Iedzīvotājiem vajag ilgtspējīgu attīstību un mieru

Raimonds Bergmanis, 13. Saeimas deputāts, Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētāja vietnieks

2021. gada 8. jūnijs 00:00

Iedzīvotājiem vajag ilgtspējīgu attīstību un mieru

Aizvadītā nedēļa noslēgusies ar vienu no svarīgākajiem notikumiem visā Latvijā — pašvaldību vēlēšanām, izņemot Rīgu un pagaidām arī Varakļānu un Rēzeknes novadus. Tā kā esmu deklarējies Pļaviņu novadā, arī es tajās piedalījos. Skumji gan, ka kopumā uz vēlēšanām devās tik maz iedzīvotāju, lai arī pašvaldības katram no mums ir svarīgais pamats daudziem dzīves aspektiem, jo tās ir mūsu skolas, ceļi un sociālie pakalpojumi. Vienmēr jau ir kādi iemesli, kas varētu kavēt doties uz vēlēšanām, bet paradoksāli, ka arī šoreiz tie bija laika apstākļi. Acīmredzot allaž kaut kas traucēs — vai nu saule, vai lietus.

Attālinātā saskarsme ikdienā, iespējams, ietekmējusi ne tikai vēlētāju attieksmi, bet arī priekšvēlēšanu aģitāciju, kas lielākoties balstījās uz plašsaziņas līdzekļiem un sociālajiem tīkliem. Tas noteikti arī nospēlēja savu lomu, jo lielākajai daļai tomēr svarīgi tikties un klātienē iztaujāt kandidātus, tādējādi labāk izprotot, kāds kurš darītājs. Sava nozīme bija arī partiju sarakstiem, kuros apvienojās cilvēki no dažādām vietām, un vēlētājs lielāko daļu pat nepazīst. Es arvien vairāk domāju, ka vajadzētu pārņemt Lietuvas pieredzi ne tikai pašvaldības, bet arī Saeimas vēlēšanās, lai varētu balsot ne tikai par partijām, bet individuālām personām. Zinot konkrēto cilvēku, vieglāk izdarīt izvēli. Arī Kanādā atbildīgajās institūcijās ievēl savus pārstāvjus no katra apgabala, kuri katru mēnesi atskaitās par paveikto. Tas varbūt dotu lielāku virzību un iespēju cilvēkiem, kuriem uzticas vairākums. Uzticība, protams, ir jānopelna. Tā noteikti nav labākā prakse, ka pietiek ar tik nelielu skaitu balsu, lai cilvēks kļūtu par deputātu. Tagad tā ir realitāte.

Kā īstenosies reforma, varēs redzēt pēc laika, bet cilvēki visvairāk vēlas ilgtspējīgu attīstību un mieru. Tas daudzējādā ziņā atkarīgs no aizvadītajām vēlēšanām, vai ievēlētie pārstāvji varēs to sasniegt un nodrošināt. Vienmēr jau pirms vēlēšanām ir vēlme virzīt visu jauno. Protams, vajag mainīties līdzi laikam, bet ne vienmēr tas nozīmē, ka jāizmet viss vecais. Ir jāizvērtē, kas ir labākais. Nereti daža personība ieguvusi tik plašu negatīvu rezonansi, bet tik un tā viņu ievēl, par ko jāaizdomājas un jāņem vērā. Šobrīd vispār ir liela negācija pret valdību valstī un pašvaldībās, bet jāatceras, ka tur kādam taču ir jābūt, ja paši nevēlamies veikt šo darbu, un ar dusmām vien nekas nevirzās uz priekšu.

Aizkraukles novadā tas tik izteikti nav, bet netālu esošajā Jēkabpilī jau ilgstoši deputātu sastāvu veido daudzu partiju pārstāvji, un tādā sadrumstalotībā ir ļoti grūti strādāt, līdzīgi kā valdībā. Arī Aizkrauklei priekšā liels izaicinājums, jo nebūs viegli pārvaldīt teritoriāli tik lielu novadu, lai arī savulaik jau bijām tādā rajonā. Būs ko domāt un plānot, lai neciestu neviens. Viens no būtiskākajiem jautājumiem ir izglītība, vai varēs saglabāt visas esošās vidusskolas, kas pēc visiem uzstādījumiem tik daudz nevar būt. Tā ka būs arī sāpīgi jautājumi, un labi, ja varēs rast labāko risinājumu, ņemot vērā sabiedrības, nevis savas personīgās vai politiskās intereses.

