Lielā pārsteiguma gaidās

2021. gada 21. maijs 00:00

305

Šajā nedēļā dzimšanas dienu svin aizkraukliete Zane Kalēja. “Pēc gadu skaita un paskatoties uz saviem bērniem, liekas, tik daudz!” teic Zane par saviem gadiem, taču sirdī jūtas it kā būtu divdesmit.

Pa pusei daudz, pa pusei maz

Zane dzimusi ziedoņa mēnesī, kad viss zaļo un plaukst. “Manas mīļākās puķes ir tulpes, kas arī zied šajā laikā. Laikam tāpēc tik tuvas,” saka Zane. Jautāta par vecumu, jaunā sieviete neslēpj: “Pa pusei daudz, pa pusei maz — 34. Pēc gadu skaita un paskatoties uz saviem bērniem, liekas, tik daudz! Ar sajūtām esmu divdesmitgadniekos. Nešķiet, ka esmu stipri pieaudzis un nobriedis cilvēks.”

Zanes dzimtā puse tepat vien ir — Kokneses novada Bebros. “Lai arī viena pati, es nebiju tipiskais vienīgais bērns, kas pieradis — man un tikai man! Man vienmēr paticis ar kādu dalīties. Bija divi brālēni tuvumā, bieži visā dalījāmies.”

Kā lielai daļai 80. gadu bērnu, dienas gaitas pagāja bērnudārzā, arī Zanei. Vēlāk mācījās Bebru pamatskolā. No Bebriem mēroja arī ceļu uz Kokneses Mūzikas skolu un apguva kokles spēli. Ar lielu sirsnību Zane stāsta par savu audzinātāju no 5. līdz 9. klasei Annu Romanovsku. “Kolosāla skolotāja! Milzīgs paldies viņai par izturību un visām dzīves gudrībām, ko viņa mums deva! Viņa ir īpaša ar to, ka mums abām vienā dienā ir dzimšanas diena. Sveiciens arī skolotājai dzimšanas dienā!”

Aktīva skolniece

Skolā Zanei padevās valodas — gan latviešu, gan angļu. “Atskatoties uz tiem gadiem, secinu, ka biju diezgan aktīva skolniece. Man bija saplānota ikdiena. Nebija laika blēņām, jo paralēli bija mūzikas skola. Darbojos skolēnu pašpārvaldē, dramatiskajā pulciņā, korī, visu pat nevaru atcerēties. Vadījām pasākumus, spēlējām teātri un darījām daudz ko citu,” stāsta Zane. Taču viens nedarbs jubilārei tomēr nāk prātā: “Ar klasesbiedreni, tādas bijām gan pamatskolā, gan mūzikas skolā, kokles spēlē bijām sapelnījušas ne pārāk labas atzīmes. Brīdī, kad skolotāja bija izgājusi, mēs kabinetā bijām divatā un salabojām sev labākas atzīmes. Pēc tam bija lielas pārrunas, bet mēs jau neko sliktu nedomājām, tikai gribējām labākas atzīmes.” Vidusskolā Zane mācījās Skrīveros. “Bija pārliecība, ka man tur jāiet. Par Skrīveru laiku man ir pozitīvas atmiņas.”

Visu atsver zināšanas

Nākamā “alma mater” bija Latvijas Lauksaimniecības universitāte Jelgavā, kur aizvadīti četri gadi. Zanes mamma Vita ir veterinārārste. Vai arī meita bija nolēmusi iet viņas pēdās? “Nē,” stingri nosaka jubilāre. “Darbs ar dzīvniekiem nav man. Tas ir mammas sirdsdarbs.” Zane iestājās Sociālo zinātņu fakultātē. “Studiju gadi labi palikuši atmiņā. Sajūtas, ka tikko vien bija, nav jau nemaz tik sen. Jelgavas laikā mēs, četras draudzenes, ļoti satuvinājāmies, nu jau esam četras draudzīgas ģimenes, kas regulāri tiekas,” saka Zane.

