Ar dzīves mīlestību

2021. gada 14. maijs 00:00

240

Sievietēm nepatīk, ja viņām jautā par gadiem, tāpēc lai arī šoreiz daudzesietes Solveigas Laizānes dzimšanas dienas skaitlis paliek nenosaukts. Jauna, dzirkstoša un spirdzinoša visiem, kas ap viņu. “Kad sāk skanēt mūzika, kājas pašas skrien dejot,” tā viņa saka par sevi. Šī frāze principā raksturo Solveigas būtību jeb, ja ir, ko darīt, viņa celsies, ies, darīs. Turklāt ar prieku. Nezinu, kāda ir Solveiga kā dejotāja, bet jebkurš darbs, kuru sākusi, noteikti būs izdarīts ātri un kvalitatīvi. To pierāda arī tikai nieka trīs gados “Balseros” paveiktais.

Aizkraukles—Neretas ceļa malā ir pamatīgs, kokā kalts mājas “Balseri” vārds un simt metru tālāk pati saimniecība — vairāki kempinga namiņi, dīķis, lapene, pirts un āra kubuls. Kūpinātas gaļas smaržu gan nejūtu, bet tā ir otra šejieniešu nodarbe. Efektīvs ir Solveigas iznāciens uz interviju — lepna un smaidīga nāk koši zilā, garā kleitā tērpusies blondīne. Ir karsta maija pēcpusdiena, un sarunai izvēlamies ēnainu vietu — kempinga namiņa lievenīti. Tālumā rūc ekskavators, sarunājas vīri, pēc brīža piebrauc smagā automašīna un izber grants kravu.
Ģimenē visi ir gardēži

Solveiga un viņas vīrs Andris uz “Balseriem” atnāca no Jēkabpils. Te aug arī viņu divi bērni. Tuvāk, uz Aizkraukli, pārcēlās arī Solveigas mamma Silvija. Brālis šobrīd Īrijā, māsa dzīvo Rīgā, un Solveigai tagad sirds mierīga — mammai nav jādzīvo tālu, bez savējiem. “Mans meitas uzvārds ir Riekstiņa, un agrāk smējāmies par sevi — saliekot kopā manu, māsas Sarmītes un mammas Silvijas vārdu un uzvārda pirmos burtus, sanāca SSSR. Kā oga visam pa virsu ir brālis Jānis,” smaidot saka Solveiga.

Bērnībā daudz laika pavadījusi pie vecāsmammas Elgrīdas Variešos. “Vienmēr esam bijuši gardēži, patīk nevis vienkārši paēst, bet skaisti, garšīgi. Pat kartupeļus var uzcept tā, ka garšos īpaši,” stāsta Solveiga. Mamma mācījās par zootehniķi, bet ikdienā strādāja par pavāri. Līdzīgi arī Solveiga — mācījās par grāmatvedi, bet nodarbojas ar kūpinājumu gatavošanu un viesu izmitināšanu. “To, ka dzīvošu laukos, zināju jau agrā jaunībā, bet kādu laiku redzēju sevi kā grāmatvedi. Skolas laikā sanāca vadīt pasākumus, un sapratu, ka tas man patīk. Vēlāk es biju tā, kas uzturēja atmosfēru, vadīja atrakcijas dzimšanas dienās, un sapratu, ka man patīk darbs ar cilvēkiem. Grāmatvedes zināšanas tagad noder savā uzņēmumā.”

Diena, kad viņi satika viens otru

Maijs Laizāniem ir īpašs ar vēl kādu notikumu. Bija Solveigas 20. dzimšanas diena, kad ciemos atnāca viņas draudzene ar savu draugu un viņu kopīgs paziņa — Andris. “Tolaik man nebija domu par attiecībām — mācījos, paralēli strādāju, dejoju tautasdejas un darbojos Zemessardzē. Biju patstāvīga meitene, īrēju savu dzīvokli. Aizgājām vakarā uz klubiņu, tad Jēkabpilī darbojās tāds “Atlantis”. Vēlāk devu viņam laiku sevi iekarot. Kādus pāris mēnešus. Tā kopā esam jau 16 gadus.”

