Cauri Krievijai uz Ķīnu

2021. gada 14. maijs 00:00

(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)

638. — 639. diena

Pienāk mūsu lidojuma diena. Ceļamies ierasti agri un dodamies uz tirdziņu, cerot nopirkt kādus eksotiskus augļus mīļajiem. Kā ejam ārā no viesnīcas, saimnieks uzreiz apjautājas, uz kurieni dodamies un vai viss kārtībā.

Šoreiz ir iespēja atvest ko interesantu un garšīgu, tāpēc tas jāizmanto! Pārkārtojam somas un sapērkam ēdienu arī līdzņemšanai. Zināms, ka lidostās veikali slēgti, un tāpat lētāk taču par visu padomāt laicīgi. Šoreiz gan neņemam neko šķidru, lai nebūtu tā, ka lidostas darbinieki to uzskata par bīstamu un neliek mums visu apēst pie vārtiem, kā tas jau gadījies. Pabarojam arī kaķus ar barību, kas mums vēl palikusi.

Smejam, ka vietējie tagad retāk redz tūristus, un kā tas “falangs” nāk (vietējie tā sauc ārzemniekus), visi uzreiz sarosās. Viesnīciņā satiekam lietuviešu meiteni, kas te iesprūdusi. Viņa gan nedomā doties mājās, lai arī viņai tas ir iespējams. Tagad biļešu cenas ir pietiekami augstas, lai visi nosvērtos par lēmumu palikt Taizemē līdz ārkārtas situācijas beigām, jūlija sākumam, lai lidotu par saprātīgām cenām. Mūsu gadījumā neviena samaksa neatsver plānoto pārsteigumu un mūsu mīļo vecāku lielās jubilejas, uz kurām bijām plānojuši ierasties. Lai arī esam elastīgi, viss taču notiek tā, kā tam jānotiek, un arī šis plāns tomēr īstenojās.

Somām plecos un diviem ēdienu maisiņiem rokās dodamies uz autobusu. Tantes smej, ka man priekšā lielā alus soma — jā, tā tagad ir mūsu datorsoma. Autobusā konduktore arī izbrīvē vietu mums, “falangiem”, pārbīdot citus tā, lai ievērotas tās sociālās distancēšanās normas. No autobusa pārkāpjam metro un dodamies cauri Bangkokai. Tā ir milzīga. Esam redzējuši labi ja mazo vecpilsētu. Bet tās īsto plašumu pat grūti aptvert! Ātri vien nokļūstam lidostā.

Lidostā ir auksti, jāvelk kājās divas bikses un džemperis. Te uzreiz apsēžamies, papusdienojam un apstaigājam lidostu. Ziņojumu dēļos parādīts, ka visas lidmašīnas atceltas, vien četras no visām piecdesmit lido. Mūsējā vēl neparādās, jo mūsu lidojums kavējas, un tas ir gandrīz pusnaktī. Bet esam ļoti, ļoti laicīgi. Arī par savu somu svaru nebijām pārliecināti. Ja lidojumam uz Amsterdamu mums rokas bagāžā var būt 12 kg, tad, pārsēžoties lidojumam uz Rīgu “airBaltic” atļauj tikai 8 kg, tāpēc visam jābūt jau laicīgi gatavam — mums nebūs daudz laika, lai paspētu no viena lidojuma uz otru.

Visam ir jāizdodas! Šoreiz gan bija piņķerīgs biļešu iegādes un atrašanas process. Oficiālajās mājaslapās neko iegādāties nebija iespējams, talkā bija jāsauc tūroperatori, kas izmaksāja vairāk. Arī ne visas bankas kartes tiek pieņemtas, un te nu talkā nāca brālis. Tomēr esam priecīgi, ka somas mums ir tieši pareizajā svarā pēc minimālajiem “airBaltic” kilogramiem, mūsu lidojums vēl joprojām notiek, galu galā šis laiks Taizemē bija brīnišķīgs!

