Staburags.lv ARHĪVS

Rokdarbi — vaļasprieks visam mūžam

Rokdarbi — vaļasprieks visam mūžam

Aiviekstietes Almas Reiznieces mūžu caurvij viens īpašs vaļasprieks — rokdarbi. Skaistos darbus viņa darina joprojām, nesen nosvinot savu 82.  dzimšanas dienu. 
Viss apgūts pašmācībā

Tiekoties ar Almas kundzi, mani sagaida pamatīga izstāde ar dažādiem rokdarbiem, kas tapuši daudzu gadu garumā. Redzami arī vieni no pirmajiem. Viss, kas tapis garajā mūžā, noteikti tur nav, jo liela daļa darbu dāvināti un iepriecina citus. Tomēr garajā mūžā strādāts tik bagātīgi un daudzveidīgi, ka noteikti varētu izveidot pat muzeju!

Almas kundze darināt rokdarbus sākusi 15 gadu vecumā un patiešām turpina visu mūžu. No mammas apguvusi adīšanu, bet visu pārējo pašmācībā. 

— Man iepatikās, un tā bija arī laba nodarbe brīvajiem brīžiem. Kad sāku strādāt, iegādājos savas pirmās lietas un gribējās to visu izdaiļot ar kādu skaistu pārklāju vai sedziņu. Tā tapa pirmie darbi. Reiz kaimiņu tantei redzēju izšūtu galdautu un arī gribēju līdzīgu. Vēlāk tādu redzēju filmā “Likteņa līdumnieki”, kas noteikti bija smalkāk izstrādāts, ne tā kā man — cilpu cilpām, bet es biju lepna, ka arī man ir tāds balts ar rakstiem! Strādājot slimnīcā, bija jādežurē garas stundas, un, kad naktī brīvāks laiks, to varēja aizpildīt ar rokdarbiem. Arī pārējās meitenes ar kaut ko nodarbojās, un bija interesanti padalīties, kas kurai iznācis, ko var iemācīties. Savulaik jau maz ko varēja nopirkt, centāmies darināt pašas, — stāsta Almas kundze. 

Viņa smej, ka dažkārt stimuls apgūt vai darināt ko jaunu bija kā sāncensība ar citiem — ieraudzījusi, ka kolēģei top kas jauns, mudīgi ķērusies pie darba. Arī tagad, kad jau 17 gadu dzīvo viena, rokdarbi aizpilda laiku. Rokdarbnieču apkārt netrūkst, un bijis interesanti ar darbiem tikties vietējās izstādēs. 

Prasme  izmantot

Almas kundzes darbu pūrā ir izšuvumi, adījumi un tamborējumi — galda sedziņas, pārklāji, segas, cimdi, lakati, blūzes, apmetņi un citas lietas. Tas viss ne tikai skaistumam, bet arī praktisks. Viņa joprojām ieradusi to visu izmantot ikdienā, un mājā visur redzami skaistie darbi. Daudzi aiviekstietes darinājumus saņēmuši dāvanā. Kāds kaut ko ierauga, iepatīkas un grib arī sev. Viņai patīk visi rokdarbu veidi. Ja kādam adījumu vai tamborējumu rak­sti šķiet kā ķīniešu ābece, Almas kundze to visu lasa bez aizķeršanās. Bijušas arī reizes, kad iesāktais darbs jāizārda un jāsāk no jauna. Savulaik pati šuvusi arī apģērbu, jo algas bija mazas un neko daudz nevarēja nopirkt. Pirmās iemaņas apguvusi kursos, un tad jau tā lieta aizgāja. Viņai patīk iemācīties ko jaunu, un ir lietas, ko gribas atkārtot. 

— Savulaik Rīgā bija veikals “Čaklās rokas”, kur varēja nopirkt dažādu materiālu atgriezumus, arī diegus. Tie bija lēti, un iznāca daudz, lai arī daudz vajadzēja vienot kopā. No tādiem diegiem simtiem cimdu notamborēts. Tagad arī daudzus materiālus var izmantot atkārtoti. Nekad jau tā rocība nebija tik liela, lai varētu nopirkt visu jaunu, — stāsta Almas kundze. 