2009. gadā jubilāre augstskolu absolvēja, bija apguvusi iestāžu un uzņēmumu ārējo sakaru vadītāja profesiju. Diploms bija kabatā, taču profesijā tā arī neiznāca pastrādāt. “Tas bija lielais krīzes laiks, darbā ņēma tikai ar pieredzi, kuras man nebija. Nosūtīju CV daudzām iestādēm, nevienam mani nevajadzēja,” atceras Zane. Šim laikam joprojām ir rūgtuma piegarša — četri gadi aizvadīti mācoties, par to samaksāta nauda, bet darba nav. Taču visu atsver iegūtās zināšanas.

Tomēr bēdāties nebija laika, un Zane kopā ar draudzeni aizbrauca pastrādāt uz Angliju. “Ārzemes nebija tas, kur es biju gatava bāzēties, un pēc gada ar tagadējo vīru atgriezāmies Latvijā.” Vispirms apmetās Bebros pie mammas, tad noīrēja dzīvokli.

Sākās kā joks

Vēl dzīvojot Bebros, Zane ar Artūru kļuva par Paulas vecākiem. “Paulai bija grūti, mocījās ar vēdersāpēm, līdz ar to arī mums bija grūti. Viņa daudz raudāja, un tas patērēja manus iekšējos resursus. Mana ilūzija par to, ko nozīmē bērns un ko nozīmē būt mammai, ļoti mainījās. Vecākā meita man ir liela dzīves skolotāja,” stāsta Zane.

Tā kā tika pieminēts vārds “skolotāja”, tad nu vietā pajautāt, kā gan jubilāre pati kļuva par skolotāju? “Pedagoģija sākās kā joks. Skolotājas un bērnudārza audzinātājas darbs man interesēja, bet tas nebija nopietni. Dzīvoju mājās ar otro meitu, likās, ka varētu kaut ko pamācīties. Izdomāju, ka pedagoģija varētu paplašināt mana darba iespējas, man tas varētu patikt un noderēt, audzinot savus bērnus. Latvijas Universitātes Jēkabpils filiālē iesniedzu dokumentus. Mēs jau bijām pārcēlušies uz Aizkraukli, un meita apmeklēja pagasta bērnudārzu. 1. kursā bija vajadzīga prakse. Aizkrauklē neko nezināju, nevienu nepazinu, nolēmu painteresēties tajā pašā dārziņā. Pēc prakses direktore man piedāvāja darbu pirmsskolas grupiņā,” teic Zane. Mācīties viņa joprojām turpina un nākamgad jau studēs 4. kursā, kas būs pēdējais studiju gads.

Emocijas jāprot “nolasīt”

Otro gadu Zane ir sākumskolas skolotāja, un tagadējie 2. klases skolēni ir viņas pirmie audzēkņi. “Ja Jēkabpilī būtu iespējams iesniegt dokumentus pirmsskolas skolotāju programmā, noteikti to būtu darījusi. Iepriekš man likās, ka skolā nespēšu strādāt. Tā ir liela atbildība, un es ar to netikšu galā. Bet, tā kā Jēkabpilī šādu studiju programmu nepiedāvāja, samierinājos, ka būšu arī sākumskolas skolotāja. Pēc bērnudārzā nostrādātā gada man piedāvāja būt 1. klases audzinātājai. Ilgi pārdomāju un piekritu pamēģināt,” par skolotājas gaitu sākumu stāsta jubilāre. Tās iegadījušās neparastā laikā, tomēr Zane priecīga, ka bija laiks savus audzināmos iepazīt. Bērnus un viņu emocijas jāprot “nolasīt”. “Bērni ir kā atvērtās grāmatiņas, vēl nemāk notēlot, vēl nezina tās pasaules viltībiņas, ko mēs, pieaugušie, jau sen esam apguvuši,” bilst Zane. “Man ir laimējies, ka mana meita Paula iet vienu soli pa priekšu man, jo mācās jau 3. klasē. Tas man palīdz vēl labāk saprast otrklasniekus.” Šobrīd skolotājai pietrūkst atgriezeniskās saites un sajūtas, kas apliecina ieguldīto darbu. Attālinātais process to liedz, un grūti saprast, vai tie ir skolotājas vai vecāku darba augļi.