Vīram Andrim Daudzeses puse ir dzimtā, līdz ar to arī izvēle par īpašuma iegādi bijusi diezgan likumsakarīga. Abiem bija kopīga vīzija par savu viensētu, un sākumā iegādājušies citu īpašumu. Pēc gada radās “Balseru” piedāvājums — aizaudzis, pamests zemes stūrītis. “Sākām ar zāles pļaušanu, lai vispār kaut ko varētu te redzēt, saprast. Sēdējām vakarā pie dīķīša un sapratām, ka šī ir laba vieta tūrismam,” stāsta Solveiga. 2017. gadā uzrakstīja pirmos projektus un vēl pēc gada sāka darboties — bija jau uzcelti trīs kempinga namiņi, izveidots dīķis. “Pašreiz vēl ļoti nereklamējamies, vienīgā reklāma ir klienti, kas par savu pieredzi pastāsta citiem. Paralēli aizsākām nodarboties ar gaļas kūpināšanu. Izstrādājam savas receptes. Kopā ar mammu vārījām, garšojām, līdz nonācām pie savas. Ja man jāizvēlas starp kūkas cepšanu vai pildītām karbonādēm, izvēlēšos otro.”

Viss salikts pa plauktiņiem

Tik īsā laikā sasniegtais ir daudz vai maz? Solveiga saka: “Es tā nevērtēju. Ja ir iespēja — darīšu. Koledžas laikā man meitenes jautāja — kā visu paspēj, turklāt vēl labas sekmes mācībā? Toreiz skolotāja teica — ja cilvēks ļoti plāno savu laiku, neiznieko to pa tukšo, var visu izdarīt. Tāpēc arī tagad — vakarā, gulēt ejot, man nākamā diena salikta pa plauktiņiem. Protams, gadās arī neparedzētais, bet kaut kā veiksmīgi esmu izgājusi cauri visam. Tagad papildus ikdienas darbiem attālināto mācību dēļ jābūt arī skolotājai — pirmklasniekam un 4. klases skolēnam.

Tas nozīmē, ka laika tikai sev principā nav? Nav, saka Solveiga. Kas būtu tas, ko gribētu darīt? Pirms viņa pateikusi atbildi, galvā dzirdu vārdu “dejot”. To arī viņa saka, ilgi nedomājot. “Agrāk ballītēs man atlika dzirdēt mūziku, es jau biju deju placī. Deja ir tas, ka mani reibina. Agrobiznesa koledžā bija deju kolektīvs “Robčiks”, nosaukts skolas direktora vārdā. Kopš tur vairs nemācos, arī dejošanai ieslēgta pauze.”

Sīknaudas lūdzēji uzdzen dusmas

“Nebaidos teikt, ka esmu “kakls”, kas groza “galvu”. Man nav laika pesimisma brīžiem. Mans dzinējspēks ir mīlestība pret dzīvi. Novērtējums — ka viss ir labi, ir rokas, kājas, un kāpēc to neizmantot? Man uzdzen dusmas tie, kas ielās nāk klāt un prasa naudu!” tā par sevi stāsta jubilāre.

Tuvojas dzimšanas diena. Vai to svinēs “Balseros”? Solveiga saka: “Kad nāk lielāki svētki, esmu tā, kas visu ģimeni saaicina kopā. Ģimene man noteikti ir pirmajā vietā. Nepatīk svinēt savas dzimšanas dienas, bet patīk citiem radīt svētkus. Vienmēr esmu teikusi, ka man mūžam būs 18. Vēl tagad, alkoholu pērkot, kasē prasa uzrādīt dokumentus.”

Staburags.lv ARHĪVS

Ar dzīves mīlestību

Kategorijas