Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Tagad esam Ķīnā!

(1. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

4. — 6. diena

Laiks doties tālāk. Otrdienas rītā visi devušies darbos, mēs kārtojam somas un ejam  uz autobusu. Nūksio nacionālais parks ir  netālu no pilsētas. Pēc pusstundas gājiena esam pieturā, bet tur uzzinām, ka pie šoferīša biļeti iegādāties nevar, tāpēc kāpjam no busa ārā un ejam uz kiosku, kur somiete mums palīdz tikt skaidrībā ar Helsinku apgabala zonām un nepieciešamajām biļetēm. Beigās katrs par braucienu samaksājam 3,30 eiro un jau pēc stundas sasniedzam nacionālo parku. Laikapstākļi gan nav patīkami — tad mazāk, tad stiprāk līst, bet  mitrums ir visu laiku.

Tomēr pirmais, ko pamanām pie parka takām, ir milzīgās bekas un baravikas. Tik  grūti paiet garām sēņu audzēm! Ineta stāstīja, ka somi šīs sēnes nemaz tā neēd, tāpēc tām pilni meži. Telefonā esam atlikuši punktus, ko parkā vēlamies apskatīt, un pirmais no tiem ir kāda ala milzīgā akmenī. Viss parks ir viens liels akmeņu krāvums, uz kā saauguši dažādi koki. Savukārt skatupunktā iespējams paraudzīties uz diviem no vairākiem tepat esošiem ezeriem. Vasaras laikā te tiešām ir pastaigu paradīze! Nu  jāpiesargās no slidenajiem akmeņiem. Priecājamies par līdzpaņemtajiem gumijniekiem un Vjetnamā pirktajiem biezajiem lietusmēteļiem — bez tiem jau sen būtu līdz kaulam izmirkuši!

Izpētām parkā ierīkotās bezmaksas atrakcijas, skaistās takas, kas katra aizvijas uz citu pusi. Nokļūstam līdz ziemeļbriežu dārzam, kas  strādā tikai pēc pieraksta. Īpašo briedi mums tā arī neizdodas atrast. Pa kalniem un lejām, pa trepēm un peļķēm nokļūstam pie kempinga vietām. Jau esam samierinājušies ar slapju nakti. Visi “ciemi”, kas kartē vismaz pēc tādiem izskatās, izrādās, vien privātās villas, kur somi brauc atpūsties vasarā. Parks ir skaists, un neticamas ir tās koku saknes, kas pilnīgi taisni saaugušas gar klintīm, un zaļzaļās sūnas, kas slēpj sēņu plantācijas, bet vislielākais prieks mums ir, ieraugot kādu mājeli, kas paredzēta ugunskura kurināšanai. Beidzot! Nojume! Visa garā 15 km gājiena laikā nebija ne soliņa, kur atsēsties, nu beidzot varam nomest somas un nedaudz atvilkt elpu. Ar somām plecos sen nav staigāts.

Interesanti, ka parkā redzējām arī saunas un īpašos atpūtas namiņus, bet tos iespējams atvērt vien pēc savas vietas rezervēšanas. Tomēr šīs ugunskuru nojumītes ar skursteni viducī ir bez maksas, un pat malkas šķūnītis ar pagalēm atrodas turpat blakus! Sapriecājamies, ka telti varēs  mēģināt iespiest zem mazās nojumītes un salīt tikai pa pusei. Līdz pašai pievakarei vēl paejam apkārt, un tas ir lielisks lēmums. Uzejam  slēgtas kafejnīciņas un laivu nomu (visā parka teritorijā nevienu cilvēku neesam satikuši!), bet tad arī pavisam lielisku vietu — milzīgu nojumi, kur vieta pat astoņām teltīm! Turpat arī ugunskura vieta zem jumtiņa un malkas šķūnis! Tāds prieks un atvieglojums, ka nesalīsim! Turklāt no Turku atsaucies ir kaučsērfers — arī nākamās divas dienas par salīšanu nebūs jāuztraucas! Tagad tikai jāskatās, vai naktī ciemos neatnāks lāči, par kuriem arī parkā bija saliktas zīmes. 

Naktī ik pa laiciņam nākas izbīlī satrūkties — te kāds padipina pa koka grīdu, te  netālu zari lūst. Sagaidām rītu, priecājoties par sauso nakti. Vēl stundu uzkavējamies pie burvīgā ezera, kurā spoguļojas Somijas meži, un sākam gājienu ārpus parka. Nez vai izdosies šodien pievarēt 150 km ar autostopiem un nokļūt Somijas vecākajā pilsētā?

Pēc vakardienas noietajiem kilometriem šodien sāp kājas, bet ceļš jāturpina. Pa kalniem un lejām nokļūstam autobusa pieturā. No parka ārā tagad neviens īsti nebrauc, jo vakardien neviens tā arī nebija te bijis. Vien no rīta kāda dāma ar mums drosmīgi sāk runāt somiski, kad mākam viņai somu valodā atņemt sveicienu.  Izskatāmies  pēc vietējiem, bet runāt neprotam.

