Bānītis Neretā

2021. gada 8. jūnijs 00:00

(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 25. maija numurā.)

Jautrais brauciens

Savulaik pierakstītas un publicētas Elvīras Elksnes atmiņas, kurās viņa atcerējusies, ka 1918. gadā, atgriežoties no bēgļu gaitām, pēc aizgājušās vācu armijas savu novadu atraduši bēdīgu — atstātās zemnieku mājas izlaupītas, labākie apvidus meži izcirsti. Mazbānītis ar dažiem vāģīšiem, platformiņām mežmateriālu vešanai un pāris lokomotīvītes gan bija atstāti. Liela bagātība tā nebija, bet ļaudīm, pēc kara pamazām atgūstoties, nekāda cita transporta nebija, mazbānītis lieti noderējis. Pie Krustpils stacijas ar visām mantām varēja tikt pāri Daugavai ar prāmi un tā nokļūt mazbānīša stacijā Jēkabpilī. Bet no turienes tālāk — līdz Neretai, Viesītei, Aknīstei un Daudzevai. Starp šīm lielajām apdzīvotajām vietām bija arī dažas nelielas pieturas vietas.

Toreiz, kā jau kara laikā, pasažieru vāģīši bija mazi, pelēki, nekrāsoti. Iekšā gar abām sienām no durvīm līdz durvīm atradās gari soli. Vāģītī iekļūt varēja, vispirms uzkāpjot uz gala platformas. Katrā vāģa galā bija durvis. Pie vienām durvīm uz neliela atbalsta laukumiņa stāvēja maza apaļa čuguna krāsniņa ar skārda skurstenīti caur vāģīša jumtu. Kurināja ar īsu, sīki saskaldītu malciņu, lai ziemā pasažieriem būtu silti. Dienai satumstot, konduktors ienesa parastu sveci, ko nolika tuvu griestiem uz mazas laktiņas. Bānītis, Viesītē uzņēmis gaitu vienalga uz kuru pusi, līdz nākamajai pieturai ātrāk par trim stundām nenonāca. Attālums no Viesītes kā uz Jēkabpili, tā Neretu un Daudzevu bija apmēram vienāds — 28—30 kilometri. Trīs četras platformiņas ar kokmateriāliem, pāris pasažieru vāģīšu priekšgalā — tāds pirmajos pēckara gados bija ripojošais sastāvs. Lokomotīves vadītājs un konduktors — reizē arī sastāva pavadonis — tāda bija vilciena brigāde.

Pa līdzenumu tāds vilciens devās, samērā rāmi kratoties un ar mazajiem ritentiņiem sliežu salaidumos mīlīgi piesitot takti. Pret kalnu gan lokomotīve sāka lēni un smagi pūst, reizēm pat noelšoties, un pasažieriem šķita, ka sastāvs tā kā būtu izstiepies garāks. Tīri vai gribējās kāpt laukā un pastumt. Bet, kad nu lokomotīve tika kalnā augšā un sāka svērties uz leju, tad svilpe kā sivēns iekviecās un viss sastāvs klabēdams sagrūdās cieši kopā, un sākās jautra un ļodzīga ripošana no kalniņa. Sēdētājiem bija ko turēties. Vienu otru reizi dažs labs atradās uz grīdas vai arī pretimsēdētāji “sabadījās” ar pierēm, “sabučojās” ar deguniem. Jautri gāja. Nonākot līdzenākā vietā, ja tur bija upīte, lokomotīve uz tiltiņa apstājās un uzņēma ūdeni.

