Tosteru vēsture

2021. gada 5. jūnijs 00:00

Senā maizes grauzdēšanas māksla
Maizes grauzdēšanai ir sena prakse. Agrīnās civilizācijas novietoja maizi virs atklātas uguns, lai to saglabātu svaigu un pasargātu no pelējuma ilgāku laiku. Maize tika grauzdēta uz karsta akmens. Vēlāk tika izveidotas vienkāršas ierīces maizes grauzdēšanai ugunī, piemēram, stiepļu rāmji, lai grauzdiņš būtu gatavots vienmērīgāk, vai tādas nūjas kā tās, kuras mēs šodien izmantojam zefīru cepšanai virs ugunskura. Romieši šo ideju aizveda uz Ēģipti 500. gadā p.m.ē. Vārds “toast” faktiski nāk no latīņu valodas “tostum”, kas nozīmē “sadedzināt”.

Pirmie tosteri
Līdz ar koka un ogļu krāsniņu ienākšanu mūsu dzīvēs 1880. gados bija nepieciešama jauna grauzdēšanas metode. Tas noveda pie alvas un stieples piramīdas formas ierīces. Maize tika ievietota iekšpusē, un tosteri sildīja uz plīts. Uguns bija siltuma avots maizes grauzdēšanai līdz 1905. gadam, kad inženieris Alberts Māršs izveidoja niķeļa un hroma kompozītu, sauktu par Nichrome. Mārša izgudrojumu viegli varēja pārveidot par vadiem vai sloksnēm, un tā elektrovadītspēja bija zema. Dažu mēnešu laikā citi izgudrotāji izmantoja Nichrome elektrisko tosteru ražošanai. Pirmo veiksmīgo versiju 1909. gadā izlaida Frenks Šailors no General Electric. D-12 modeli veidoja no būrim līdzīgas ierīces ar vienu sildelementu. Tas varēja vienlaikus apgrauzdēt tikai vienu maizes pusi; maize bija jāpārliek ar rokām, lai apgrauzdētu abas puses. Tā kā lielākajai daļai māju bija ierobežota piekļuve elektrībai, tosteris tika izmantots tikai restorānos. Lai dotu priekšstatu par to, cik toreiz elektroenerģija bija ierobežota, dienasgaismas laikā tā parasti nebija pieejama.

Pirmais uznirstošais tosteris
Līdz ar pieprasījumu pēc darbaspēka taupīšanas mājas apstākļos pieauga ierīču skaits, piemēram, elektriskais grils bija daudzās mājās, tāpēc elektrības uzņēmumi sāka piedāvāt diennakts servisu. Drīz sekoja labāki modeļi, daži ar bīdāmām atvilktnēm, citi ar mehāniskiem veidiem, kā pagriezt maizi, bet patiesais jaunievedums bija automātiskais Pop-up tosteris, ko 1919. gadā izdomāja mehāniķis Čārlzs Strite. Iekļautais taimeris izslēdza sildelementu un atbrīvoja uznirstošo atsperi, kad grauzdiņa šķēle bija gatava. 1926. gadā uzņēmums Waters-Genter Company izmantoja Strite’s tostera pārveidoto versiju; to sauca par “Toastmaster”. Ar trīskāršu logotipu, ko iedvesmojuši tā sildelementi, tas kļuva par daļu no mūsdienu virtuves ierīču laikmeta. Līdz 1926. gada beigām Charles Strite’s Toastmaster bija pieejams sabiedrībai; tas guva milzīgus panākumus.

Mūsdienu tosteru ierašanās
Ap 1980. gadiem karstumizturīgu plastmasu ieviešana piedāvāja vairāk iespēju tostera dizainam. Populāri kļuva modeļi ar noapaļotām malām dažādās krāsās. Parādījās arī plašākas rievu maizītes un biezas maizes šķēles, kā arī modeļi ar līdz sešām vietām. 21. gadsimtā “viedie tosteri” ir kļuvuši par biežu mārketinga terminu. Izmantojot mikroshēmu tehnoloģiju, šie tosteri ir ieprogrammēti, lai grauzdētu dažādus maizes izstrādājumus, sākot no barankām līdz angļu smalkmaizītēm un beidzot ar saldētiem konditorejas izstrādājumiem. Tika ieviestas arī divējādas versijas. Hamiltonas pludmale iepazīstināja ar tostera / cepeškrāsns / broilera kombināciju, kas var grauzdēt maizi un cept kafijas kūku. Black & Decker’s Versa-Toast 4-Slice modelis ļauj patērētājiem vienlaicīgi apgrauzdēt divus atsevišķus maizes veidus, piemēram, angļu smalkmaizīti un rozīņu maizes šķēli.

Staburags.lv ARHĪVS

Tosteru vēsture

Kategorijas