Lidostā gan nav daudz ko darīt — visi veikaliņi slēgti, divas ēstuves, kas vēl atvērtas, cīnās par katru garāmgājēju, burtiski lecot virsū. Gaidām lidojumu. Uzbraucam uz vērošanas klāja, no kura var redzēt vien dažus lidaparātus, kas pārsvarā ir no bankrotējušās Taizemes aviolīnijas. Savukārt lidostas zemākajos stāvos pie ielidošanas un sabiedriskā transporta atrodam arī lētākās ēstuvītes, kur mūs gan ar lielajiem ratiem, uz kā sakrāmētas somas, neielaiž. Turpat ir kioski, kur pārdod kafiju un uzkodas par tādām pašām cenām kā Bangkokas centrā.

Kad atgriežamies uzgaidāmajā zālē, ar mums uzsāk sarunu viens amerikānis — viens no daudziem, kuru lidojums atcelts. Tagad tiešām grūti atrast lidojumus, kas notiek. Visi izlidošanas stendi vien atkārto uzrakstu “atcelts”. Toties mēs pētījām, kuri lidojumi tiešām šajā laika posmā veikti no Bangkokas, un KLM aviolīnija arī reisus ir veikusi, tāpēc par savu lidojumu esam pārliecināti. Vēlāk tas parādās arī uz ziņojumu dēļa. Lidmašīna lido no Kualalumpuras un apstājas Bangkokā, lai piepildītu sēdvietas. Iepriekšējo reizi šādu “piestājušu lidmašīnu” piedzīvojām Brazīlijā, tikai tur diemžēl tai ceļā “nobruka” motors un mūsu lidojumu atcēla. Šoreiz ir citādi. Laikā tiekam aicināti nodot bagāžu ar skaistu taizemiešu sveicienu — visi lidostas darbinieki sastājas rindiņā, saliek plaukstas kopā, sveicinot dievišķo katrā pasažierī, paklanās, un esam gatavi celties gaisā!

Lidosta tukša, bet nu jau dzirdam arī latviešu valodu. Atnāk arī paziņojums no “airBaltic”, ka lidmašīnā no Amsterdamas uz Rīgu netiks ielaists neviens, kam temperatūra augstāka par 37,8 grādiem. Taizemē nevienu nekur nelaiž jau no 37 grādiem, bet patiesībā lidostā nevienu reizi mums temperatūru tā arī nepārbauda. Nemaz nerunāsim par sociālo distancēšanos. Ir paziņojumi, ka jāievēro distance, taču lidmašīnā visi soli ir piepildīti, visiem jāsēž plecu pie pleca. Kāda tad vēl distancēšanās! Paceļamies 30 minūtes pirms paredzētā laika.

Lidmašīnā eiropieši, un visa burvība nedaudz pagaist. Uzreiz var manīt cilvēku attieksmes maiņu, uztveri un atbildēšanu. Vairs nav tik patīkami lidot, vairs nav tās sirsnīgās sabiedrības apkārt. Bet jādomā par pārsteigumu un jābauda viss, kas notiek! Lidojums bijis pieklājīgā cenā, tāpēc visi saņem pieklājīgas uzkodu paciņas, kas sastāv no āboliem, cepumiem, šokolādes, siera un maizītes. Tad arī siltais ēdiens. Es veiksmīgi noguļu deviņas no 11 stundu lidojuma. Arča paspēj noskatīties pāris filmu, kas te ir pieejamas bez maksas. Šajā lidmašīnā ir arī internets! Skatam paveras mūsu “ilgākais saullēkts”. Saulīte vienā debess maliņā lec, bet mēs lidojam no tās prom — uz ziemeļrietumiem.

Veiksmīgi piezemējamies Amsterdamā. Sveika, Eiropa! Daži steidz uz transfēra lidojumiem, mēs ejam izņemt bagāžu. Pēc bagāžas daudzi nav ieradušies, un arī izlidošanas zālē viss mierīgs un kluss. Izejam ārā, lai novērtētu temperatūras atšķirību, un tas tiešām ir kas šokējošs. No plus 37 grādiem uz plus 17 — pie tā būs jāpierod. Te neviens nepārbauda temperatūru, vien lidmašīnā teica, ka Nīderlandē iebraukušajiem pašiem 14 dienas jāizolējas. Kā tas tiek pārbaudīts? Nav ne jausmas.