Arī valdībā pēdējā nedēļā ir lielas pārmaiņas, jo nomainīti četri ministri. Viens ir kaut ko mainīt, bet otrs — vai tas dod kādu labumu. Iekšlietu ministra Sanda Ģirģena nomaiņas gadījumā to noteikti nevaru teikt, jo uzskatu, ka viņš bija viens no labākajiem šajā jomā. Esmu vērojis, kā viņš strādāja un aizstāvēja nozari, pārzinot to līdz sīkumam, daudz paveicot un mainot uz pozitīvo pusi, ņemot vērā ierobežotos resursus un finanšu līdzekļus. Patiesībā tieši krīze parāda, cik spējīgs ir vadītājs, jo krīzē nevienu nevar apmānīt. Tagad diemžēl ir tā, ka šādas būtiskas izmaiņas izlemj daži, bet skaidrojuma nav. Tāda ir politika. Ja ar 13. Saeimu savulaik saistījās lielas cerības, tagad vairāk ir vilšanās.

Pēc ilgāka pārtraukuma bija iespēja atkal izbraukt no valsts, pavērot, kā viss notiek citur, un pēc tā skats uz pašu valsti diemžēl nav tas labākais. Arī citur cīnās ar pandēmiju, to visu pārvarot daudz loģiskāk. Latvijā joprojām mēģinām tik daudz ierobežot, kam trūkst loģikas. Atveram lielveikalus, muzejus un citas vietas, bet ne sporta zāles vai atļautas sacensības ārā. Ja šobrīd runājam par nepieciešamību uzlabot veselību, tad tas nav saprotams. Ja rudenī sporta zāles varēja strādāt mazākos kvadrātmetros, tad tagad nezin kāpēc prasa 25 uz vienu cilvēku, bet neviens nevar paskaidrot, kāpēc. Vismaz zinātniski pamatots tas nav. Vai tiešām dzīve Latvijā ir bīstamāka kā citur, kur ierobežojumi ir krietni mazāki, bet pie mums rīko tādu traci par kafejnīcu āra terasēm. Skatot jautājumus Saeimas komisijās, ir daudz jautājumu par Covid-19, aicinot arī Veselības ministriju pieiet tiem daudz elastīgāk, bet atbilžu nav.

Ja savulaik efektīvāk būtu sakārtots vakcinācijas process, tagad visi justos daudz labāk un valsts varētu sākt atkopties. Pagājušo vasaru un rudeni gan mums visu laiku stāstīja, cik labi esam sagatavojušies pandēmijas tālākai attīstībai, bet realitātē tā nav. Atcerēsimies kaut vai to brīdi, kad valdība ar savu piemēru aicināja atbalstīt vakcināciju, bet tajā pašā laikā vakcīnas visiem nebija pat pieejamas. Laba iniciatīva, bet ne pareizajā laikā, un tādu piemēru netrūkst.

Neapšaubāmi, ka vakcinācija ir svarīga, bet jāsaprot, ka daļa sabiedrības dažādu iemeslu dēļ to nedarīs vispār. Vai tas nozīmē, ka viņiem visu turpmāko mūžu būs liegtas atsevišķas norises, piemēram, jaunietis nevarēs startēt sacensībās? Tajā pašā laikā vakcinētajiem sola dažādus atvieglojumus, kas arī ne vienmēr ir, jo tik un tā jāveic testi. Cilvēki ir gājuši un darījuši, bet attieksme dīvaina, tā ka pagaidām ierobežoti ir gan vakcinētie, gan nevakcinētie. Turklāt nav pareizi mudināt doties vakcinēties ar biedēšanu, ka rudenī varam piedzīvot jaunu slimības vilni. Komunikācija ar sabiedrību joprojām klibo, kas rada neuzticēšanos.

Arī Saeimas deputātu vidū būs tādi, kuri nevakcinēsies, un vai tādēļ vairs nebūs iespējams darbs klātienē? Tas ir jautājums, kurā joprojām nav skaidrības, bet domāju, ka beidzot jāsāk darbs klātienē, kas, manuprāt, ir produktīvāks un raitāks. Turklāt reti vēl kurā valstī parlaments darbojas attālināti. Līdzīgi kā ar skolām, kurām noteikti jāatgriežas klātienē, jo citādāk būs grūti gan skolēniem, gan skolotājiem. Domāju, ka priekšā jau tāpat liels darbs, lai atgūtu iekavēto.

Neraugoties uz negācijām, ne viss ir slikti. Ja vairāk pievēršam uzmanību labajam, arī noskaņojums ir priecīgāks. Atbalstīsim un priecāsimies, ja citiem klājas labi, tad arī pašiem tā būs. Sākusies vasara ar siltāku laiku, kas dod pozitīvas emocijas, iespēju biežāk aizbraukt uz laukiem. Daudz ir bijis atstāts novārtā, ko tagad jācenšas atgūt.

Staburags.lv ARHĪVS

Iedzīvotājiem vajag ilgtspējīgu attīstību un mieru

Kategorijas