Drīz autobuss, un šoferim atkal jautājam, vai par biļeti var norēķināties skaidrā naudā. Šoreiz mežā kiosku, kur biļeti nopirkt, neatrast. Soms papurina galvu un saka, ka mums vajadzēja biļeti iegādāties vakardien. Vienīgi aplikācija telefonā varētu būt kā instruments norēķinam. Mēs stostāmies, bet tad vīrs atļauj kāpt mums busā. Īsti nesaprotam, vai bez maksas, bet brauciena laikā to aplikāciju arī ielādējam telefonā. Kad mūsu pietura klāt, šoferis autobusu neaptur, jo vienkārši domā, ka nesaprotam, ko paši darām. Bet tad sakām, ka mēģināsim stopēt uz Turku. Soms nosmej, biļeti telefonā nejautā un izlaiž mūs no busa, tā arī atvadāmies, neiztērējuši sešus eiro. Jauki!Laiks autostopiem. Paejam gabaliņu, saprotot, ka te īsti nav, kur mašīnām apstāties, jo visapkārt stāvas klintis. Bet ko padarīt — tāpat stopējam. Visās pasaules malās tas izdevies. Un te vēl ir Eiropa! Drīz vien piestāj jauna meitene un jautā, uz kurieni mēs? Uzzinājusi, ka neesam vietējie un mēģinām tikt uz Turku, izbrīnā iepleš acis. Paved mūs mazu gabaliņu uz priekšu, uz nobrauktuvi uz lielceļu. Tur mums būtu kāds jānoķer. Tomēr meitene brīdina — Somijā autostopi nav populāri.

Stāvam tāpat. Garām mums brauc vien strādnieki, vecāka gadagājuma ļaudis un  retais jaunietis. Daži ignorē mūs, citi papurina galvu. Kāds tālbraucējs vien noplāta rokas — pagriezienā apstāties nevar. Tad Arča atklāj arī to, ka pazaudējis savu telefonu. Tas notiek katra ceļojuma laikā. Vai nu autobusā, vai pie meitenes, kas jau aizbraukusi uz Helsinkiem, vai vēl nez kur, bet telefona nav.

Drīz sāk arī smidzināt un saprotam, ka jāmeklē cits risinājums. Dodamies nost no ceļa, cerot pabraukt pa mazākiem celiņiem, varbūt pa maziem gabaliņiem tomēr izdosies tikt tālāk. Kājas noberztas, tad karsti, tad auksti. Bet ejam. Soļojam gar lielceļu, mēģinot stopēt. Nespējam vien nobrīnīties, ka somi var būt tik neatsaucīgi! Ejam un ejam, un nesaprotam, ko lai dara. Agros rītos no Helsinkiem uz Turku kursē autobusi par 8 eiro, pēcpusdienā cena dubultojas. Nesaprotam, ko lai dara, pagājušas jau trīs stundas. Tad, kad jau cerība zudusi, beidzot apstājas kāds pavecāks vīrs.  Kāds prieks! Mēs nosaucam tuvāko pilsētiņu, bet tad paskaidrojam, ka ceram nokļūst uz pašu Turku, un izrādās, ka vīrs brauc pusceļu līdz turienei un aicina mūs līdzi. Vīrs nedaudz runā angliski, jo pirms 50 gadiem dzīvojis Austrālijā. Lielas gan mums tās sarunas nesanāk, bet ir jauki, ka soms zina Latviju un saka, ka tur ir bijis un viņam ļoti patīk. Latvija un Somija esot arī labākās valstis, tāpēc, ka mums taču nav “koronas”.

Opis mūs izlaiž kādā mazā ciemā, un sākas lietusgāze. Skrienam veikalā sasildīties. Mazajās bodītēs izvēle nekāda, vietējie smaida, redzot tūristu. Interesanti gan, ka tik maz cilvēku te zina angļu valodu. Pat jaunie ir nedroši. Somu un zviedru ir valsts valodas, tāpēc uz produktiem viss izlasāms tikai tajās.

Kad apsēžamies pie veikala uz soliņa pusdienot, kāds tantuks atkal mūs uzrunā somiski un neviens nesaprot, kāpēc mēs neatbildam. Atgriežamies uz ceļa. Jau domājam, kādus busus meklēt, kur nakšņot un ko darīt. Šodien nojukusi arī kaučsērfinga aplikācija telefonā, kaučsērfinga mājaslapa neiet. Kā tad tiksim pie tām divām solītajām naktīm? Tomēr, kā par brīnumu, pēc stundu ilgas gaidīšanas apstājas auto. Jauna meitene saka, ka brauc uz Turku, un esam viņai pirmie stopētāji! Šādi mums ir veicies diezgan bieži!

Meitene saka, vīrs viņai vienmēr atgādinājis — ja kādu ceļmalā redzi, apstājies un pajautā, vai vari palīdzēt. Arī mūsu jaunā draudzene angliski daudz nerunā, bet zina stāstīt, ka viņai ļoti patīk Latvija, īpaši Rīga un Liepāja — tur esot tāda sena aura! Viņai patīkot, ka Latvijā ir daudz tirdziņu, kuros vietējos labumus pārdod veci tantuki, kamēr Somijā visi iepērkas lielveikalos. Te jau arī redzējām tirdziņus, bet tie visi ļoti dārgi. Meitenei patīk smilšainās pludmales, jo te tikai klintis. Tomēr Somija arī ir viena liela un skaista zeme, ko nemaz tā viegli neapbraukt. Meitene atzīst, ka ar stopiem pārvietojas retais — būtībā tādi nav redzēti.

