Bānītis Neretā

2021. gada 1. jūnijs 00:00

(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 25. maija numurā.)
Stacijas priekšnieks Pēteris Caune (1897—1945) dzimis Saukas pagasta “Sila krogā” krodzinieka Miķela Caunes un viņa sievas Dārtes ģimenē. Iesvētīts Neretas baznīcā, šeit sāk dzelzceļa dienesta gaitas. Pirmā pasaules kara laikā kā dzelzceļa ierēdnis evakuēts uz Krieviju, kur nodzīvojis līdz 1922. gadam. Tur blakus esošajā telegrāfā iepazinies ar savu nākamo sievu — telegrāfisti Annu Ozollapu, kuras tēvs Jānis Ozollapa pirms Pirmā pasaules kara strādājis kā ierēdnis uz Jelgavas—Krustpils dzelzceļa. Pēteris Caune Neretas stacijas priekšnieka posteni ieņēmis no 1929. gada 1. novembrim līdz 1934. gada 15. decembrim, kad pārcelts atbildīgākā vietā uz Jelgavas—Meitenes dzelzceļa par Jaunplatones stacijas priekšnieku. Atvadīšanās vakars Neretā bijis 1934. gada 14. decembrī. Uz to sanākuši ap 100 cilvēku. Pasākumā neretieši sacījuši daudz siltu vārdu gan Pēterim, gan Annai, novēlot skaistus gadus jaunajā dzīvesvietā. Īpaši atzinīgi neretieši vērtējuši P. Caunes spēju vienādi cienīt kā bagātos, tā trūcīgos, kā zemkopjus, tā arī inteliģenci, kā arī prasmi nešķirot cilvēkus ne pēc tautības, ne ticības, ne politiskajiem uzskatiem.Pēteris Caune arestēts 1944. gada oktobrī. Notiesāts par “dzimtenes nodevību” uz 10 gadiem, 1945. gada sākumā izsūtīts uz Krasnojarsku. Sieva Anna un meita Dzidra no aresta un izsūtīšanas nejauši izglābušās, jo šajā laikā bijušas nevis dienesta dzīvoklī, bet gan ģimenes lauku mājā citā novadā. Pēdējo vēstuli Pēteris Caune atsūtījis no Kanskas 1945. gada februārī, bet miris 1945. gada maijā Krasnojarskas apkaimē. Reabilitēts 1988. gadā.

Viņi strādāja uz dzelzceļa

Bet kā ar dzelzceļa darbiniekiem? Pāršķirot 1935. gada skaitīšanas datus, redzams, ka Neretas dzelzceļnieku trijās dienesta mājās mita ap 30 dzelzceļa darbinieku ar ģimenēm. Iespējams, ka bija neretieši, kuri dzīvoja savos īpašumos un kalpoja dzelzceļa dienestā. Dzelzceļam, arī šaursliežu, bija svarīga nozīme tautsaimniecībā, satiksmē, cilvēku mobilitātē — kā artērijai kopīgajā asinsritē. Dzelzceļnieki strādāja ne tikai kā lokomotīvju mašīnisti, vilcienu pavadoņi, kasieri, bet bija vajadzīgi arī depo strādnieki, atslēdznieki, montieri, sliežu ceļu meistari, stacijas darbinieki u. c. Statistika liecina, ka šaursliežu dzelzceļa Neretas posmā pirms Otrā pasaules kara bijis ap 60 darbinieku. Kur dzīve, laikmeta lielie notikumi aiznesuši dzelzceļnieku dzimtu pēctečus? Varbūt joprojām kādu dzimtu turpinātāji dzīvo Neretā, glabājot senas fotogrāfijas, dzelzceļa dzīves notikumus.

Vēstures liecībās atrodams, ka Pilkalnes skolas skolotājs Miķelis Jurcēns, 1905. gada revolūcijas dalībnieks, 1906. gadā, vairoties no melnās sotņas, devies uz Ameriku. Pirmā pasaules kara laikā viņš atgriezās Neretā. Vācu okupācijas laikā, 1918. gadā, M. Jurcēns strādāja par telefonistu šaursliežu dzelzceļa stacijā Neretā. Līdz ar padomju varas atkāpšanos šis komunistiskās partijas darbinieks aizgāja no Neretas un strādāja Ludzas apriņķī saimnieciskās apgādes jomā. Pēc tam darba gaitas M. Jurcēnu aizveda uz Krieviju, tur ziņas par viņu zūd.

Tāpat zināms Pētera Griškena vārds, kas arī saistīts ar Neretu. 1940. gadā P. Griškens sāka strādāt Neretas stacijā par šaursliežu dzelzceļa remontstrādnieku. Kad 1963. gadā mazais bānītis no Viesītes uz Neretu beidza kursēt, P. Griškens pārcēlās strādāt 7. Daudzevas ceļa daļā Sēlpils stacijā.

Mobilizē vietējos zemniekus

Bānītis pasažieru un darbinieku atmiņās palicis gan ar lēno gaitu, gan jautriem brīžiem. Tā Ermīne Jase reiz atcerējās: “1915. gada vēlā rudenī mūsu ģimene izlēma atstāt Viesīti un doties bēgļu gaitās. Tolaik runāja, ka viņpus Daugavas kara draudi nav tik šausmīgi, tāpēc devāmies uz Līvānu pagaidu tiltu. Taču izrādījās, ka vācieši jau priekšā un visus atgrieza atpakaļ. Ceļš mājup bija garš un mokošs. Īsi pirms Ziemassvētkiem pārgājām Neretas tiltu (pie Jēkabpils). Tur vācu karavīri katrai ģimenei iedeva maizes klaipu. Tā bija ļoti cieta. Runāja, ka cepta no zāģu skaidām. Šeit uzzinājām, ka no Lietuvas mūsu virzienā tiek būvēts šaursliežu dzelzceļš. Tūlīt pēc Ziemassvētkiem darbi sākās arī Neretā, un vācieši mobilizēja vietējos zemniekus grants, gulšņu un sliežu pievešanai. Tēti nozīmēja par darbarīku izdalītāju. Lai gan topošais dzelzceļš gāja apkārt katram lielākam pauguram un purvam, tomēr darbi līdz pavasarim tika pabeigti.”

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Bānītis Neretā

Kategorijas