Tomēr teju divos mācību gados Zane ir iemantojusi bērnu mīlestību, vecāku cieņu un atzinību. “Es par to jūtos ļoti pagodināta. Liels paldies vecākiem, ka viņi novērtē manu darbu! Es vienkārši daru savu darbu, tāpat kā pārējie skolotāji. Ir patīkami, ja darbu novērtē, tā ir laba motivācija turpināt strādāt,” teic Zane. Viņa ļoti cer, ka nākamajā mācību gadā varēs aizvadīt vairāk laika kopā ar saviem skolniekiem, atgriežoties normālā darba ritmā.

Ar visu jātiek galā

Par aizkrauklieti Zane sevi sauc jau četrus gadus un kopā ar ģimeni mīt savā mājā “Ziedos”. Ģimene — tā ir viņa pati, vīrs Artūrs un meitiņas peciņas. Deviņgadīgā Paula un četrus gadus vecā Anete. Ar Artūru Zane bija pazīstama, kā viņa pati saka, sen, jo viņš ir mammas kolēģes brālis. Viens otrā ciešāk ieskatījās pirms 11 gadiem, un kopš tā laika abi ir kopā. Artūra dzimtā puse ir Alūksne, un šobrīd viņš ir tālbraucējs. “Sākums bija grūts. Esmu “vīratkarīga”. Mūsu mājās ir daudz tādu darbu, kuriem agrāk nebiju pievērsusi uzmanību. Tagad, kad vīra bieži nav mājās, man ar visu jātiek galā,” atklāj Zane.

Kalēju ģimenes vaļasprieks ir velobraukšana. Tagad tā ir ierobežota, jo Anete ir paaugusies un velosēdeklītis kļuvis par mazu, bet ar savu riteni viņa vēl nespēj tikt līdzi vecākiem un māsai. Taču Zanes sirdslieta ir tautasdejas. Dejoja pati, un arī Artūrs sāka dejot kopā ar viņu. Piecus gadus dejoja Iršos, kad pārcēlās uz Aizkraukli, kuplināja “Aizkraukļa” dejotāju pulku. Divreiz Zane piedalījusies arī lielajos Dziesmu svētkos. Pagaidām dejošana pārtraukta.

Gadi lido, nevis skrien

Vaicāta, gadi iet vai skrien, Zane iesmejas un atbild: “Skrien, ļoti skrien. To saprotu, paskatoties uz bērniem. Mazā, šķiet, tikko sāka runāt un staigāt, viņai jau ir četri! Lielajai drīz būs desmit. Pa kuru laiku? Ikdiena no pirmdienas līdz piektdienai, no piektdienas līdz pirmdienai ir tāds skrējiens! Gadi nevis skrien, bet lido.”

Jau otro gadu dzimšanas diena paiet pandēmijas laikā. Turklāt darba diena, laikapstākļi šonedēļ arī nelutina. Šogad tā būs parasta diena, un īpašus pasākumus Zane neplāno. Parasti dzimšanas dienas aizvadītas savu tuvinieku lokā. Labprātāk Zane organizē meitu ballītes. Tas nekas, ka pēc tam ir ļoti piekususi, bet bērnu svētkus viņa organizē ar lielu entuziasmu.

Tomēr — kas Zani viņas īpašajā dienā iepriecinātu? Viņa smej, jo šo pašu jautājumu viņai esot uzdevis vīrs. Mazliet apdomājusi, viņa atbild: “Kāds pārsteigums. Pārsteigums ir tas, ko tu negaidi un ko nespēj iedomāties. Nav interesanti, ja tu zini, ko gaidi. Tuvinieki, kas mani pazīst, ļoti labi zina, kā mani pārsteigt un iepriecināt. Es pati vēl neesmu formulējusi, iespējams, kāds jau ir nolasījis manu vēlēšanos un dzimšanas dienā piepildītu.”

Staburags.lv ARHĪVS

Lielā pārsteiguma gaidās

Kategorijas