Tiekam līdz Turku. Meitene mūs izlaiž pilsētas centrā, un dodamies “pa taisno” uz bibliotēku, lai noskaidrotu, kas tad īsti ar  kaučsērfingu notiek. Tur datoros mājaslapu ir iespējams atvērt, bet mūsu indiešu kaučsērfers nemaz nav atbildējis. Aizsūtām viņam vairākas vēstules ar mūsu kontaktiem un atrodam puisi arī “Facebook”. Tad staigājam pa pilsētiņu. Apskatām vecāko katedrāli Somijā un vairākus muzejus, kur iekšā gan neejam augsto cenu dēļ. Informācijas centrā mums palīdz saprast, kas  Turku arhipelāgā ir sasniedzams ar autobusu, savukārt lielais tirgus laukums tiek restaurēts. Gājēju iela ir jauka, un pilsētiņa liekas moderna. Tā reiz nodegusi līdz ar zemi neuzmanīgas rīcības  ar uguni dēļ. Bet nu Turku pārbūvēta no jauna un vēl redzami nepārtraukti uzlabošanas darbi.

Atgriežamies bibliotēkā un saprotam — indietis par mums aizmirsis. Viņš nav devis ziņu arī septiņos vakarā, un tā nu atmetam ar roku — atkal jātiek pašiem galā. Arča internetā atrod nojumītes, zem kā varētu paslēpties lietus laikā, tad dodamies uz veikalu un uz busu. Smejam, ka visi kā cilvēki brauc uz mājām, mēs autobusa šoferim rādām kartē nojumīti. Biļetes var iegādāties autobusā, un viena biļete maksā 3 eiro, tā derīga divām stundām.

Nokļūstam lielā parkā, ārā sāk līt, bet pa visām lietavām aktīvi ir gan tenisisti, gan futbolisti. Kā jau nojautām, arī mūsu nojumīte jau aizņemta — tur sēž futbolistu sievas un dalās savos stāstos. Uzejam milzīgu noslēgtu loka šaušanas laukumu, pie kura uzcelta pavisam liela nojume — vieta kādām 20 teltīm! Oho! Protams, tas noteikti nav atļauts un teltīm nav paredzēts, bet tāpat atsēžamies un gaidām, kas notiks naktī. Astoņos iededzas visas kompleksa gaismas. Vai tas tā automātiski? Nezinām. Atliek vien gaidīt. Redzam, ka tepat mūs filmē gan parastā, gan infrasarkanā kamera. Tomēr šī diena tāpat kā iepriekšējā bijusi izaicinoša, tāpēc ceram vismaz uz mierīgu nakti!Par laimi, nakts arī ir mierīga. Ārā gāž kā ar spaiņiem, bet mēs atkal esam drošībā zem jumtiņa. Un par to patiess prieks. Noguļam līdz pat saullēktam un tad gan taisāmies — ja nu tomēr kāds nāk šaut bultas pa visu lietu! Atkal dodamies uz autobusu un uz pilsētas centru. Uzzinām, ka Somijā viena centa monētas nelietojot, bet autobusā vispār pieņem tikai no pieciem centiem. 

“Lidl” ir lētākais veikals šeit, un tur arī pērkam brokastis, lai dotos uz Turku arhipelāgu 11 km attālumā. Turku arhipelāgs noteikti ir viens no visražīgākajiem pasaulē: kopumā no Turku līdz pat Ālandu salām ir izkaisītas aptuveni 20 000 salas, visbiežāk tās atrodas neskartā dabiskajā stāvoklī. Tur rīta agrumā mūs uzreiz sagaida zvēri — te vāveres skraida pa ceļu, te stirnas mūs netālu novēro. Beidzot arī uzspīd saulīte! Pagaidām gan liekas, ka nevar  būt trakāk par Somijas rudeni — cik tad var līt! Arī temperatūra  pietiekami zema, lai gribētos uz kādām siltākām zemēm.

Staigājam pa nelielo saliņu, kur esam ieradušies, un atkal pārliecināmies, ka Somijas daba ir tiešām mežonīga — vēji plosa kokus, viļņi sitas krastā, un kāds soms ved pastaigā savu suni. Somi nav tik smaidīgi kā briti vai jaunzēlandieši — kā jau ziemeļu tauta, tie īsti nesaprot nepamatotu sveicienu vai smaidu.

Šodien beidzot atsaucas arī mūsu indiešu kaučsērfers. Saka, mūsu ziņas neesot saņēmis, bet šodien mūs gatavs savā mājiņā uzņemt. Līdz tam vēl apskatām pašu Turku pili, kas ir vairāk nekā 700 gadu vecs vēstures piemineklis. Granīta akmens sienas slēpj Somijas vēstures muzeju. 

(Turpmāk vēl.)