Uz Karību jūru ar simtgadīgu burinieku

2021. gada 11. maijs 15:47

396

Ir cilvēki, kurus var tikai apskaust. Jaunjelgavietis Emīls Tomsons ir viens no retajiem, kurš tā vietā, lai lasītu, ieklausītos citu “gudros” ieteikumus, kā pareizi dzīvot, pats uz savas ādas pārbauda, izbauda, mācās un liek kopā lielo dzīves bildi. Emīlam nesen apritēja vien 28 gadi. Jau tik neilgā laikā viņš apceļojis puspasauli, nomainījis desmitiem darbavietu, lai saprastu, kas īsti ir viņa aicinājums.

Emīls dzimis Rīgā, kur uzturējies vien pāris gadu, līdz vecāki pārcēlās uz Jaunjelgavas pusi, kur savukārt sabija līdz 19 gadu vecumam. Vēlāk devies sevis un savas pašrealizācijas meklējumos, mēģinājis teju visu un salīdzinoši īsā laikā nomainījis ap 30 darbavietu.

Ceļošana ir nevajadzīga naudas šķiešana

Aprīlis ir piektais mēnesis, kā Emīls atgriezies Latvijā. Pirms tam, un šis skan kā pilnīgs “kosmoss”, strādāja uz veca, simtgadīga burukuģa, kurš jūrā devās, tikai paļaujoties uz vēju un cilvēku prasmēm to vadīt. Jā, arī mūsdienās darba vieta var būt uz sena burinieka. Tas pieder kādai firmai Anglijā, bet fiziski ostā stāvēja Nīderlandē. Burāja uz Karību salu pusi. Tas jau izklausās pēc pirātu stāsta. Par pirātu Emīls nekļuva, bet roku pielika, lai vienmēr remontu prasošais viļņu šķēlējs būtu ierindā. Sevi par jūrnieku nesauc, bet, kā viņš saka, paburāt sanāca, un tajā vidē, sava veida ģimenē, apgrozījies. Tikpat nereāla ir tā stāsta daļa, kā Emīls nokļuva uz burinieka. Nē, viņš bērnībā nebija sapņotājs un grāmatu lasītājs, kurš prātā uzbūris eksotisku zemju ainas. Arī liels ceļotājs nē, jo, kad mamma piedāvājusi kaut kur aizbraukt, to uztvēris kā lieku naudas šķiešanu un par to naudu labāk nopirktu degvielu motociklam.

Kravā — mājās gatavots rums

“Uz Nīderlandi aizbraucu laimi meklēt. Gāju pa ielu, satiku meiteni, kas mani ievilka šajā darbā. Tik vienkārši. Kuģa komanda, sūrie veči un meitenes, kas līdzīgi hipijiem — “zaļā” domāšana, radoši brīvdomātāji. Uz Karību reģionu — Meksiku, Kubu — veda mājās gatavotu rumu, šokolādi, vīnu un citas preces kā alternatīvu lielveikalu piedāvājumam. Vēlāk Nīderlandes ostā piestāja līdzīgs burinieks, salīdzinājumā ar iepriekšējo tas bija aprīkots ar iekšdedzes dzinēju. Tas arī kļuva uz vairākiem gadiem par pastāvīgu darbavietu. Strādāju arī dokos Itālijā, kur remontēt vajadzēja superjahtu,” tā, izskrienot cauri daudzu gadu pieredzei, stāsta Emīls.

Vai tiešām nekad agrāk nebija sapņa par burāšanu? Viņš teic, ka gluži pretēji — nesapratis tos, kas var tā mēnešiem ilgi būt prom no mājām, turklāt visu šo laiku pavadīt uz ūdens. Ja līdzīgs darba piedāvājums būtu saistīts ar modernu kruīzu kuģi, visticamāk, no tā atteiktos.

Uz Norvēģiju ar moci un telti

“Nesen metu mieru šim darbam. Vai uz ilgu laiku? Tad jau manīs. Pagaidām esmu sev noteicis — jāatgriežas mājās, pietiek blandīties apkārt. Ceļošana gan jāturpina, šad tad vajag izskriet, kaut ko apskatīties. Tomēr kopumā aizķerties Latvijā un pasākt šeit ko nopietnu,” tā šībrīža sajūtās dalās Emīls.

Atgriežoties Latvijā, darbs jau bija garantēts. “Ar rokām patīk strādāt, tehniskā domāšana ir un līdz šim uzkrātā dzīves pieredze arī, tāpēc bez darba nepalikšu. Ir gan sava sapņu darba vide un sapņu atalgojums, bet tas diskutabli. Nevaru iedomāties, sēžam vispār bez darba,” teic Emīls.

Kopš atgriezies Latvijā, nonācis bērnības pilsētā — Rīgā. Tomēr nedēļas nogalēs brauc pie vecākiem, brāļa un māsas uz Jaunjelgavu vai vecvecāku māju Aizkraukles pagastā. Tur pamazām ierīko darbnīcu, kurā plāno radīt dizaina mēbeles, interjera priekšmetus no koka un metāla.

Ja nu pagadās no darbiem brīvāks laiks, Emīls sēžas pie moča stūres. Ne sacensību, bet prieka pēc — pa mežu un pļavām padzenāties. Tomēr patika uz močiem ar to nebeidzas. Reiz aiztriecās uz Norvēģiju, kur sabija mēnesi. Naktis pavadīja teltī, dienās apceļoja skaistām ainavām bagāto zemi. “Toreiz mani atlaida no darba. Nopirku moci, telti un aizbraucu. Kādu mēnesi vizinājos apkārt pa kalniem. Bija diezgan ekstrēmi, lai gan vēlāk dzīvē bijuši daudz trakāki piedzīvojumi. Šis tomēr bija pirmais ceļojums, turklāt vienam, bez draugiem.”Vai šādi izaicinājumi ir sevis meklēšana? Emīls saka — ko jaunu par sevi var atklāt katru dienu. Ceļojums palīdzēja likt kopā bildi par to, kas ir dzīve. Vienmēr centies izvairīties no rutīnas, tāpēc daudz aizraušanos, interešu. Ceļošana ir iespēja savām acīm redzēt, sajust, nevis samierināties ar citu cilvēku veidotu aprakstu lasīšanu.

Vasarā uz UkrainuIzceļojies, pabijis daudzviet pasaulē, bet mājās esot vislabāk. “Latvija ir ļoti laba vieta, kur dzīvot. Tajā skaitā arī no ceļošanas viedokļa, jo te ir vēl daudz kur aizbraukt un ko redzēt.’’

Tomēr viņa šīs vasaras plāni saistās ar Ukrainas apceļošanu, un turp, tāpat kā uz Norvēģiju, dosies ar motociklu. “Esmu jau nocieties, gads pagājis, kā neesmu ceļojis. Negribas braukt, piemēram, uz Vāciju, kas ir diezgan garlaicīga, paredzama. Vajag kādu “odziņu” — piedzīvojumu, mežonīgu dabu.”

Staburags.lv ARHĪVS

Uz Karību jūru ar simtgadīgu burinieku

Kategorijas