Izveido citplanētieti ar ziedošu dvēseli

2021. gada 1. jūnijs 00:00

Marija Gogoļa ir viena no šī gada Aizkraukles Mākslas skolas absolventēm. Kāds bijis mācību laiks? To jautāju pašai Marijai.
Aicina uz skolu arī pēc tās beigšanas

— Septiņi gadi mākslas skolā — tas ir daudz vai tomēr gribētos mācīties vēl?

— Šie septiņi gadi aizskrēja neticami ātri! Droši vien pietrūks mācību, tikšanos ar skolotājiem. Skolas direktore Inese Dembovska aicināja iesākto turpināt, nākt uz skolu zīmēt, gleznot, lai roka neatslābst, lai neaizmirstu mācīto un veiksmīgi varētu sagatavoties iestājeksāmeniem mākslas koledžā, kur esmu iecerējusi mācīties. Domāju, ka es šo iespēju izmantošu un šad tad iešu uz skolu zīmēt un gleznot. Šogad pabeidzu Aizkraukles novada vidusskolas 8. klasi, un man ir vēl viens gads, lai sagatavotos iestājeksāmeniem mākslas koledžā.

Pirmais pasūtījums — leļļu gulta

— Mācību priekšmeti bija dažādi, varbūt kāds arī nepatika?

— Man nepatika zīmēt klusās dabas, šķita, ka tas ierobežo manu fantāziju. Kad biju mākslas skolas 4. klasē, pat gribēju skolu pamest. Arī 5. klasē radās tādas pašas domas, jo bija jāzīmē klusā daba, gaismas un ēnas — šķita garlaicīgi, gribējās izdomāt pašai. Centos visu uzzīmēt ātri un ātri pabeigt, un tas arī izdevās, bet skolotāja aizrādīja, ka vajag zīmēt lēni un prātīgi. Interesantāk šķita savā starpā sarunāties, nevis zīmēt, par ko skolotāja mūs rāja. Mājās toreiz izdomāju savu nelielo biznesu.

— Kāds tas bija?

— Tēvocis atveda kartona kārbas, un es no tām taisīju leļļu mājas, gultiņas un citas mēbeles, tās skaisti izkrāsoju. Skatījos internetā video, kā taisīt. Man nebija veikalā pirktas dārgas leļļu mājas un bārbijas, bet vienkāršas lelles, mājiņas viņām taisīju pati un priecājos. Kad apnika vai kaut kas saplīsa, izmetu un taisīju jaunas. Draudzene vēlējās nopirkt, un pirmais pasūtījums bija leļļu gulta. Taisīju arī priekšmetus, kur salikt zīmuļus, daudz pati zīmēju. Līmes pistole bija mans labākais draugs. Par iegūto naudu nopirku sev kādu kārumu. Tagad leļļu mājas vairs netaisu, bet gatavoju atklātnītes, nevaru mierā nosēdēt, neko nedarot.

— Varbūt toreiz apskaudi draudzenes, kurām bija dārgas leļļu mājas un lelles?

— Vecāki man mācīja, ka svarīgākais ir ģimene, māja, ēdiens, tas, kāds tu esi kā cilvēks, un nevajag apskaust vai nosodīt tos, kam ir kaut kas vairāk nekā tev. Mācīja, ka svarīgi ir iemācīties kaut ko taisīt pašai savām rokām, nevis pirkt veikalā. Vecāki man ir ļoti labi, mani māca un atbalsta visās jomās. Ar laiku sapratu, cik svarīga ir ģimene, tas, ka man ir mamma, tētis, brālis, vectēvs un daudz radinieku.

Pabriesmīgs, toties ļoti labsirdīgs!

— Tev ir interesanti skolas noslēguma darbi keramikā — vāze un tējkanna. Kā radās iecere tādus veidot?

— Runājot par vāzi, sākumā bija iecere veidot cilvēku, bet seja iznāca tāda neparasta, mazliet atbaidoša. Tad nodomāju — lai tas ir citplanētietis, pabriesmīgs, toties ļoti labsirdīgs. Iedomājos, ka vāzē jāsaliek ziedi, un tam ir sava nozīme — lai arī citplanētieša seja ir nepievilcīga, viņa dvēsele zied kā šīs puķes. Cilvēki citus lielākoties vērtē kā pēc žurnāla vāka — pēc ārējā izskata, bet tas nav pareizi. Vajag cilvēku vērtēt pēc tā, kādas ir viņa cilvēcīgās īpašības, raksturs. Man citi saka — kāds tavs citplanētietis ir pabriesmīgs! Bet es atbildu — toties viņš ir ļoti labs!

— No kādas planētas viņš ir atlidojis?

— No Venēras. Šī planēta attēlos ir skaisti zila.