“AirBaltic” lidojums ir laikā. Vienmēr tiek atgādināts par sociālās distancēšanās normām, tomēr retais nēsā maskas, lidostas darbinieki tiešām ne. Ir gan daži indivīdi, kas otram uzkliedz — paej tālāk, sociālā distancēšanās! Tad atkal nopūšamies. Kad pierasts pie smaidiem, grūtāk atgriezties šādā vidē. Izejam pārbaudes un gaidām savu lidojumu. Tiešām dīvaini dzirdēt latviešu valodu apkārt. Neticas, ka gandrīz divi gadi pagājuši!

Kāpjam “airBaltic” lidmašīnā, kur nu jau distance ņemta vērā un pasažieri sēdināti tikai katrā otrajā sēdvietā. Lidojums ilgst gandrīz trīs stundas, un nokļūstam Tallinā. Otrais posms pieveikts, vēl pēdējais priekšā.

Tallinas lidosta ir pavisam maziņa, atvērts tikai viens kiosks un divas dārgas ēstuvītes. Mēs tajā pašā kioskā iegādājamies dzeramo ūdeni, jo Eiropas lidostās to nevaram atrast bez maksas kā Āzijā. Aprunājamies arī ar kioska pārdevēju. Viņa laikam nenojauš, ka mēs tie paši kaimiņi vien esam, tāpēc kārtīgi mūs vēl iepazīstina ar igauņu kultūru un tad saka, ka visi jau cer, ka drīz šis trakums pāries. “Stay positive, just not corona positive!” (“Paliksim pozitīvi, tikai ne koronas pozitīvi!”), viņa nosaka, un mēs iesmejamies.

Drīz pienāk arī mūsu lidojums uz Latviju. Lidmašīnā gan latvieši, gan pāris krievu, kas nez kāpēc ar mums sarunājas angliski. Visā lidmašīnā ir vien 30 cilvēki. Daži uzreiz pasūta aliņu, bet gandrīz nepaspēj to izdzert, jo šis ir īss lidojums. Īsākais, kādu esam pieredzējuši, — vien 35 minūtes! Paceļamies, un uzreiz jau jālaižas lejā! Esam Latvijā!

Lidostā mūs sagaida Latvijas robežsargi, jautājot pases, un tas arī viss. Pēc bagāžas saņemšanas iekšā gan uzkavēties nedrīkst, tāpēc brāli gaidām ārā. Esam atgriezušies! Mūsu pārsteigums ir mīļajiem vecākiem, kas mūs pavisam nav gaidījuši iebraucam pagalmā. Pārsteigums ir mūsu radiem un draugiem. Ir tik patīkami, ka pats vari būt kādam pārsteigums! Šis ceļojums ir bijis nepārspējams, un tikpat nepārspējama ir atgriešanās! Turpinām iegriezt pasauli!

Esam noslēguši savu otro ceļojumu. Šoreiz tas ilga 639 dienas! Gandrīz divi gadi pagājuši, kuru laikā paspējām iztērēt aptuveni 20 118 eiro (ap 31 eiro dienā abiem jeb 15 eiro dienā vienam). Par šo naudiņu (kas būtu apmēram 450 eiro mēnesī vienam) mēs spējām izbraukt visu šo pasaules daļu! Vai tas nav pierādījums, ka viss ir iespējams? Pie tam, šī ceļojuma laikā nopelnījām 33 tūkstošus eiro. Nogājām aptuveni 5346 km (ap 8 km dienā). Mēs esam sasnieguši šo zemi kājām gaisā, un tāda pati, šķiet, ir mūsu dzīve — sagriezusies, ierāvusi mūs piedzīvojumā un apmetusi kājām gaisā it visu, ko iepriekš saucām par savām vērtībām un saviem mērķiem. Un mēs turpinām šo stāstu, kas arvien iestiepjas bezgalībā. Esam atvēruši sevi dzīvei un saplūduši ar to. Mums ļoti patīk doties un atgriezties. Mums ļoti patīk traukties un apstāties. Mums ļoti patīk mācīties un pasmieties. Un iegriezties šajā iespaidu pārpilnībā tā, ka sareibst galva! Mēs jūtam sevi kā daļiņu pasaules un pilnībā atdodamies tam ceļam, kas mūs ved arvien tālāk vēl neapgūtos plašumos un netvertos augstumos! Un nu — vasara Latvijā, lai atkal dotos piedzīvojumā!

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas