Bānītis Neretā

2021. gada 25. maijs 00:00

2021. gada Eiropas kultūras mantojuma dienu tēma ir transports. Latvijā Kultūras mantojuma dienas norisināsies no 17. līdz 19. septembrim. Savukārt Eiropas Savienībā 2021. gads pasludināts par Eiropas dzelzceļa gadu, tāpēc šī gada Eiropas kultūras mantojuma dienās godināsim Neretas bānīti, jo savulaik arī Neretai bija savs dzelzceļš ar darbiniekiem, sliedēm, staciju, palīgēkām un dzelzceļnieku dzīvojamo māju.

Vislielākais sliežu ceļu skaits Neretas stacijā bijis Pirmā pasaules kara laikā — astoņi. Toreiz Neretā bija arī depo sešām lokomotīvēm. Diemžēl negadījuma dēļ tas nodega. Uzlabojoties saimnieciskajai dzīvei pēc Pirmā pasaules kara, 1927. gadā Neretā tika uzbūvēta mūra stacijas ēka (arhitekte L. Grīnberga). Vēlāk, 30. gados, uzcelts neliels depo un dzīvojamā ēka. Mūsdienās no Neretas stacijas saglabājusies koka noliktava jeb garāža, kurā vienā pusē tika novietots dzelzceļa autobuss, otrā — lokomotīve. Joprojām stalta pārbūvētā stacijas ēka, kurā padomju gados mitinājās kolhoza “Draudzība” kantoris. Apdzīvota dzelzceļnieku dzīvojamā māja, bet pāri Susējas upei virzienā uz Lietuvas robežu līdz Altonas stacijas vietai šur tur vēl manāmas bānīša līnijas pazīmes.

Dzelzceļam bija savs autobuss. Kāpēc? Latvijas brīvvalsts laikā Satiksmes departaments centās uzlabot dzelzceļu un pārējo satiksmi. Tādēļ tika izveidots īpašs pakalpojums pasažieru ērtībām, it kā pagarinot sliežu ceļus. Pienākot vilcienam, stacijā atbraucējus sagaidīja dzelzceļa satiksmes autobuss, lai ļaudis nogādātu tālāk līdz kādai apdzīvotai vietai, kur nesniedzas dzelzceļš. No Neretas, piemēram, autobuss atbraucējus veda uz Mēmeli, Ērberģi. Ilgi gan šāda kārtība nepastāvēja, jo attīstījās autobusu satiksme kā tāda.

Kā sākās šaursliežu dzelzceļš Neretā

Dzelzceļa līnijas būvēja vācu armija un vietējie iedzīvotāji no 1915. līdz 1916. gadam, lai apgādātu gar Daugavu izvietoto fronti, pārvadātu kara tehniku, izvestu no Latvijas kokmateriālus, ķieģeļus u. tml. Pirmā pasaules kara laikā kopumā Latvijas teritorijā uzbūvēja pagaidu kara lauku dzelzceļu tīklu Vācijas un Krievijas armiju apgādei aptuveni 1000 km garumā. Viesītes šaursliežu lauku dzelzceļu mezgls bija Latvijas lielākais 600 mm sliežu platuma dzelzceļu tīkls, kas pastāvēja no 1916. līdz 1972. gadam, kad tas tika slēgts un nojaukts. Dzelzceļš savienoja lielākās Sēlijas pilsētas un vairākus ciemus: Neretu, Viesīti, Daudzevu, Jēkabpili, Aknīsti un citus 280 kilometru kopgarumā. Pēc kara teju visu vācu armijas militāro transporta tīklu saremontēja un izmantoja miera laika kravu un pasažieru pārvadāšanai.

Neievēro drošības noteikumus

Kara laikā dzelzceļus cēla steigā, ļoti vieglām sliedēm un ar metāla gulšņiem, dažkārt ar minimālu balastu vai pat bez tā, pilnīgi nerēķinoties ar zemes reljefa īpatnībām. Pēc Pirmā pasaules kara, 1920. gadā, pārbaudot un inventarizējot šaursliežu dzelzceļus, tā laika speciālisti secināja, ka lielākā daļa no tiem ir bēdīgā kārtībā. Vācu okupācijas iestādes, steigas spiestas, nebija ievērojušas viselementārākos būves drošības noteikumus. Gulšņu un sliežu novietošanai vietām bija izmantoti zemes ceļi, uzbērumu vietā ierīkotas koka estakādes un tilti, gulšņi likti tieši pie zemes bez balsta kārtas. Jaunā Latvijas valsts līnijas, kuras bija derīgas vispārīgai lietošanai, pakāpeniski sakārtoja, uzbūvēja jaunas stacijas. Tā dēvētajā Jēkabpils (vēlāk Viesītes) lauku dzelzceļa tīklā palika Jēkabpils—Neretas 61 km gara pamatlīnija ar atzaru no Siliņiem līdz Aknīstei (48 km) un no Viesītes līdz Daudzevai (36 km).

Līnija Jēkabpils—Nereta bija daļa no maršruta Skapišķi—Viesīte—Aldaune (Kaži), kurš tika pagarināts 1920. gadā līdz Jēkabpilij. Pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā šajā līnijā bija 13 stacijas un pieturas punkti Latvijas pusē: Jēkabpils, Kaži, Radiņi, Siliņi, Birži, Zaķi, Jodeļi, Eķengrāve, Rimšāni, Lone, Rempi, Nereta, Altone, Suvainišķi (Lietuva). Pasažieru pārvadājumus posmā starp Suveiniškiem (Suvainišķiem) un Kažiem sāka jau 1919. gadā. Kopš 1921. gada pasažieru vilcieni kursēja līdz Neretai. Sliežu ceļi starp Neretu un Suvainišķiem tika nojaukti 1952. gadā. 1961. gadā tika slēgti posmi Jēkabpils—Siliņi un Nereta—Lone, bet 1964. gadā demontēja sliežu ceļus starp Loni un Viesīti.

Kāds bija bānītis

Pasažieru bānīša sastāvu vilka lokomotīve, aiz kuras bija piekabināts pasta vagons, aiz tā seši vagoni ar pasažieriem. Vagonā bija soli gar sienām. Ejot pa vagoniņu, varēja izmainīties divi cilvēki. Vagoniņā bija 18 vietas. Vilcienu pavadīja trīs — četri konduktori, kuri signālus nodeva, dūšīgi svilpjot. (Pēc Ā. Kovaļevskas atmiņām.) Pavadoņu galvenie uzdevumi bija pārdot biļetes un nosaukt pieturas, rūpēties par kārtību vagonos un ziemā kurināt krāsniņas. Preču vilciena sastāvam aiz lokomotīves vēl bija piekabināta malkas platforma, tad dienesta vagons vadītāja palīgiem. Aiz tā vaļējas platformas vai slēgti preču vagoni. Preču vilciena sastāvi kursēja uz Jēkabpili ar cukurbietēm, bet atpakaļ veda cukurbiešu graizījumus, minerālmēslus u. tml. Bija arī sastāvi, kuri veda kokmateriālus no šīs puses mežiem uz Daudzevas staciju. Tur tos pārkrāva platsliežu vilcienā un nogādāja uz kokapstrādes uzņēmumiem Latvijā vai sūtīšanai tālāk.Šaursliežu dzelzceļa posms Nereta—Jēkabpils pastāvēja apmēram 45 gadus. Tajā pārvadāja dažādas kravas un pasažierus. Braukšana ar mazo bānīti bija visai romantiska. Bieži tas apstājās pie lielākajiem grāvjiem, lai iesūknētu ūdeni. Pasažieri tad atstāja vagoniņus. Vīrieši uzsmēķēja, sievietes, ja bija vasara, plūca puķes, lasīja ogas. Tad lokomotīve iesvilpās, pasažieri steidzās iekāpt, un brauciens turpinājās. Ātrums parasti nepārsniedza 10 km stundā. Pirms Otrā pasaules kara atgadījās, ka dažs gruntnieks neretietis, iestiprinājies vietējā tējnīcā, braukdams pa šoseju ratos, gāja ar mazo bānīti skrieties un parasti palika uzvarētājs. Kad nodibinājās kolhozi, nostabilizējās mežrūpsaimniecības, šīs iestādes izvest kokmateriālus, atvest minerālmēslus, cukurbietes varēja tikai tāpēc, ka bija šaursliežu dzelzceļš kā stabils transports.

Apbalvojums par skaistāko puķudobi

Laikam ritot, notikumi, cilvēku vārdi atmiņās bālē. Paliek spilgtāko notikumu zibšņi, bijušie darbabiedri brīžiem jau bez vārdiem vai uzvārdiem, kurus atmiņu brīžos jāsteidz fiksēt, lai neizgaist pavisam. Tā Neretā joprojām kā dzelzceļa stacijas priekšniekus atceras Pēteri Cauni, Jāni Zvirgzdu, Jāni Dandanu, Grīnbergu. Arī to, ka pirmās Latvijas brīvvalsts 30. gadu sākumā starp citām dzelzceļa stacijām Neretas stacija ieguvusi apbalvojumu par skaistāk ierīkoto puķu dārzu pie stacijas ēkas. Šeit nopelni stacijas priekšnieka kundzei Annai Caunei par uzcītīgo apstādījumu kopšanu.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Bānītis Neretā

Kategorijas