— Cik tavam citplanētietim ir gadu?

— Viņš ir pusaudzis tāpat kā es — 14 gadu vecs. Šajā vecumā pusaudžiem rodas dažādi kompleksi ārējā izskata, figūras, svara dēļ, bet vecāki man māca, ka galvenais ir nevis izskats, bet tas, kāds tu esi kā cilvēks. Ja esi labs cilvēks un pie citiem ej ar lielu pozitīvismu, viss kārtībā. Galvenais ir nepadoties. Reiz iepazinos ar kādu cilvēku, kurš pēc izskata bija nepievilcīgs, bet vēlāk sapratu, cik viņš ir lielisks cilvēks, ar labu raksturu, viss viņā ziedēja.

Kanna ar trijiem deguniem

— Kā izveidoji savu neparasto tējkannu?

— Man ļoti patīk multiplikācijas filma “Alise brīnumzemē”, vēlējos uztaisīt kaut ko neparastu, guvu idejas arī internetā. Izgatavoju kannu ar trijiem deguniem. Kopā ar keramikas skolotāju Ingūnu Skuju izdomājām, kā vienlaikus šķidrumu ieliet trijās krūzēs.

— Varbūt no viņas ietekmējies, veidojot savus darbus?

— Visi pasniedzēji ir lieliski, ļoti patika mākslas skolas atmosfēra, bet keramikas skolotāja Ingūna Skuja ir arī neparasta, ļoti interesanta, dzīvojusi Amerikā, un nodarbībās viņa stāstīja par tur redzēto, piedzīvoto, par savu dzīvi. Viņa mūs uzlādē ar savu enerģiju. Bijām viņas darbu izstādē muzejā “Kalna Ziedos” — tur redzētais ir ļoti iespaidīgs, darbi ir ļoti skaisti. Man gribējās uztaisīt nevis parastu vāzi vai tējkannu, bet kaut ko neparastu, un tas izdevās. Noslēguma darbi ir arī dabas ainava, zīmējums, poparta stilā veidota kopija, ādas somiņa un citi darbi. Ļoti patīk modernisms, piemēram, mākslas pamatu priekšmetā aizrāva spāņu mākslinieka Salvadora Dalī darbi.

Saista gan māksla, gan sports

— Vai tavā ģimenē ir kāds mākslinieks?

— Vectētiņš dienesta laikā skaisti zīmēja plakātus, brālis un tētis arī labi zīmē, tante mācījusies mākslas skolā un dvēselē ir māksliniece. Viena mana puse ir mākslinieciska, otra — sportiska. Dzīve bez mākslas un sporta vairs nav iedomājama.

— Ar kādiem sporta veidiem tu nodarbojies?

— Kad sāku iet skolā, sāku nodarboties ar sportu, un tā jau astoņus gadus. Sporta veidi bijuši dažādi — sākumā vieglatlētika, tad peldēšana, tekvondo, volejbols, hiphops, pēc tam radās iespēja spēlēt lielo tenisu. Pēc mācībām gāju uz mākslas skolu, tad uz hiphopa dejām, bet pēc tam uz tenisu. Ļoti piekusu, kavēju, vajadzēja izvēlēties — dejas vai tenisu. Izvēlējos tenisu, ar ko nodarbojos divus gadus, taču pandēmijas dēļ nodarbības tika pārtrauktas, par ko man ir ļoti skumji, jo gribas trenēties. Sākumā gan bija ļoti grūti, stingrs treneris, skatījāmies, kā citi labi spēlē, taču mums ilgi nesanāca, mums teica, ka mēs spēlējam kā ar pannu. Un tad viss sāka izdoties. Teniss dod fizisko izturību, veiklību, jo ļoti daudz jāskrien. Treneris arī iemācīja disciplīnu. Ļoti gaidu, kad atkal atsāksies tenisa nodarbības!

— Tu piedalījies arī mākslas konkursos. Kāds bijis tavs lielākais sasniegums?

— Mākslas skolas 6. klasē skolotāja aicināja uzzīmēt ostu un piedalīties konkursā, kurā var iegūt dažādas balvas. Tas bija Rīgas brīvostas pārvaldes organizētais bērnu un jauniešu zīmējumu konkurss “Mana nākotnes osta”. Nepievērsu pārāk lielu uzmanību tam, ka jāpiedalās konkursā, un vienkārši zīmēju. Pēc tam bija ļoti liels pārsteigums un patiess prieks, ka vairāk nekā 100 dalībnieku konkurencē iekļuvu uzvarētāju skaitā un manu zīmējumu ievietoja kalendārā. Biju ļoti laimīga!

Staburags.lv ARHĪVS

Izveido citplanētieti ar ziedošu dvēseli

Kategorijas