Noskrien no sliedēm
Ne jau vienmēr mazbānīša reisi noritēja gludi. Gadījās arī pa katastrofai. E. Elksnes atmiņu citāts: “Pati es tādu kopā ar pusgadu veco meitu piedzīvoju 1931. gada pavasarī. Izbraucis no Daudzevas stacijas, pasažieru vilcieniņš nogāja no sliedēm. Vāģīši sašūpojās, it kā palēcās gaisā, pasažieri sabira cits citam virsū. Nepaspējām ne iekliegties, ka lielais troksnis noklusa un viss palika mierīgi. Izlīduši no vāģīšiem, konstatējām, ka neviens no pasažieriem smagākus ievainojumus par dažiem belzieniem nav dabūjis. Vilcieniņa sastāvā bija pieci pasažieru vāģīši. Divi pirmie bija saslējušies viens pret otru. Lokomotīvīte pati uz saviem ritentiņiem rāmi tupēja blakus sliedēm. Bet viens sliežu gabals bija izlēcis no gulšņiem. Izrādījās, ka vainīga izmirkusī, purvainā zeme, kas sliedēm nebija nekāds stabilais pamats. No Viesītes depo izsauktie strādnieki ieradās, sliedes salaboja un vāģīšus uzcēla atpakaļ. Jūdza sastāvam priekšā atbraukušo lokomotīvi, un ar četru — piecu stundu nokavēšanos visi laimīgi nokļuvām galā.”

Jaunsudrabiņš smīdina pasažierus

Tāds bija mazbānītis 20. gs. 20. gados. Tajā laikā autobusu nebija un ar bānīti brauca visi — veci, jauni, lieli un mazi. Brauca saimnieciskās darīšanās, brauca svētkos pie radiem un draugiem ciemos.

Jānis Audriņš laikrakstā “Labietis” 1967. gada 11. numurā atmiņu publikācijā stāsta par braucienu bānītī uz Jēkabpili: “Kādā rudens naktī, pienākot vilcienam no Neretas, Viesītes stacijā vienā no vagoniem bija dzirdama neparasta jautrība. Novietojis savu nesamo, gāju lūkot, kas tur notiek, jo smiekli te plaka, te cēlās no jauna. Pavēris durvis, pārpildītā vagona blāvajā sveces gaismā saskatīju Jaunsudrabiņa profilu. Man kļuva skaidrs, ka jautrības radītājs ir pats meistars. Man pašam bija vairākkārt jāklausās stāsts par meitu, kas izpļaukājusi vecāku vīru, ka tas kniebis viņai lielos. Patiesībā kniebēja bijusi zoss, ko kāda uzpircēja grozā pabāzusi zem sola. Citreiz vilciens pēkšņi apstājies. Braucēji prasa vilciena vadītājam, kas noticis? Tas sodās, palaidnis ganu zēns, sēdēdams vītolā, spļāvis uz ejošu vilcienu un iespļāvis taisni lokomotīves skurstenī, apdzēsis uguni, jāgaida, kamēr iekurinās no jauna. Izmantojot līdzīgus stāstus, iepinot kādu paziņu vai neretiešu izloksnē īpatnos izteicienus, Jaunsudrabiņš ar savu smalko humora izjūtu un neatdarināmo stāstīšanas veidu prata cilvēkus sirsnīgi izsmīdināt. Tā ir īpašība, kas visai reti sastopama, meistara portretā tā veido kādu jauku vaibstu.”

Atmiņā paliek brauciens ar vilcienu

Jūlijas Vītoliņas (dzimusi Tumasone) atmiņās (pierakstītas 1990. gadā) par viņas dziesmoto jaunību lasām: “Dziedāju skolas korī Zalvē skolotāja Lapas, Mēmelē —skolotājas Zirnes vadībā. Kad 1936. gadā nodibināja Mēmeles aizsargu nodaļas kori, to vadīja Vilis Neimanis. Dziedāju šajā korī otro altu, bet, ja vajadzēja, arī otro soprānu vai pirmo altu. Mēs dziedājām 1936. gada lauksaimniecības izstādes laikā Jelgavā, Neretas Dziesmu svētkos 1938. gadā Ķāžu priedēs, kā arī 1939. gada 24. jūnijā Dziesmu svētkos Staburagā. Liels notikums mūsu kora dzīvē bija piedalīšanās IX Dziesmu svētkos Rīgā 1938. gada jūnijā. Vispirms zirgu pajūgos braucām uz Neretu, tad mazā bānītī caur Viesīti līdz Krustpilij un vilcienā uz Rīgu…”

Jā, bānītis savā laikā bija nenovērtējams transporta un satiksmes līdzeklis.

Staburags.lv ARHĪVS

Bānītis Neretā

Kategorijas