Pandēmija atkailina samilzušās problēmas

2021. gada 28. maijs 00:00

Pagājušais un šis gads sabiedrībā ienesis situāciju, kādā tā nav bijusi vairāk kā 70 gadu — kopš Otrā pasaules kara. Tā kā mums nav pieredzes, kā rīkoties vispasaules pandēmijas apstākļos tad, kā psihoterapijas speciālisti saka, uz āru izlien tās problēmas, kuras līdz šim esam centušies mākslīgi nomaskēt.
Kam “kovida” apstākļos klājas grūtāk, kuriem ārkārtas situācija neko nepatīkamu nav nodarījusi? Visaptverošs secinājums, kādu esmu sev izlobījis no rakstā izklāstītajām sarunām, ir: ko sēsi, to pļausi. Ja esi sevī, savās attiecībās ieguldījis pietiekami daudz, šādā krīzes situācijā vari vākt darba augļus. Un pretēji — ja līdz 2020. gada ziemai nepaspēji uzkrāt emocionālo, materiālo, iemaņu, zināšanu bagāžu, pandēmija tevi mētāja kā skaidiņu okeānā. Tomēr, lai arī kāda šobrīd, 2021. gada maija beigās, būtu situācija Covid frontē, visi runātāji par pandēmijas postu runā pagātnes izteiksmē.
|
Viņi satikās un laimīgi kopā... sapuva

Diāna Zande ir psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste. Viņa saka, Latvijā oficiāli pētījumi par sabiedrības psihoemocionālo stāvokli vēl nav veikti, tāpēc pašlaik viņas teiktais būs tikai spekulācijas par šo tēmu.

“Ja pie manis nāk pāris, kuram ir problēmas, nevaru apgalvot, ka tās radušās konkrēti “kovida” dēļ. Tajā pašā laikā ir likumsakarības, kas rada situāciju, kuru var vienā vārdā saukt par nenoteiktību. Ja runa ir par partnerattiecībām, tad jāteic, ka viss, kas notiek ārpus mājas, tiek atnests uz mājām. Pat ja nekas slikts nenotiek darbā, ietekme ir no attālinātajām mācībām bērniem vai kāda partnera problēmām,” teic Diāna Zande.

Covid laikā notiek pretējs process — daudz kas netiek iznests no mājām. Ģimenē visbiežāk cilvēks sevi bremzē vismazāk. Ja priekšniekam neatļaujas uzkliegt, izteikt dažādas piezīmes: “Vai tu liksies mierā, neredzi, ka esmu aizņemts?!”, ģimenē šī brīža noskaņojumu atļaujas izlikt bez bremzēm. Var teikt, ka šajā laikā partnerattiecības ir saasinājušās, bet tāpat var teikt arī pretējo. Ir ģimenes, kurās attiecības ir uzlabojušās. Beidzot vairāk laika būt kopā.

