumā. Ceru, ka diena būs izdevusies...”

Tieši tā, te liekam daudzpunkti, jo rakstniece Dzīve stāstu turpinās un pierakstīs vēl daudz jo daudz lappušu, ko pēc gadiem Inga atkal atstāstīs.

Staburags.lv ARHĪVS

No Kalsnavas mežiem uz Skrīveru laukiem un pakalniem

Kategorijas