Kolēģi uz mūžu 

Almas kundzes dzimtā puse ir Odziena. Viss mūžs turpat netālu vijies, un tagad tas aizrit savā mājā Aiviekstes pagastā, kur līdzās Pļaviņas. Daudz skoloties dzīvē nav iznācis. Nebija tādu iespēju, un agri vajadzēja strādāt, lai pelnītu iztiku, jo mamma slimoja un tēvs bija izsūtījumā. Jau bērnībā vajadzēja smagi strādāt, un abi ar brāli gājuši ganos, lai nopelnītu brīvpusdienas kolhozā. Darba gaitas viņa sāka 15 gadu vecumā. Grūts tas laiks bijis.

Savā mūžā Alma Reizniece strādājusi gan fermā, gan Pļaviņu slimnīcā, preses kioskā un apdrošināšanas uzņēmumā. Visilgāk bijis darbs slimnīcā par sanitāri, teju 20 gadu. Grūts un smags darbs, bet šis laiks un kolēģi vissirsnīgāk palikuši atmiņā. Ar bijušajiem mediķiem tikušies regulāri, katru gadu svinējuši jubilejas, kas tagad ir retāk, jo daļa aizgājusi mūžībā, kādam ir veselības problēmas. Tomēr visi savējie tuvi joprojām, un, cik var, viņi sazinās. 

— Slimnīcā vispirms strādāju infekciju nodaļā, tad veļas mājā un pēc tam uzņemšanas nodaļā. Tas bija arī laiks, kad cēla Pļaviņu hidroelektrostaciju, un gadījumi bija dažādi, bet visos bija jāpalīdz. Daktere Meļikesjeva man vienmēr atgādināja — lai vai kādas būtu likstas mājās, darbā vienmēr jābūt smaidīgai un atsaucīgai. Slimnieks allaž pirmajā vietā. Iemācījos arī špricēt, un dažkārt man lūdza palīdzēt arī tad, kad jau strādāju preses kioskā. Daktere bija ieteikusi mani. Tad jau adatas bija briesmīgas, ko dažkārt slimnīcā pat vīlējām, lai būtu asas, tomēr tiku galā veiksmīgi, — atceras Almas kundze. 

Skaistākais un mīļākais fotogrāfijās 

Almas kundzei ir dēls Andris un divi mazbērni. Mazdēls Agnis dzīvo Baldonē un audzina divas meitiņas, bet mazmeitas Gundegas ģimenē, kura dzīvo ārzemēs, ir divi puiši. Ar savējiem Latvijā tikties iznāk biežāk, un priecē arī fotogrāfijas. Vecmāmiņa teic, ka jaunajai paaudzei rokdarbi gan tuvi nav, bet skaistās lietas patīk un noder. 

Viņas aizraušanās noteikti ir arī puķes, kas pie mājas vienmēr ziedējušas bagātīgi. Kad bijis vairāk spēka, ierīkojusi skaistumdobes, pat nelielu ūdenskritumu un dīķīti ar ūdensrozēm. Gribas to smukumu, un skaistākie ziedi gan mājā, gan pagalmā iemūžināti fotogrāfijās. Arī jubileja viņai maija beigās, kad viss apkārt zied. Ir, protams, arī neliels sakņu dārzs un siltumnīca. 

Almu Reiznieci daudzi pazīst arī kā saimnieci dažādos godos. Ēdiena gatavošanas prasme arī pamatā apgūta pašmācībā, bet daudz iemācījusi pieredzējusī saimniece Elza no Krievciema. Vēlāk jau varēja darboties pati, gatavojot dažādus gaļas un citus ēdienus. — Kāzās vienmēr saimniecēm centās nozagt un paslēpt katlu ar sautētajiem kāpostiem. Zinot šo niķi, biju to paslēpusi arī pēc kādām bērēm, iekraujot malkā. Tak’ atrada! Visādi bijis, bet interesanti, — saka Almas kundze. 

Kā jau katrai saimniecei, arī viņai ir savas receptes tām pašām kotletēm vai rolmopšiem, lai ir garšīgāk. Kā smaidot piebilda dēls Andris — kā tādus nezagsi! Tagad gan godu galdus klāj arvien mazāk un vairāk izmanto ēdināšanas uzņēmumu pakalpojumus, bet vēl nesen svinētās apaļās jubileju galdu klājusi pati. Tagad ar savu gatavošanas prasmi viņa palīdz pagasta ikgadējās pļāvēju rīkotajās sēņošanas sacensībās, kad jāvāra zupa lielajā katlā.