Gadījumos, kad notiek pēkšņa saprašana — mēs vairs nevaram būt kopā —, psihoterapeite jautā: kādas darbības līdz šim veiktas, lai to novērstu? Nereti šie pāri saka: “Mēs esam darījuši visu!” Kad jautā, ko konkrēti, tad izrādās, ka tikai teikuši — aizmirsīsim un sāksim visu no gala. Tā kā vakardiena nebūtu bijusi. Restarts nav iespējams bez pagātnes. Tiem pāriem, kuri meklē palīdzību ārpusē, ir lielāka iespēja situāciju sakārtot. Tas nozīmē — nākuši uz terapiju, sākuši apzināties, ka ar viņiem kaut kas notiek. “Man ir stāsts par divām ābolu pusītēm: viņi satikās un laimīgi kopā... sapuva. Tāda ir likumsakarība. Ja liekas, ka attiecībās viss notiks pats no sevis, tā noteikti nav. “Kovida” laikā saasinās problēmas, kas nav risinātas. Tas attiecas gan uz indivīdiem, gan pāriem,” stāsta psihoterapeite. Viņa nepiekrīt, ka interneta vide būtu izsmelta, ka īsto cilvēku tajā nebūtu iespējams atrast, un salīdzina šādus sakarus ar klātienes randiņiem — arī tajos īstie viens otru satiek tikai pēc daudziem mēģinājumiem. Atšķirība ir tajā, ka, ejot pa ielu, mēs cilvēkus apzināti nevērojam ar domu iepazīties. “Tinder” un citās iepazīšanās vietnēs to dara apzināti. Par seksualitāti kā labu attiecību sekām Diāna Zande saka: tā notiek tikai Holivudas filmās — izgājuši cauri šausmām, filmas beigās galvenajiem varoņiem ir kaislīgs sekss, kam reālajā dzīvē nebūtu ne fiziskā, ne emocionālā spēka. “Kovid” saistībā pāriem šis ir laiks, kad vajadzētu atgriezties pie sarunām par seksu. Tas ir mīts, ka vecākajai paaudzei nav seksa. 30 — 40 gadu veciem, kuriem ir divi, trīs bērni, arī nav seksa. Viņi ir pārmocījušies, un sekss ir tikai atmiņās vai iztēlē. Ja pāris domā, ka attiecībās viss notiek pats no sevis, tad sekss ir tas, ko mēs nemākam. Attiecību sākumā seksu ieliek fizioloģiskā dziņa. Kad padzīvots kopā, sekss jāmācās tāpat kā sarunas, dejas, jebkas, kas saista pāri. Par to ir jārunā un ar to jānodarbojas. Pāri nereti daudz lasa, skatās par seksu, bet nav tik svarīgi, cik daudz zina, bet gan — cik daudz dara. Ja zina visu par seksu, bet sekss ir reizi gadā, tad no tā jēga maza. “Tiem, kas lasīs šo rakstu, iesaku biežāk pieskarties savam partnerim, padomāt, kāpēc mēs esam kopā, kāpēc iemīlējos šajā cilvēkā, kurā brīdī pārstājām viens otram pieskarties? Nez kāpēc cilvēkam šķiet, ka risinājumi ir kaut kur tur, ārā, un ka atbildi iedos kāds bez pašu iesaistīšanās. Nav tādu “vou!” recepšu. Tā vietā ir vienkāršas ikdienišķas lietas, kuras mēs nedarām. Protams, ir attiecības, kurās notiek vardarbība, sākušās atkarības, un tie ir grūti risināmi gadījumi,” nobeigumā saka Diāna Zande.

Pusaudzis ierāvās sevī

Par to, kāda bijusi dzīve pēdējā pusotra gada laikā, stāsta sunākstiete Aija Juste.
No vienas puses, “kovids” nav negatīvi ietekmējis viņas ikdienu. Tiesa, visas nodarbības, tajā skaitā līnijdejas, teātra mēģinājumi, vingrošana un citas, notika tiešsaistē, kas nozīmē, ka nebija ar tādu atdevi kā klātienē. Arī darba šajā laikā bija daudz, nereti nācās aizvietot saslimušos vai karantīnā esošos kolēģus. To pašu gan nevar teikt par vecākajiem un jaunākajiem ģimenes locekļiem. Seniori jutušies noskumuši un tajā pašā laikā satraukti. Savukārt bērni, mācoties mājās, ir ļoti izmainījušies. “Mans pusaudzis kļuva noslēgts, ierāvās sevī, maz kontaktējās ar pārējiem, nevēlējās iziet no mājas un atteicās piedalīties ģimenes rīkotajās ekskursijās pa Latviju. Iemesls tam — kontaktu neesamība ar vienaudžiem,” stāsta Aija. Pēdējā laikā situācija pamazām mainās uz labo pusi, notikusi aklimatizēšanās jaunajos apstākļos un ikdiena ieiet vecajās sliedēs. Aijas vīrs ir lauksaimnieks un pandēmijas laika negatīvo ietekmi izjutis mazāk. Lai gan bijušas situācijas, kad darbs negāja no rokas, un tās pārsvarā saistītas ar darbu internetā. Kā jau daudzviet laukos, datu plūsmas ātrums ir zems. Tas ietekmējis arī Aijas nodarbību kvalitāti. “Ieķērās, pazūd attēls vai skaņa, un nespēju sekot līdzi runātājam, tēmai,” teic Aija. Tā kā šajā laikā viņa arī studē Montesori pedagoģiju, daudz uzdevumu saistīti ar praktiskām nodarbībām, kas pandēmijas laikā iekavējās.

Tādēļ, ka tagad vairākas nodarbības atļautas klātienē, visu iepriekš pieminēto Aija saka pagātnes izteiksmē. Turklāt pati ir vakcinējusies un līdz ar to jūtas drošāk. No paziņu vidus dzirdējusi, ka ir ģimenes, kurām klājies grūtāk un arī šobrīd situācija nav pozitīva, jo darbavietā izdara spiedienu uz vakcinēšanos un it kā netieši norāda, ka pretējā gadījumā nāksies meklēt citu darbu.

Viens salūst, otrs uzsprāgst

Solvita Vektere, psihoterapeite, teic, ka nenoteiktība ir visgrūtāk pārvaramais cilvēka psihiskais stāvoklis. Bēdas un lielas nelaimes cilvēks izdzīvo salīdzinoši vieglāk, jo šiem procesiem ir iekšējā dinamika. Nenoteiktībā nav dinamikas, tajā ir tikai trauksme un haoss.
Psihoterapeite stāsta, ka viņas praksē “kovida” laikā audzis pieprasījums pēc konsultācijām. Jautājumi saistīti ar apjukumu, dusmām, iekšēju spriedzi. Lielākoties cilvēki cieš no socializācijas trūkuma. Liegtas ir jaukās lietas, kas cilvēku uztur ikdienā, tajā skaitā vaļasprieki, un to izjūt sakāpināti sāpīgi. Cieš gan ģimenes cilvēki, gan tie, kas dzīvo vieni. Vecākiem ir ārkārtīgi liela slodze bērnu attālināto mācību dēļ. Saasinājušās arī pāru attiecības. Viens no otra gaida kādu risinājumu, kāds uzņemas darīt vairāk, bet kādā brīdī iestājas spēka izsīkums, savukārt otrs emocionāli uzsprāgst. Lielākam riskam saskarties ar emocionālām problēmām ir vecuma posmā līdz 40 gadiem, kā arī tiem, kuriem nav izveidojušās partnerattiecības. Liela bezcerība mēdz būt tiem, kuri nesen šķīrušies. Gribas satikt kādu, bet nav, kur, nedrīkst, interneta vide šajā ziņā sevi ir izsmēlusi, iepazīšanās attālināti visbiežāk beidzas ar vilšanos. Solvita Vektere saka, viņas klienti atzinuši — satikt cilvēku “dzīvajā” ir pavisam kas cits, nekā iepazīt tikai sarakstē vai telefona zvanos.

Cieš arī gados jaunie cilvēki, kas vēlas mācīties, veidot karjeru. Apmācības interneta vidē lielākoties ir paviršas, un ir profesijas, kuras var apgūt, tikai darbojoties praktiski. Nedrošība ir arī par iespēju atrast darbu, turpmākās dzīves veidošanu. Turpretī, ja cilvēks ir nobriedušāks, jūtas stabilāk kopumā, ārējās izmaiņas, kas gan tāpat ir nepatīkamas, grūtas, rada trauksmi, bet ar tām tiek galā vieglāk. Savukārt gados vecāki cilvēki necieš no tā, ka nevar aiziet uz ballīti.

Cerības nepiepildījās

Kā pandēmija ietekmēja jauniešu noskaņojumu Aizkraukles pusē, stāsta Līga Kriškijāne, Aizkraukles Interešu izglītības centra jaunatnes lietu speciāliste.
“Pandēmijai un ar to saistītajiem ierobežojumiem ieilgstot, jaunieši ir nonākuši neapskaužamā situācijā. Viņi ir ilgstoši izolēti no saviem vienaudžiem, liedzot iespēju socializēties un veidot sevi kā vispusīgu personību. Jaunieši ir spiesti vairāk uzturēties mājās, kur vide ne vienmēr ir motivējoša vai atbalstoša. Reizēm runa nemaz nav par sliktām savstarpējām attiecībām ģimenē, bet vienkārši iespēju pabūt vienam un pabūt klusumā,” stāsta Līga.

Jo ilgāk šis laiks, jo smagākas sekas tas atstāj uz jauniešu psiholoģisko un emocionālo veselību, kas iet roku rokā ar fizisko un garīgo labsajūtu. Jau pagājušā gada septembrī un oktobrī, kad pulcēšanās noteikumi nebija tik strikti, daļa jauniešu atteicās no iespējas piedalīties pasākumos un aktivitātēs, rūpējoties par savu un savas ģimenes veselību. Tas parādīja, ka jaunieši daudz nopietnāk uztver Covid situāciju, nekā pieaugušie līdz šim to būtu iedomājušies.
Salīdzinoši neilgā laika posmā, pietiekami strauji pieauga to jauniešu skaits, kuriem radušās mācīšanās grūtības, motivācijas zudums, kā arī ir saasinājies jautājums par atkarību izraisošo vielu lietošanu. Jaunieši no bezdarbības un slēgtās vides jeb liegtās iespējas iesaistīties līdzšinējās ārpusskolas aktivitātēs tika pakļauti emocionālam spiedienam un paaugstinātam stresa līmenim. Tāpat arī jaunie mācību apstākļi atklāja vairākus gan personīgos, gan sabiedrības kopējos izaicinājumus, ar ko jaunietim nācās tikt galā galvenokārt patstāvīgi.

Aizkraukles Interešu izglītības centrā novērots, ka pēc 2020. gada Ziemassvētku brīvdienām situācija bija uzlabojusies. Jaunieši bija atguvuši spēkus un gatavi atkal darboties. Bija cerība, ka ierobežojumi tiks samazināti un visi spēs atgriezties savās iepriekšējās dzīvēs, bet tā nenotika. Turpinoties pandēmijai, situācija kļuva smagāka arī tiem bērniem, kuri līdz šim nebija saskārušies ar mācīšanās grūtībām vai motivācijas trūkumu. Jaunieši zaudēja interesi par mācībām un ārpusskolas aktivitātēm. Kļuva depresīvāki, nomāktāki, kas atsevišķos gadījumos izpaudās kā atteikšanās no socializēšanās ne tikai ģimenē, bet arī ar vienaudžiem. Aktīvie jaunieši, kas līdz šim bija uzņēmušies iniciatīvu un iesaistījušies dažādās aktivitātēs, izdega un pārtrauca aktīvi piedalīties Aizkraukles novada jauniešu domes darbā un citās aktivitātēs, lai atgūtu spēkus. Sarunās jaunieši norādīja uz motivācijas un intereses zudumu, nogurumu no ekrāniem un attālinātās komunikācijas, iekšējo trauksmi, kas izraisījuši apātiju un nevēlēšanos nekur piedalīties. Jauniešu pārstāvji uzsvēra, ka visi jaunieši vēlas komunicēt un tikties klātienē. “To mēs arī varam novērot katru vakaru ielās, ka tas, kā viņiem trūkst, ir klātienes saskarsme ar vienaudžiem un jēgpilni pavadīts laiks. Tāpēc Aizkraukles Interešu izglītības centrs, ievērojot valstī noteiktos ierobežojumus, plāno organizēt jauniešiem jēgpilnas brīvā laika pavadīšanas iespējas klātienē,” teic Līga Kriškijāne.

Uzziņa
Biedrības “Skalbes” krīzes tālrunis — 67222922.

Krīzes tālrunis nodrošina bezmaksas, anonīmas psiholoģiskā un emocionālā atbalsta konsultācijas visas diennakts laikā, kā arī veic pierakstu bezmaksas attālinātajām psihologa konsultācijām, kuras var saņemt ikviens iedzīvotājs bez nosūtījumiem vai cita veida procedūrām, vien veicot zvanu uz krīzes tālruni un vienojoties par konsultācijas laiku.

+ 1

Staburags.lv ARHĪVS

Pandēmija atkailina samilzušās problēmas

Kategorijas